Atšķirības starp "Vikingu kuģi" versijām
m |
m |
||
| (12 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Viking_ship.jpg|right|thumb|300px|karakuģa atliekas Oslo Vikingu muzejā]] | [[Attēls:Viking_ship.jpg|right|thumb|300px|karakuģa atliekas Oslo Vikingu muzejā]] | ||
| − | '''Vikingu kuģi''' - literatūrā bieži sastopams apzīmējums laivveida (ar smagu ķīli, seklu iegrimi, paaugstinātiem priekšgalu un pakaļgalu, klinkera apšuvumu, airveida stūri un lielu kvadrātveida grotburu ar vienu rāju augšā) buru-airu kuģu kategorijai, | + | '''Vikingu kuģi''' - literatūrā bieži sastopams apzīmējums laivveida (ar smagu ķīli, bez segta klāja, seklu iegrimi, paaugstinātiem un izliektiem priekšgalu un pakaļgalu, klinkera apšuvumu, airveida stūri, vienu mastu un lielu kvadrātveida grotburu ar vienu rāju augšā) buru-airu kuģu kategorijai, kuras dažādus tipus 5.-15. gs. izmantoja Baltijas un Ziemeļjūras baseinā (šāda tipa zvejnieku laivas Skandināvijā un Kuršu kāpā turpināja būvēt līdz pat 19. gs.). |
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | Sākotnēji tās bija airu laivas piekrastes kabotāžai, taču 7. gs. parādījās pirmie masti, kas ļāva palielināt peldlīdzekļu izmērus un ietilpību, nepalielinot komandu un nezaudējot ātrumu. Šajā laikā var sākt runāt par klasiskā "vikingu tipa" kuģu veida tapšanu, apritē ienākot universālam nelielu piekrastes buru-airu kuģu tipam, t.s. ''karfiem'' (sensk. ''karfi''), piemēram, Osebergas kuģis, Gokstades kuģis. Kuģu garuma apraksti avotos ir visai nekonkrēti. [[Sāgas|Sāgās]] visbiežāk min "rūmes" (senskand. ''rom''), t.i. starpas starp airu pāriem gar bortu (kas varēja mainīties, atkarībā no kuģa būvētāju materiālajām iespējām, tātad nav precīzi aprēķināms lielums). Dažkārt kuģu garums minēts ''alen'' skaitā (1 ''alen'' = aptuveni 2 [[pēda]]s). 9.-10. gs. ritēja strauja dažādu zvejas, tirdzniecības, kravas un kara kuģu tipu attīstība - pateicoties [[Vikingi|vikingu]] izmantotajiem garajiem kaujas kuģiem, šis tips vēstures literatūrā iegājuši kā "vikingu kuģi". Ievērojami pieauga kuģu izmēri, pie borta stiprinātā stūres aira vietā nāca stacionāra stūres lāpsta u.c. tehniskas izmaiņas. |
| + | |||
| + | 10. gs. Skandināvijā izplatītākais kara kuģu tips bija aizsardzībai pret vikingiem radītais "tūsess" (sensk. ''tjuesesse'' - "tjue" = 20, "sesse" = airētāja vieta), kur katru airi kustināja 2 vīri, t.i. komandu veidoja 80-90 vīru (tas sakrīt ar Sverres Sigurdssona sāgas ziņām, ka Nīdarosas biskapa Eisteina Erlendsona tūsesa komandu veidoja 90 vīri). 31-32 m garais kuģis bija ar labām jūras spējām, spēja pārvadāt visai ievērojamu kravu, buras laukums pie visai zemā masta (mastam bija jābūt tik garam, lai to varētu nolaist uz klāja pēc vajadzības) bija aptuveni 110 m2. | ||
| + | |||
| + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
* [http://home.online.no/~joeolavl/viking/vikingshipclasses.htm Jørn Olav Løset. Viking ship classes] | * [http://home.online.no/~joeolavl/viking/vikingshipclasses.htm Jørn Olav Løset. Viking ship classes] | ||
| + | * [http://15marins.blogspot.com/2011/11/plan-drakkar-bateau-viking.html Plan Drakkar Bateau Viking] | ||
[[Kategorija:Kuģi]] | [[Kategorija:Kuģi]] | ||
Pašreizējā versija, 2022. gada 29. janvāris, plkst. 16.41
Vikingu kuģi - literatūrā bieži sastopams apzīmējums laivveida (ar smagu ķīli, bez segta klāja, seklu iegrimi, paaugstinātiem un izliektiem priekšgalu un pakaļgalu, klinkera apšuvumu, airveida stūri, vienu mastu un lielu kvadrātveida grotburu ar vienu rāju augšā) buru-airu kuģu kategorijai, kuras dažādus tipus 5.-15. gs. izmantoja Baltijas un Ziemeļjūras baseinā (šāda tipa zvejnieku laivas Skandināvijā un Kuršu kāpā turpināja būvēt līdz pat 19. gs.).
Sākotnēji tās bija airu laivas piekrastes kabotāžai, taču 7. gs. parādījās pirmie masti, kas ļāva palielināt peldlīdzekļu izmērus un ietilpību, nepalielinot komandu un nezaudējot ātrumu. Šajā laikā var sākt runāt par klasiskā "vikingu tipa" kuģu veida tapšanu, apritē ienākot universālam nelielu piekrastes buru-airu kuģu tipam, t.s. karfiem (sensk. karfi), piemēram, Osebergas kuģis, Gokstades kuģis. Kuģu garuma apraksti avotos ir visai nekonkrēti. Sāgās visbiežāk min "rūmes" (senskand. rom), t.i. starpas starp airu pāriem gar bortu (kas varēja mainīties, atkarībā no kuģa būvētāju materiālajām iespējām, tātad nav precīzi aprēķināms lielums). Dažkārt kuģu garums minēts alen skaitā (1 alen = aptuveni 2 pēdas). 9.-10. gs. ritēja strauja dažādu zvejas, tirdzniecības, kravas un kara kuģu tipu attīstība - pateicoties vikingu izmantotajiem garajiem kaujas kuģiem, šis tips vēstures literatūrā iegājuši kā "vikingu kuģi". Ievērojami pieauga kuģu izmēri, pie borta stiprinātā stūres aira vietā nāca stacionāra stūres lāpsta u.c. tehniskas izmaiņas.
10. gs. Skandināvijā izplatītākais kara kuģu tips bija aizsardzībai pret vikingiem radītais "tūsess" (sensk. tjuesesse - "tjue" = 20, "sesse" = airētāja vieta), kur katru airi kustināja 2 vīri, t.i. komandu veidoja 80-90 vīru (tas sakrīt ar Sverres Sigurdssona sāgas ziņām, ka Nīdarosas biskapa Eisteina Erlendsona tūsesa komandu veidoja 90 vīri). 31-32 m garais kuģis bija ar labām jūras spējām, spēja pārvadāt visai ievērojamu kravu, buras laukums pie visai zemā masta (mastam bija jābūt tik garam, lai to varētu nolaist uz klāja pēc vajadzības) bija aptuveni 110 m2.
