Atšķirības starp "Rīgas Medicīnas policijas komiteja" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Rīgas Medicīnas policijas komiteja''' | + | '''Rīgas Medicīnas policijas komiteja''' - [[policija]]s struktūrvienība Rīgā XIX gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā, kuras uzdevums bija arī publisko namu un tajos strādājošo [[Prostitūtas|prostitūtu]] uzraudzība un kontrole. 1893. gadā Rīgas ''Medicīnas policijas komitejas'' sastāvā bija priekšsēdētājs [[apakšpulkvedis]] Reiharts, [[medicīnas inspektors]] – [[kolēģijas sekretārs]] Maļiņins, komitejas loceklis – [[valsts padomnieks]] Jakobi, [[darbvedis]] – Mihelsons un [[skrīveris]] – Hondzinskis, pieci ārsti, divas vecmātes, izsūtāmais, kā arī astoņi uzraugi. 11 Atsevišķas amatpersonas nākamajos gados tika nomainītas, tomēr štata vietas komitejā palika pastāvīgas. Policijas ārsts mēnesī saņēma apmēram 55–60 rubļu un uzraugs 35–40 rubļu, kā arī piemaksas. Komiteja ik gadu īpašos žurnālos alfabēta kārtībā reģistrēja visus publiskos namus un katrā strādājošās prostitūtas – vārds, uzvārds, iesauka, kad iestājusies namā un kad izstājusies, uz kādu pilsētu pārcēlusies, kāda ir vēlākā nodarbošanās, kādi ir medicīnisko pārbaužu rezultāti u.c. Atsevišķos žurnālos alfabēta kārtībā līdzīgā veidā tika reģistrētas t.s. prostitūtas "vieninieces". Medicīniskās pārbaudes tika reģistrētas arī atsevišķos žurnālos. Ikvienam komitejas ārstam bija savs sieviešu, kurām jāierodas uz iknedēļas veselības pārbaudi, reģistrs. Šajos dokumentos tika atspoguļots fakts, vai viņa ieradās uz pārbaudi, un tā brīža veselības stāvokļa konstatācija. ''Medicīnas policijas komitejas'' uzraugu darbs attainojas sodu reģistros. Tajos fiksēti uzraugu atklātie medicīnas policijas izdoto noteikumu dažādie pārkāpumi – kas un kad to ir veicis, kas šo pārkāpumu ir atklājis un kāds sods piespriests. Tāpat uzraugu darbību atspoguļo Rīgā aizturēto sieviešu reģistrs, kurā ierakstīts aizturētās sievietes vārds, kurš uzraugs un kad viņu aizturējis, medicīniskās pārbaudes rezultāti, kad ierakstīta prostitūtu sarakstā vai arī atbrīvota. ''Rīgas Medicīnas policijas komitejas'' darbība reģistrēta tās iknedēļas sēžu žurnālos, kā arī kases grāmatās, protokolos, ziņojumos par uzraudzības rezultātiem, iedzīvotāju iesniegumos un atbildēs uz tiem, sūdzībās, ziņojumos, sarakstē ar citām administratīvajām iestādēm, dokumentos par prostitūtu dzīvesvietas maiņu u.c. Rīgas ''Medicīnas policijas komitejas'' uzdevums bija panākt to, ka pilsētā darbojas tikai licencēti publiskie nami, kas atrodas komitejas kontrolē un ievēro tās izdotos noteikumus, kā arī maksā visus policijas noteiktos maksājumus un nodokļus. Licences publiskajiem namiem izsniedza ''Medicīnas policijas komiteja''. Katru gadu bija jāizņem jauna koncesija (I šķiras nama koncesija vienam gadam maksāja 100 rubļu, II šķiras – 50 [[Rublis|rubļu]] un III šķiras – 25 rubļu). Katra nama īpašnieks maksāja ''Medicīnas policijas komitejai'' arī mēneša nodokli, kā arī maksu no 3 līdz 6 rubļiem par katras jaunas sievietes “ierakstīšanu” namā. Publisko namu izvietojumu Rīgā, tāpat kā citās pilsētās, noteica [[Krievijas impērija]]s iekšlietu ministra 1861. gada 22. jūlijā izdotais rīkojums. Policijai, ja kāda sieviete, kas nodarbojās ar prostitūciju, pārcēlās uz citu pilsētu, par to bija jāinformē šīs pilsētas policija. Prostitūtu saraksti [[Guberņa|guberņu]] centros atradās policijā, pārējās pilsētās – slimnīcās. Šajos sarakstos iekļautās sievietes regulāri – reizi nedēļā – izmeklēja ārsts. Saslimušās tika nosūtītas uz slimnīcu. Policijas uzrauga uzdevums bija par prostitūciju aizdomās turamo sievieti novērot, izsekot, uzzināt viņas dzīvesvietu, izjautāt sētnieku un, kad izdodas savākt pietiekoši daudz kompromitējošu materiālu, ziņot ''Medicīnas policijas komitejai''. Tad šai sievietei jāierodas komitejā uz medicīnisko pārbaudi un viņas juridiskā statusa tālāku noteikšanu. Ja sievietei nav iespējams pierādīt, ka viņa nav nodarbojusies ar prostitūciju, tad tā tiek reģistrēta policijā kā prostitūta. Sievietes pasi apmainīja pret speciālu dokumentu t.s. ''biļeti'', un viņai ik nedēļu bija jāierodas policijā uz medicīnisko pārbaudi. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 17. oktobris, plkst. 19.27
Rīgas Medicīnas policijas komiteja - policijas struktūrvienība Rīgā XIX gs. otrajā pusē un XX gs. sākumā, kuras uzdevums bija arī publisko namu un tajos strādājošo prostitūtu uzraudzība un kontrole. 1893. gadā Rīgas Medicīnas policijas komitejas sastāvā bija priekšsēdētājs apakšpulkvedis Reiharts, medicīnas inspektors – kolēģijas sekretārs Maļiņins, komitejas loceklis – valsts padomnieks Jakobi, darbvedis – Mihelsons un skrīveris – Hondzinskis, pieci ārsti, divas vecmātes, izsūtāmais, kā arī astoņi uzraugi. 11 Atsevišķas amatpersonas nākamajos gados tika nomainītas, tomēr štata vietas komitejā palika pastāvīgas. Policijas ārsts mēnesī saņēma apmēram 55–60 rubļu un uzraugs 35–40 rubļu, kā arī piemaksas. Komiteja ik gadu īpašos žurnālos alfabēta kārtībā reģistrēja visus publiskos namus un katrā strādājošās prostitūtas – vārds, uzvārds, iesauka, kad iestājusies namā un kad izstājusies, uz kādu pilsētu pārcēlusies, kāda ir vēlākā nodarbošanās, kādi ir medicīnisko pārbaužu rezultāti u.c. Atsevišķos žurnālos alfabēta kārtībā līdzīgā veidā tika reģistrētas t.s. prostitūtas "vieninieces". Medicīniskās pārbaudes tika reģistrētas arī atsevišķos žurnālos. Ikvienam komitejas ārstam bija savs sieviešu, kurām jāierodas uz iknedēļas veselības pārbaudi, reģistrs. Šajos dokumentos tika atspoguļots fakts, vai viņa ieradās uz pārbaudi, un tā brīža veselības stāvokļa konstatācija. Medicīnas policijas komitejas uzraugu darbs attainojas sodu reģistros. Tajos fiksēti uzraugu atklātie medicīnas policijas izdoto noteikumu dažādie pārkāpumi – kas un kad to ir veicis, kas šo pārkāpumu ir atklājis un kāds sods piespriests. Tāpat uzraugu darbību atspoguļo Rīgā aizturēto sieviešu reģistrs, kurā ierakstīts aizturētās sievietes vārds, kurš uzraugs un kad viņu aizturējis, medicīniskās pārbaudes rezultāti, kad ierakstīta prostitūtu sarakstā vai arī atbrīvota. Rīgas Medicīnas policijas komitejas darbība reģistrēta tās iknedēļas sēžu žurnālos, kā arī kases grāmatās, protokolos, ziņojumos par uzraudzības rezultātiem, iedzīvotāju iesniegumos un atbildēs uz tiem, sūdzībās, ziņojumos, sarakstē ar citām administratīvajām iestādēm, dokumentos par prostitūtu dzīvesvietas maiņu u.c. Rīgas Medicīnas policijas komitejas uzdevums bija panākt to, ka pilsētā darbojas tikai licencēti publiskie nami, kas atrodas komitejas kontrolē un ievēro tās izdotos noteikumus, kā arī maksā visus policijas noteiktos maksājumus un nodokļus. Licences publiskajiem namiem izsniedza Medicīnas policijas komiteja. Katru gadu bija jāizņem jauna koncesija (I šķiras nama koncesija vienam gadam maksāja 100 rubļu, II šķiras – 50 rubļu un III šķiras – 25 rubļu). Katra nama īpašnieks maksāja Medicīnas policijas komitejai arī mēneša nodokli, kā arī maksu no 3 līdz 6 rubļiem par katras jaunas sievietes “ierakstīšanu” namā. Publisko namu izvietojumu Rīgā, tāpat kā citās pilsētās, noteica Krievijas impērijas iekšlietu ministra 1861. gada 22. jūlijā izdotais rīkojums. Policijai, ja kāda sieviete, kas nodarbojās ar prostitūciju, pārcēlās uz citu pilsētu, par to bija jāinformē šīs pilsētas policija. Prostitūtu saraksti guberņu centros atradās policijā, pārējās pilsētās – slimnīcās. Šajos sarakstos iekļautās sievietes regulāri – reizi nedēļā – izmeklēja ārsts. Saslimušās tika nosūtītas uz slimnīcu. Policijas uzrauga uzdevums bija par prostitūciju aizdomās turamo sievieti novērot, izsekot, uzzināt viņas dzīvesvietu, izjautāt sētnieku un, kad izdodas savākt pietiekoši daudz kompromitējošu materiālu, ziņot Medicīnas policijas komitejai. Tad šai sievietei jāierodas komitejā uz medicīnisko pārbaudi un viņas juridiskā statusa tālāku noteikšanu. Ja sievietei nav iespējams pierādīt, ka viņa nav nodarbojusies ar prostitūciju, tad tā tiek reģistrēta policijā kā prostitūta. Sievietes pasi apmainīja pret speciālu dokumentu t.s. biļeti, un viņai ik nedēļu bija jāierodas policijā uz medicīnisko pārbaudi.
Literatūra
- Gurins G. “Rīgas kārdinātājas” pagājušajā gadsimtā. Prostitūcija: gadsimta sākuma hronika. // Pilnīgi Atklāti. – 1995. – Nr. 62. – 12., 13. lpp
- Straube G. Prostitūcija laikmetu griežos jeb noteikumu Nr. 427 vēsturiskā attīstība. // Lauku Avīze. 19.12.1998.
- L. Kāda Rīgas ēnas puse. // Baltijas Vēstnesis. 12.01.1900.
- Jaunavu vilināšana uz netiklību. // Baltijas Vēstnesis. – 5.01.1899.
- Sieviešu aizsardzība. // Dienas Lapa. – 13.04.1899.
- L.K. Sievietes tagadējais stāvoklis. // Dienas Lapa. – 19.,21., 22., 25., 26. janvāris, 1893.
- Лебина Н.Б., Шкаровский М.В. Проституция в Петербурге (40-е гг. XIX в.–40-е гг. XX в.). – Прогресс-Академия, Москва, 1994
