Atšķirības starp "Fašisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Fašisms''' (it. ''fascismo'', no lat. ''fascio'' - "saišķis, kūlis"; an. ''Fascism'') - | + | '''Fašisms''' (it. ''fascismo'', no lat. ''fascio'' - "saišķis, kūlis"; an. ''Fascism'') - totalitāra ideoloģija Itālijā 20 gs. pirmajā pusē, kas balstījās uz etātismu: valsts kā nacionālās konsolidācijas pamatstruktūras glorifikācija. Pamatpazīmes bija harismātiska vadoņa kults, korporatīvisms ekonomikā, utopiska vīzija par Romu kā pasaules centru un Itāliju kā Senās Romas vētsurisko mantinieci, griba paplašināt robežas, parlamentārisma noliegšana, sabiedrības militarizācija un valsts nacionālisms. |
Cilvēka individuālā dzīve un brīvība iespējama tikai esot valsts struktūrā kā tās organiska sastāvdaļa. "Nekādas individuālās vērtības nevar pastāvēt ārpus valsts – šajā ziņā fašisms ir totalitārs, jo fašisma valsts ir visu vērtību sintēze, kas vada un attīsta tautas dzīvi (..) nācija nav vis rase, bet gan no vēstures nākoša grupa, t.i. vairākums, ko saliedē viena ideja, valstsgriba (..) ne nācija rada valsti, bet gan valsts rada nāciju, dodot tautai kopēju morālu vienotību un gribu, tātad optimālu pastāvēšanu" ([[Benito Musolini]] "Fašisma doktrīna", 1932). Noliedza gan liberālismu ar tā akcentu uz cilvēka individuālismu, gan [[Nacisms|nacismu]] ar tā [[Rasu teorija|rasu teoriju]], gan [[Komunisms|komunismu]] ar tā internacionālismu un [[Šķira|šķiru]] teoriju. | Cilvēka individuālā dzīve un brīvība iespējama tikai esot valsts struktūrā kā tās organiska sastāvdaļa. "Nekādas individuālās vērtības nevar pastāvēt ārpus valsts – šajā ziņā fašisms ir totalitārs, jo fašisma valsts ir visu vērtību sintēze, kas vada un attīsta tautas dzīvi (..) nācija nav vis rase, bet gan no vēstures nākoša grupa, t.i. vairākums, ko saliedē viena ideja, valstsgriba (..) ne nācija rada valsti, bet gan valsts rada nāciju, dodot tautai kopēju morālu vienotību un gribu, tātad optimālu pastāvēšanu" ([[Benito Musolini]] "Fašisma doktrīna", 1932). Noliedza gan liberālismu ar tā akcentu uz cilvēka individuālismu, gan [[Nacisms|nacismu]] ar tā [[Rasu teorija|rasu teoriju]], gan [[Komunisms|komunismu]] ar tā internacionālismu un [[Šķira|šķiru]] teoriju. | ||
Versija, kas saglabāta 2022. gada 12. marts, plkst. 16.27
Fašisms (it. fascismo, no lat. fascio - "saišķis, kūlis"; an. Fascism) - totalitāra ideoloģija Itālijā 20 gs. pirmajā pusē, kas balstījās uz etātismu: valsts kā nacionālās konsolidācijas pamatstruktūras glorifikācija. Pamatpazīmes bija harismātiska vadoņa kults, korporatīvisms ekonomikā, utopiska vīzija par Romu kā pasaules centru un Itāliju kā Senās Romas vētsurisko mantinieci, griba paplašināt robežas, parlamentārisma noliegšana, sabiedrības militarizācija un valsts nacionālisms.
Cilvēka individuālā dzīve un brīvība iespējama tikai esot valsts struktūrā kā tās organiska sastāvdaļa. "Nekādas individuālās vērtības nevar pastāvēt ārpus valsts – šajā ziņā fašisms ir totalitārs, jo fašisma valsts ir visu vērtību sintēze, kas vada un attīsta tautas dzīvi (..) nācija nav vis rase, bet gan no vēstures nākoša grupa, t.i. vairākums, ko saliedē viena ideja, valstsgriba (..) ne nācija rada valsti, bet gan valsts rada nāciju, dodot tautai kopēju morālu vienotību un gribu, tātad optimālu pastāvēšanu" (Benito Musolini "Fašisma doktrīna", 1932). Noliedza gan liberālismu ar tā akcentu uz cilvēka individuālismu, gan nacismu ar tā rasu teoriju, gan komunismu ar tā internacionālismu un šķiru teoriju.
Nākot pie varas 1922. gadā, partija Cīņas savienība (Fascio di combattimento) - valdīja Itālijā no 1922. līdz 1943. gadam, - īstenoja fašisma ideju ieviešanu dzīvē, realizējot diktatūru, vienpartijas sistēmu, masu mobilizāciju, oponentu apspiešanu, intensīvu propagandu. Centās nostiprināt valsts izpildvaru, mazināt likumdošanas varu, kā arī ierobežojot politisko daudzveidību (likvidēja parlamentārismu, aizliedza citu politisko partiju darbību). Saimnieciskajā dzīvē pakļāva privātuzņēmumus valsts kontrolei un plāniem. Sociālā ziņā tika veidota korporatīvā valsts – iedzīvotāji tika pārstāvēti un organizēti nevis kā pilsoņi pēc dzīvesvietām, bet pēc nodarbinātības sfēras. Ekonomika tika sadalīta ražošanas nozaru korporācijās, kurās apvienoja visus nozarē nodarbinātos un darba devējus, veidojot arodu kārtas. Pavisam izveidoja 22 korporācijas, kuras pārzināja atsevišķu ekonomikas nozari, plānoja tās attīstību un risināja sociālus jautājumus.
Ideoloģiski visai tuvi fašismam bija dažādi politiski strāvojumi arī citur, sākot no integrālnacionālistiem Francijā, nacionālsindikālistiem Spānijā, un beidzot ar Baltijas valstu autoritārajiem režīmiem Austrumeiropā.
Literatūra ar šo tēmu
- Vīksne Pauls. Fašisms un Latvijas armijas kareivju uzdevumi. - [B.v.] Rīga, 1930.
- Berlins Jesaja. Četras esejas par brīvību. - Sprīdītis: Rīga, 2000. ISBN 9984699013
- Carl T. Schmidt. The Corporate State in Action: Italy under Fascism. - Oxford University Press: New York, Toronto, 1939
- Madeleine Albright. Fascism: A Warning. - Harper Collins, 2018, ISBN 0008282277
- Umberto Eco. How to Spot a Fascist. - Harvill Secker, 2020. ISBN 9781787302662
Resursi internetā par šo tēmu
- Arnolds Bulāns. Kādēļ itāļiem vajadzīga korporatīva valsts. // Latvijas kareivis. 21.09.1934.
- Māksla un vara totalitārajos režīmos un autoritārismā - rvvg.lv
