Atšķirības starp "Dzjiņu impērija" versijām

Pašreizējā versija, 2016. gada 21. septembris, plkst. 14.07

Dzjiņu impērija (ķīn. 大金, piņj. Dà Jin; an. Great Jin, Jurchen-Jin State, vc. Jin-Reich, kr. империя Цзинь) jeb Dzjiņu dinastija (ķīn. 金朝, piņj. Jīn cháo, an. Jin dynasty, vc. Jin-Dynastie, kr. династия Цзинь) – no 1115. līdz 1234. gadam Ziemeļķīnā pastāvējusi valsts.

Valsti sāka veidot Amūras baseinā dzīvojošo džurčeņu Vaņjanu klana vadonis Aguda (ķīn. 完顏阿骨 – Wányán Āgǔdǎ, 1068-1123), ap kuru apvienojās džurčeņu ciltis, lai atsistu regulāros Korjo valsts armijas iebrukumus. Apvienotā džurčeņu armija atsita korejiešu uzbrukumus un sāka sacelšanos pret Ļao valsti, kam bija pakļauti. Agudam izdevās pilnībā sagraut kidaņu kājnieku armiju, un 1115. gadā viņš cilšu aristokrātijas kopsapulcē tika ievēlēts par augstāko valdnieku, imperatoru, nosauca savu valsti un dinastiju par dzjiņ - "zelts", - t.i. "zelta impēriju" (senmongoļu avotos Dzjiņu imperatori tiek dēvēti par altan han - zelta haniem). Līdz Agudas nāvei 1123. gadā džurčeņi bija iekarojuši visu Mandžūriju un daļu Austrummongolijas, bet 1125. gadā tika saņemts gūstā kidaņu valdnieks un Ļao valsts beidza pastāvēt. Laikā no 1125. līdz 1141. gadam Dzjiņu impērija atņēma Sunu impērijai teritoriju līdz Huanhe upei, pabeidzot savas valsts paplašināšanu.

Džurčeņu kopskaits 1207. gadā bija 6 158 636 cilvēki, kas dzīvoja lielāko tiesu valsts ziemeļaustrumu mežastepē. No tiem vairāki simti tūkstošu bija profesionāli karavīri, kas bija izvietoti valsts centrālajās un dienvidu pilsētās. Kopā valstī bija ap 40 000 000 iedzīvotāju. Ķīniešu iedzīvotāji juridiski bija otršķirīgi, un laiku pa laikam notika zemnieku dumpji (1161.-1189. gados reģistrētas 10 sacelšanās). Norisa kultūru tuvināšanās process, džurčeņiem ķīnizējoties, bet ķīniešiem "barbarizējoties", kā rezultātā atšķirības starp ziemeļķīniešiem un dienvidķīniešiem kļuva izteiktākas. Valsts pārvaldes ērtības labad bija duāla: dienvidos zemkopju apgabali sadalīti 19 provincēs, kuras pārvaldīja ar ķīniešu ierēdniecības aparāta palīdzību, bet ziemeļos nomadu ciltis pārvaldīja stepei tradicionāli. Uzturot nomadu tradīciju, imperatoram un tā galmam nebija pastāvīgas rezidences. Galvaspilsētas mūsdienu izpratnē nebija, šo statusu pildīja piecas lielās pilsētas, kurās bija uzbūvēti vadnieka rezidenču kompleksi: XII gs. vidū bija piecas galvaspilsētas:

• Huiņinai (會寧府, Huiningfu), kas bija sākotnēkā galvaspilsēta, bija piešķirts Augšējās galvaspilsētas (上京, Shangjing – Šandzjina) statuss,
• Liņhuanai (臨潢府, Linhuangfu) – Ziemeļu galvaspilsētas (北京, Beijing – Beidzjina) statuss,
• Dadinai (大定府, Dadingfu) – Centrālās galvaspilsētas (中京, Zhongjing - Džundzjina) statuss,
• Ļaojanai (遼陽府, Liaoyangfu) – Austrumu galvaspilsētas (東京, Dongjing – Dundzjina) statuss,
• Datunai (大同府, Datongfu) – Rietumu galvaspilsētas (西京, Xijing – Sidzjina) statuss.

Atkarībā no gadalaika tajās visās periodiski uzturējās imperators ar galmu. Mainoties valsts teritorijai un pārvaldes aktualitātēm, mainījās arī galvaspilsētas un to skaits: XIII gs. sākumā

• Augšējās galvaspilsētas Augšējās galvaspilsētas (上京, Shangjing – Šandzjina) statuss bija Huiņinai (會寧府, Huiningfu),
• Centrālās galvaspilsētas (中都, Zhongdu - Džundu) statuss – Dasinai (大興府, Daxingfu),
• Ziemeļu galvaspilsētas (北京, Beijing) statuss – Dadinai (大定府, Dadingfu),
• Rietumu galvaspilsētas (西京, Xijing – Sidzjina) statuss – Datunai (大同府, Datongfu),
• Austrumu galvaspilsētas (東京, Dongjing – Dundzjina) statuss – Ļaojanai (遼陽府, Liaoyangfu),
• Dienvidu galvaspilsētas (南京, Nanjing - Naņdzjina) statuss – Kaifenai (開封府, Kaifengfu).

Saplūstot nomadu un vietsēdīgajām dzīvesveidam, veidojās jauna tipa sinkrētiska valsts, kur pārvaldes un galma darbības principi lielā mērā tika pārņemti no Sunu impērijas parauga, saglabājoties lielai nomadu paražu tiesību un sociālās struktūras ietekmei politiskajā elitē, kuru veidoja bijušie nomadi. Tika izveidots jauns pārvaldes princips, proti, duālā pārvaldība: dienvidos iekarotās senķīniešu zemes pārvaldes ērtības labad sadalīja 19 provincēs, kuras pārvaldīja ar sazarota ierēdniecības aparāta palīdzību, savukārt ziemeļos stepes nomadu ciltis tika kontrolētas tradicionāli stepei (valdnieka varu realizēja cilšu un klanu vadoņi kā valdnieka varas pārstāvji, savukārt tos uzraudzīja valdnieka emisāri, regulāri pārbaudot). Ar laiku valsts pieņēma klasiskas senķīniešu civilizācijas iezīmes, kur valsts pārvaldes aparātu veidoja senķīnieši, bet militāro un politisko eliti - džurčeņi, - veidojot savdabīgu simbiozi. Saimniecība bija agrāra. Raksturīgi bija valsts centieni ierobežot lielu zemes īpašumu veidošanos (tika noteikti nekustamā īpašuma griesti nepriviliģētajiem slāņiem, mandžūriem tika aizliegts pārdot piešķirtās dalienas), tā cenšoties pasargāt sīkzemniekus no izputēšanas. Zemnieki tika administratīvā kārtā apvienoti kopienās (10, 100 un 500 saimniecības) ar kopēju saimniecību un kopēju tiesisko atbildību. Izplatījās piemājas lopkopība (cūkkopība, aitkopība, zirgu audzēšana). Turpinājās Sunu impērijas laikā aizsākusies zemes urbanizācija. Amatniecība dalījās valsts un privātuzņēmumos, kur valsts manufaktūras ar centralizētu apgādi un algotu vai klaušu darbaspēku dominēja, kamēr privāti lielāko tiesu bija mazie atsevišķu amatnieku ģimeņu rūpali. Praktiski nepastāvēja individuālā tirdzniecība un amatniecība – visi tirgotāji un amatnieki bija apvienoti cunftēs (hanās), kas atradās stingrā valsts pārraudzībā, sākot no fiskālās uzraudzības un beidzot pat ar apģērba reglamentāciju. Jaunums šajā laikā bija sīktirdzniecība uz ielām un jaunu tirgus vietu vai ielu veidošanās. Starpreģionālā tirdzniecība bija lieltirgotāju cunftu rokās. No Sunu impērijas tika pārņemta arī papīra naudas zīmju lietošana.

Lielākos ienākumus valstij deva muita no tirdzniecības un nodokļi (kopējie normatīvi paredzēja 2% nodokli no pārvedamo preču vērtības un 3% nodokli no pārdodamo preču vērtības, taču sīkāk nodokļu lielums mainījās, atkarībā no laika un vietas). Visai lielas summas valsts kasē ienāca arī no pusatkarīgajām valstīm vai kaimiņiem, kas ar mesliem atpirkās no iespējamā iebrukuma. Tā, piemēram, Dienvidu Sunu impērija kopš 1142. gada līguma ik gadu maksāja meslos 250 000 saišķus ar monētām un 250 000 ļanus sudraba (1 ļans = 37 grami). Vislielākie valsts izdevumi bija armijas uzturēšanai, kā arī Huanhe baseina dambju, kanālu un slūžu sistēmas uzturēšana kārtībā un paplašināšana.

Armija bija ap 1 000 000 vīru liela, pamatā izvietota garnizonos pilsētās. Bija arī vairākus simtus tūkstošu liela aktīvā armija, kas bija izmitināta karaspēka nometnēs un gatava jebkurā brīdī doties ceļā. Valsts aizsardzība, pretēji tradicionālajai senķīniešu koncepcijai, bija vērsta nevis pret ziemeļiem, bet pret dienvidiem, kur gar Huanhe upi bija izbūvēta cietokšņu sistēma, sargājot robežu un atbalstot iespējamos karagājienus uz Sunu impēriju. Tradicionālo džurčeņu akcentu uz kavalērijas karošanas taktiku XIII gs. jau bija nomainījusi klasiskā ķīniešu kājnieku karaspēka taktika. Ziemeļu robeža bija vāji piesegta, jo Dzjiņu valsts, tāpat kā pirms tam Ļao valsts, priekšroku deva nevis aizsardzībai, bet attiecības ar ziemeļu nomadu tautām veidoja pēc vasalitātes principa, biežāk izmantojot "skaldi un valdi" metodi: sarīdot potenciālos pretiniekus savā starpā un uzsūtot nepaklausīgajām ciltīm draudzīgos vasaļus, kam palīdzēja impērijas ekspedīcijas korpuss.

1211. gadā sākās sistemātiski Mongoļu impērijas armijas iebrukumi, ko no dienvidiem atbalstīja Dienvidu Sunu impērija. 1213. gadā ienaidnieku rokās krita Džunda, bet imperators ar galmu paglābās Naņdzjinā. 1233. gadā mongoļi ieņēma arī to, bet 1234. gadā pēdējais Dzjiņu valsts imperators Aidzuns, lai nekristu gūstā, izdarīja pašnāvību.

Literatūra par šo tēmu

• Jing-shen Tao. The Jurchen in Twelfth-Century China. A Study of Sinicization. - University of Washington Press: Seattle, 1976, ISBN 0-295-95514-7
• Edward J.M. Rhoads. Manchus and Han. - University of Washington Press, 2000. ISBN 0-295-97938-0
• Chan, Hok-lam. From Tribal Chieftain to Sinitic Emperor: Leadership Contests and Succession Crises in the Jurchen–Jin State, 1115–1234. // Journal of Asian History. Vol. 33, No. 2 (1999), pp. 105-141
• Chan, Hok-lam. Legitimation in Imperial China: Discussions under the Jurchen-Chin dynasty (1115-1234). // Publications on Asia of the Henry M. Jackson School of International Studies, University of Washington; No. 38. - University of Washington Press: Seattle, 1984.
• Chan, Hok-lam. The fall of the Jurchen Chin: Wang E's memoir on Ts'ai-chou under the Mongol siege (1233-1234). // Munchener ostasiatische Studien, Bd. 66. - F. Steiner: Stuttgart, 1993
• The Cambridge History of China: Alien Regimes and Border States, 710-1368. / eds. Twitchett, Denis C.; Franke, Herbert - Cambridge University Press: New York, 1994
• China under Jurchen Rule: Essays on Chin Intellectual and Cultural History. / eds. Tillman, Hoyt C.; West, Stephen H.). SUNY Series in Chinese Philosophy and Culture. - State University of New York Press: Albany, NY, 1995
• Franke Herbert. Studies on the Jurchens and the Chin dynasty. // Variorum Collected Ctudies Series, CS591. - Ashgate: Aldershot, Hampshire, 1997
• Jay Jennifer W. A change in dynasties: loyalty in thirteenth-century China. // Studies on East Asia; Vol. 18. - Western Washington University: Bellingham, WA, 1991
• Johnson Dale R. A glossary of words and phrases in the oral performing and dramatic literatures of the Jin, Yuan, and Ming. // Michigan Monographs in Chinese Studies, No. 89. - Center for Chinese Studies: Ann Arbor, 2001

• Franke Herbert. Krieg und Krieger im chinesischen Mittelalter (12. bis 14. Jahrhundert): drei Studien. - Steiner: Stuttgart, 2003, 271 Seiten, ISBN 3515082166
• von Helwig Schmidt-Glintzer. Geschichte Chinas bis zur mongolischen Eroberung 250 v.Chr.-1279 n.Chr. (Oldenbourg Grundriss der Geschichte, Band 26) - Oldenbourg Wissenschaftsverlag, 1999, 247 Seiten, ISBN 3486564021

• Гончаров С.Н. Китайская средневековая дипломатия: отношения между империями Цзинь и Сун, 1127-1142. - Москва, 1986
• Воробьев М. B. Культура чжурчжэней и государства Цзинь. - Наука: Москва, 1983. - 367 с.
• Воробьев М. В. Чжурчжэни и государство Цзинь (X в. - 1234 г.) (Исторический очерк). - Наука: Москва, 1975. - 448 с.
• История Золотой империи. - Институт археологии и этнографии СО РАН: Новосибирск, 1998 - 288 с. ISBN 5-7803-0037-2

Resursi internetā par šo tēmu

• Poltical History of the Jin Dynasty 金 (1115-1234) - chinaknowledge.de
• The Nuzhen or Jurchens - newworldencyclopedia.org
• Jin dynasty - Encyclopædia Britannica
• Adam Bohnet. On either side the River: The rise of the Manchu State and Chosŏn's Jurchen Subjects
• Jin Dynasty - Chinaculture.org

• Jin-Dynastie (1125–1234) - Academic dictionaries and encyclopedias