Atšķirības starp "Muižnieks" versijām
m |
m |
||
| (7 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Muižnieks''' (vc. ''Gutsherr'', kr. ''помещик'') - [[muiža]]s valdītājs vai īpašnieks, kas piederīgs muižniecībai (''Landschaft'') kā kārtai, t.i. persona, kuras sociālais statuss juridiski ļauj būt muižas īpašniekam. | '''Muižnieks''' (vc. ''Gutsherr'', kr. ''помещик'') - [[muiža]]s valdītājs vai īpašnieks, kas piederīgs muižniecībai (''Landschaft'') kā kārtai, t.i. persona, kuras sociālais statuss juridiski ļauj būt muižas īpašniekam. | ||
| − | Sākotnēji zemturis (''landsassen''), kā līdz XV gs. dēvēja arī lielos [[Brīvzemnieki|brīvzemniekus]], bet kopš | + | Sākotnēji zemturis (''landsassen''), kā līdz XV gs. dēvēja arī lielos [[Brīvzemnieki|brīvzemniekus]], bet kopš 16. gs. visus muižu valdītājus. Valdījuma tiesību ziņā pārklājas ar [[Bruņniecību]] (visi bruņniecībai piederīgie bija arī muižnieki, taču ne visi muižnieki piederēja pie bruņniecības). Jaunajos laikos, kad sociālās stratifikācijas ceļā bija nostiprinājusies [[kārtu sabiedrība]], latviešu literatūrā "muižniecība" un [[Dižciltība|"dižciltīgie"]] tiek lietoti kā sinonīmi. |
| − | Tā kā [[Livonija|Livonijā]] vasaļus nešķiroja pēc etniskās izcelsmes, arī brīvzemniekus un [[Leimaņi|leimaņus]] pielīdzināja vācu sīkmuižniekiem, kas izskaidro, kāpēc latviešu tautasdziesmās bieži apdzied "bāliņa muižu", kā arī uzvārdos un māju nosaukumos bieži sastopamais "muižnieks". [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] muižniecība radās nevis no | + | Tā kā [[Livonija|Livonijā]] Ordeņa zemēs vasaļus nešķiroja pēc etniskās izcelsmes, arī brīvzemniekus un [[Leimaņi|leimaņus]] pielīdzināja vācu sīkmuižniekiem, kas izskaidro, kāpēc latviešu tautasdziesmās bieži apdzied "bāliņa muižu", kā arī uzvārdos un māju nosaukumos bieži sastopamais "muižnieks". |
| + | |||
| + | [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] muižniecība radās nevis no [[Dižciltība|dižciltīgajiem]], [[Bajārs|bajāriem]], bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas - t.s. dienesta muižnieki. Kā priviliģēta sociālā kategorija Krievijas impērijā noformējās 18. gs., kad 1762. gadā ''dienesta muižniecību'' atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: [[senmuižnieki]] (''древнее дворянство''), [[dzimtmuižnieki]] (''потомственное дворянство''), [[titulmuižnieki]] (''титулованное дворянство''), [[mūžmuižnieki]] (''личное дворянство''). XIX gs. reformu iespaidā kārtu ierobežojumi pamazām samazinājās. Tā, piemēram, militārajā karjerā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi, personai tika piešķirts mūžmuižnieka statuss, tam pateicoties, 19. gs. beigās impērijā bija aptuveni 150 muižniecībai kā kārtai piederīgi latviešu virsnieki. Bez tam liels skaits vienkārši kārtu (zemnieku, strādnieku, literātu u.c.) varēja iegūt mūžmuižnieka statusu, ja absolvēja augstskolu ar zelta medaļu. | ||
Kā juridiska kategorija "muižnieki" likvidēti ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (''Об уничтожении сословий и гражданских чинов''). | Kā juridiska kategorija "muižnieki" likvidēti ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (''Об уничтожении сословий и гражданских чинов''). | ||
| + | |||
| + | ==== LResursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/grafi-baroni-un-hercogi--aristokratijas-nozime-latvijas-kultura..a140677 Aristokrātijas nozīme Latvijas kultūrā. // Latvijas Radio, 25.02.2021. plkst. 10:05] | ||
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * Идеал воспитания дворянства в Европе XVII–XIX века. / Под ред. В.С. Ржеуцкого, И. Федюкина и В. Береловича. - Новое Литературное Обозрение: Москва, 2018. 496 с. ISBN 978-5-4448-0780-4 | ||
[[Kategorija:Tituli un amati]] | [[Kategorija:Tituli un amati]] | ||
Pašreizējā versija, 2021. gada 25. februāris, plkst. 18.19
Muižnieks (vc. Gutsherr, kr. помещик) - muižas valdītājs vai īpašnieks, kas piederīgs muižniecībai (Landschaft) kā kārtai, t.i. persona, kuras sociālais statuss juridiski ļauj būt muižas īpašniekam.
Sākotnēji zemturis (landsassen), kā līdz XV gs. dēvēja arī lielos brīvzemniekus, bet kopš 16. gs. visus muižu valdītājus. Valdījuma tiesību ziņā pārklājas ar Bruņniecību (visi bruņniecībai piederīgie bija arī muižnieki, taču ne visi muižnieki piederēja pie bruņniecības). Jaunajos laikos, kad sociālās stratifikācijas ceļā bija nostiprinājusies kārtu sabiedrība, latviešu literatūrā "muižniecība" un "dižciltīgie" tiek lietoti kā sinonīmi.
Tā kā Livonijā Ordeņa zemēs vasaļus nešķiroja pēc etniskās izcelsmes, arī brīvzemniekus un leimaņus pielīdzināja vācu sīkmuižniekiem, kas izskaidro, kāpēc latviešu tautasdziesmās bieži apdzied "bāliņa muižu", kā arī uzvārdos un māju nosaukumos bieži sastopamais "muižnieks".
Krievijas impērijā muižniecība radās nevis no dižciltīgajiem, bajāriem, bet gan no karadraudžu komandējošā sastāva, kad par militāro dienestu sāka piešķirt zemi, uz kuras ierīkoja dienesta muižas - t.s. dienesta muižnieki. Kā priviliģēta sociālā kategorija Krievijas impērijā noformējās 18. gs., kad 1762. gadā dienesta muižniecību atbrīvoja no obligātā militārā vai civilā dienesta, personīgiem nodokļiem, miesassodiem. Sīkāk klasificējās kā: senmuižnieki (древнее дворянство), dzimtmuižnieki (потомственное дворянство), titulmuižnieki (титулованное дворянство), mūžmuižnieki (личное дворянство). XIX gs. reformu iespaidā kārtu ierobežojumi pamazām samazinājās. Tā, piemēram, militārajā karjerā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi, personai tika piešķirts mūžmuižnieka statuss, tam pateicoties, 19. gs. beigās impērijā bija aptuveni 150 muižniecībai kā kārtai piederīgi latviešu virsnieki. Bez tam liels skaits vienkārši kārtu (zemnieku, strādnieku, literātu u.c.) varēja iegūt mūžmuižnieka statusu, ja absolvēja augstskolu ar zelta medaļu.
Kā juridiska kategorija "muižnieki" likvidēti ar 1917. gada 10. novembra dekrētu "Par kārtu un civilpakāpju likvidāciju" (Об уничтожении сословий и гражданских чинов).
LResursi internetā par šo tēmu
Literatūra par šo tēmu
- Идеал воспитания дворянства в Европе XVII–XIX века. / Под ред. В.С. Ржеуцкого, И. Федюкина и В. Береловича. - Новое Литературное Обозрение: Москва, 2018. 496 с. ISBN 978-5-4448-0780-4
