Atšķirības starp "Arhikanclers" versijām
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Arhikanclers''' (jaunlat. ''archicancellarius'', vāc. ''Erzkanzler'' jeb ''Erzamt'', angl. ''archchancellor'') - [[Karalis|karaļa]] kancelejas vadītājs [[Franku valsts|Franku valstī]] VIII gs. Tā kā kanceleju saistīja ar karaļa kapellu, amata pienākumus pildīja [[arhikapelāns]], kuru no 854. gada, kad šo amatu ieņēma Viennas (''Vienne'') [[arhibīskaps]], to sāka dēvēt par ''arhikancleru''. Pēc [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] izveidošanās 962. gadā kanceleju sadalīja 2 daļās, no kurām viena kūrēja vācu zemes, bet otra - itāļu zemes. Šo departamentu vadību uzticēja Maincas arhibīskapam (''Erzbischof von Mainz'') kā vācu zemju ''arhikancleram'' (''Archicancellarius per Germaniam'') un Ķelnes arhibīskapam (''Erzbischof von Köln'') kā itāļu zemju ''arhikancleram'' (''Archicancellarius per Italiam''). Pēc 1034. gada, kad impērijā tika iekļauta [[ | + | '''Arhikanclers''' jeb '''erckanclers''' (jaunlat. ''archicancellarius'', vāc. ''Erzkanzler'' jeb ''Erzamt'', angl. ''archchancellor'') - tituls un amats Rietumeiropā. [[Karalis|karaļa]] kancelejas vadītājs [[Franku valsts|Franku valstī]] VIII gs. Tā kā kanceleju saistīja ar karaļa kapellu, amata pienākumus pildīja [[arhikapelāns]], kuru no 854. gada, kad šo amatu ieņēma Viennas (''Vienne'') [[arhibīskaps]], to sāka dēvēt par ''arhikancleru''. Pēc [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] izveidošanās 962. gadā kanceleju sadalīja 2 daļās, no kurām viena kūrēja vācu zemes, bet otra - itāļu zemes. Šo departamentu vadību uzticēja Maincas arhibīskapam (vāc. ''Erzbischof von Mainz'') kā vācu zemju ''arhikancleram'' (''Archicancellarius per Germaniam'') un Ķelnes arhibīskapam (vāc. ''Erzbischof von Köln'') kā itāļu zemju ''arhikancleram'' (''Archicancellarius per Italiam''). Pēc 1034. gada, kad impērijā tika iekļauta [[Burgundijas karaliste]], tika izveidota to pārraugoša kancelejas nodaļa, kuras vadību uzticēja Reimsas arhibīskapam (fr. ''l'archevêché de Reims''), Bezansonas arhibīskapam (fr. ''l'archevêché de Besançon''), bet ar 1356. gada [[Zelta bulla|Zelta bullu]] Trīras arhibiskapam (''Erzbischof von Trier'') kā ''arhikancleram'' (''Archicancellarius per Galliam''). Impērijai zaudējot itāļu un franku zemes, tās ''arhikanclera'' palika Maincas arhibīskapu rokās (vāc. ''Die Erzämter Heiligen Römischen Reich Deutscher Nation''). Sv. Romas impērijas valsts kanceleja, kuras formāls vadītājs bija ''arhikanclers'', īstenoja [[Imperators|imperatora]] lietvedību, tā saraksti ar [[Vasalis|vasaļiem]] un citu valstu [[Monarhs|monarhiem]], sastādīja un izplatīja imperatora [[Edikts|ediktus]], rīkojumus un likumus. Faktiski Maincas arhibīskapa kontrole pār kanceleju bija minimāla, jo tā atradās imperatora galmā, pavadīja to izbraukumos, tās ierēdņus iecēla pats imperators, bet tās ikdienas darbu vadīja [[vicekanclers]]. ''Arhikanclera'' loma un ietekme bija vairāk atkarīga no šī titula īpašnieka personīgās ietekmes, enerģijas un talanta. XV gs. beigās ''arhikancleru'' loma ievērojami pieauga, pateicoties Bertolda fon Henenberga politiskajai ietekmei, kurš panāca imperatora nošķiršanu no valsts, [[kārtu pārstāvniecība]]s [[Reihstāgs|Reihstāga]] funkciju paplašināšanu un impērijas kamerāltiesas izveidošanu. ''Arhikanclers'' kļuva par Reihstāga un [[Kūrfirsts|kūrfirstu]] padomes sēžu vadītāju. Vēlreiz ''arhikanclera'' ietekme impērijā kļuva ievērojama pēc [[Vestfālenes miera līgums|Vestfālenes miera līguma]], pateicoties Johanam Filipam Šēnbornam. XVIII gs. sākumā impērijas kancelejas prerogatīvas tika ievērojami ierobežotas, lielu tās pienākumu daļai nonākot Austrijas galma kancelejas kompetencē. |
Skat. arī: [[kanclers]] | Skat. arī: [[kanclers]] | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 10. aprīlis, plkst. 15.31
Arhikanclers jeb erckanclers (jaunlat. archicancellarius, vāc. Erzkanzler jeb Erzamt, angl. archchancellor) - tituls un amats Rietumeiropā. karaļa kancelejas vadītājs Franku valstī VIII gs. Tā kā kanceleju saistīja ar karaļa kapellu, amata pienākumus pildīja arhikapelāns, kuru no 854. gada, kad šo amatu ieņēma Viennas (Vienne) arhibīskaps, to sāka dēvēt par arhikancleru. Pēc Sv. Romas impērijas izveidošanās 962. gadā kanceleju sadalīja 2 daļās, no kurām viena kūrēja vācu zemes, bet otra - itāļu zemes. Šo departamentu vadību uzticēja Maincas arhibīskapam (vāc. Erzbischof von Mainz) kā vācu zemju arhikancleram (Archicancellarius per Germaniam) un Ķelnes arhibīskapam (vāc. Erzbischof von Köln) kā itāļu zemju arhikancleram (Archicancellarius per Italiam). Pēc 1034. gada, kad impērijā tika iekļauta Burgundijas karaliste, tika izveidota to pārraugoša kancelejas nodaļa, kuras vadību uzticēja Reimsas arhibīskapam (fr. l'archevêché de Reims), Bezansonas arhibīskapam (fr. l'archevêché de Besançon), bet ar 1356. gada Zelta bullu Trīras arhibiskapam (Erzbischof von Trier) kā arhikancleram (Archicancellarius per Galliam). Impērijai zaudējot itāļu un franku zemes, tās arhikanclera palika Maincas arhibīskapu rokās (vāc. Die Erzämter Heiligen Römischen Reich Deutscher Nation). Sv. Romas impērijas valsts kanceleja, kuras formāls vadītājs bija arhikanclers, īstenoja imperatora lietvedību, tā saraksti ar vasaļiem un citu valstu monarhiem, sastādīja un izplatīja imperatora ediktus, rīkojumus un likumus. Faktiski Maincas arhibīskapa kontrole pār kanceleju bija minimāla, jo tā atradās imperatora galmā, pavadīja to izbraukumos, tās ierēdņus iecēla pats imperators, bet tās ikdienas darbu vadīja vicekanclers. Arhikanclera loma un ietekme bija vairāk atkarīga no šī titula īpašnieka personīgās ietekmes, enerģijas un talanta. XV gs. beigās arhikancleru loma ievērojami pieauga, pateicoties Bertolda fon Henenberga politiskajai ietekmei, kurš panāca imperatora nošķiršanu no valsts, kārtu pārstāvniecības Reihstāga funkciju paplašināšanu un impērijas kamerāltiesas izveidošanu. Arhikanclers kļuva par Reihstāga un kūrfirstu padomes sēžu vadītāju. Vēlreiz arhikanclera ietekme impērijā kļuva ievērojama pēc Vestfālenes miera līguma, pateicoties Johanam Filipam Šēnbornam. XVIII gs. sākumā impērijas kancelejas prerogatīvas tika ievērojami ierobežotas, lielu tās pienākumu daļai nonākot Austrijas galma kancelejas kompetencē.
Skat. arī: kanclers
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 95. lpp.
