Atšķirības starp "Korāns" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
 
(15 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Korāns''' (ar.: الله - ''alla:h'') - [[Islams|islamā]] pēdējā svētā grāmata, jeb islama svēto rakstu sērijas noslēdzošais [[Allahs|Dieva]] vēstījums cilvēcei. Vārds "Korāns" nozīmē: ’"lasīšana", "deklamēšana" vai "skandējums" un pārstāsta [[Muhameds, Dieva pravietis|Muhamedam]] dievišķā ceļā atklātās patiesības. 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, enģelis Džibrīls viņu alā apciemoja meditācijas laikā un sniedza dievišķo atklāsmi. Šīs vizitācijas laikā, Džibriels Muhamedam atklāja pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda ''Korānu''. Pārējās ''Korāna'' nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi pats Muhameds nav ''Korāna'' teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs pierakstītājs. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja ''Korānu'' tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā; šī iemesla dēļ, piemēram, [[Tora]] [[Mozus|Mozum]] tika atklāta ebreju mēlē). Muhameds apkopoja Dieva atklāsmi ritmiskā prozā 114 nodaļās, tādā secībā kādā mēs to tagad varam skatīt ''Korānā'', kas laika gaitā palicis praktiski nemainīgs, un tāds ir arī nonācis līdz mūsdienām. ''Korāns'' ietver visas zināšanas - arī ’’pasaulīgās’’. Visu patieso zināšanu pamatā ir Atklāsme, kuru neviens nedrīkst apšaubīt.
+
'''Korāns''' (ar.: أَلْقُرآن‎‎ - ''al Qur'ān'' - "lasījums, skandējums") - [[Islams|islamā]] pēdējā svētā grāmata, jeb islama Svēto Rakstu sērijas noslēdzošais [[Allahs|Dieva]] vēstījums cilvēcei, pravietim [[Muhameds, Dieva pravietis|Muhamedam]] dievišķas atklāsmes ceļā atklātās patiesības. Kā vēsta leģenda, 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, [[eņģelis]] Džibrīls (Gabriels) viņu apciemoja un sniedza dievišķo atklāsmi un pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda ''Korānu''. Pārējās ''Korāna'' nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi, saskaņā ar šo koncepciju, pats Muhameds nav ''Korāna'' teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs atstāstītājs. Ar katru jaunu atklāsmi pravietis skandēja jaunu papildinājumu tiem sekotājiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un mutvārdos nodeva tālāk. Pēc Muhameda nāves 632. gadā [[kalifs]] Abu Bekrs uzdeva pravieša rakstvedim Saidam ibn Thabitam apkopot visu, ko Muhameds tika teicis un sekotāji atcerējās. Šo ''Korānu'' uzticēja glabāt pravieša atraitnei, savukārt kalifātā izplatījās tā noraksti vai citu veikti pravieša teiktā pieraksti. Vēlāk Saids sastādīja jaunu ''Korāna'' redakciju (tā kā absolūti vienīgā pareizā versija tika kanonizēta Kairā 1923. gadā).
  
−
''Korāns'' sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 aijātu. Sūras nav sarindotas tādā hronoloģiskā secībā, kādā tās tika atklātas - pravietis tās ir sakārtojis saskaņā ar savu paša Atklāsmi un sūru saturu. Dažādās sūras pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas [[Bībele|Bībelē]], tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts. Lielākā un būtiski vērā ņemamā iezīme ''Korānam'' ir tā, ka cilvēka garīgā vēsture sākas ar Ādamu un kulminē ar Muhamedu. Būtībā ''Korāns'' ir uzskatāms par grāmatu, kurā atklātas cilvēka dzīves pamatmācības. Tajā unikālā un īpašā stilā apskatītas, piemēram, tādas lietas, kā cilvēku attiecības ar Dievu un Viņa unikālajām radībām, Pastarās dienas gaidīšana, ētika, sociālā taisnība, politika, nāciju izcelšanās un izzušana, tiesības, kā arī citi pasaulīgie un ģimenē iespējamie jautājumi. ''Korāns'' iezīmē noteiktu morālu un garīgu attīstību, savienodams to, ar pasaules taisnīguma dziļāko izpratni. Tajā ir atrodami 25  Dieva praviešu dzīves apraksti. Musulmaņi uzskata, ka ''Korānā'' ir rodamas atbildes uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: kādi ir mani pienākumi un atbildība saskaņā ar Dieva principiem? Kā man jāattiecas pret ģimeni, draugiem, kolēģiem, klases biedriem, klientiem vai pircējiem un citām Dieva radībām, pat pret apkārtējo vidi? Kā man vajag izprast sevi, ja  esmu cilvēciska būtne, kas apveltīta ne tikai ar brīvu gribu, spēju saskatīt cēloni un izdarīt izvēli, bet arī būtne, kurai piemīt dažādas nešķīstas vēlmes un iegribas. ''Korāns'' ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā ''Korāna'' skaidrojumi jeb parindeņi un ne vairāk, jo tikai ''Korāns'' oriģinālā arābu tekstā ir uzskatāms par ''Korānu'' - kā Svēto Rakstu kvintesence. Principā, ''Korānu'' nedrīkst tulkot, jo tā var iznīcināt Dieva vārdu precīzo citējumu, tieši tas ir iemesls, kāpēc [[musulmaņi]] visā pasaulē, neskatoties uz viņu dzimto valodu, vienmēr pūlas mācīties arābiski, jo tikai tā viņi var lasīt un saprast ''Korānu'' tā oriģinālajā formā.
+
''Korāns'' sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 ajātu. Sūras sarindotas nevis hronoloģiskā secībā, bet otrādi. Tādējādi vēlākās sūras nonāca lielākoties ''Korāna'' sākumā un agrīnās – beigās. Muhammeds savas sludināšanas sākumposmā runāja ļoti īsi, lakoniski, bet vēlāk, jau uzturoties Medīnā, viņš mainīja savu runas stilu un runa bija garāka. Teksts pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas [[Bībele|Bībelē]], kā arī 25  musulmaņiem, jūdiem un kristiešiem kopīgo Dieva praviešu dzīves aprakstus, tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts, sniedzot patiesāko un galējo tās kā Dieva vārda versiju. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja ''Korānu'' tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā,, piemēram, [[Tora]] [[Mozus|Mozum]] tika atklāta senebreju valodā). ''Korāns'' ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā ''Korāna'' skaidrojumi jeb traktējumi un ne vairāk, jo tikai teksts arābu valodā ir uzskatāms par autentisku. Šī iemesla dēļ [[musulmaņi]] visā pasaulē, neraugoties uz etnisko piederību, skaita ajātas arābiski. Visi Korāna komentētāji atzīst, ka Korāns satur “skaidrus un saprotamus” ajātus (''muhkam'') un “neskaidrus un nesaprotamus” ajātus (''mutašabih''). Interpretācijas eksistē tieši tāpēc, lai provocētu ticīgo šaubas. Pieņemts izdalīt Mekas un Medīnas sūras, kurām ir atšķirīgs raksturs. Mekas sūras dalās 3 periodos:
 +
* Pirmajā periodā (610.–615.) dominē eshatoloģiskās tēmas un Pastarās dienas tēmas. Sūras ir īsas, līdzīgas buramvārdiem un lāstiem, kas vērstas pret ienaidniekiem.
 +
* Otrā perioda sūras (615.–619.) ir mierīgākas – galvenā tēma ir ticība vienam Dievam.
 +
* Trešā perioda sūras (619.–622.) stāsta par praviešiem, kurus Dievs sūtījis tautām.
 +
Medīnas sūras (622.–632.) ir vairāk monotonas, mierīgas, tajās tiek reglamentēta musulmaņu [[umma]]s sociālā un politiskā dzīve. Medīnas sūru tapšanas periodā saasinājās attiecības ar jūdiem un notika dogmatikas norobežošanās no kristietības, kā arī nostiprinājās “[[Grāmatas ļaudis|Grāmatas ļaužu]]” (''Ansār al-Kitāb'' vai ''Ahl al-Kitāb'') statuss. Parādījās ''tahrif'' koncepcijas, kurās ir norādīts, ka jūdi un kristieši esot izkropļojuši Svēto Rakstu tekstus un Ābrahama reliģiju.
  
−
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
+
Skat. arī: [[Sunna]], [[hadisas]], [[šariats]], [[sahabaha]]
 +
 
 +
== Literatūra par šo tēmu ==
 +
 
 +
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 181. lpp.
 +
----
 +
* Коран. / Перевод И. Крачковского. - Славянский Путь: Минск, 2002
 +
* Белл Р., Уотт У.М. Коранистика : Введение. - Диля: Москва, Санкт-Петербург, 2005
 +
 
 +
== Resursi internetā par šo tēmu ==
  
 
* [http://209.85.129.132/search?q=cache:DCgcet3rSXEJ:home.lu.lv/~rbalodis/Baznicu%2520Tiesibas/Raksti/Kas%2520ir%2520ISLAMS.doc+šiīti&cd=47&hl=lv&ct=clnk&gl=lv Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.]
 
* [http://209.85.129.132/search?q=cache:DCgcet3rSXEJ:home.lu.lv/~rbalodis/Baznicu%2520Tiesibas/Raksti/Kas%2520ir%2520ISLAMS.doc+šiīti&cd=47&hl=lv&ct=clnk&gl=lv Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.]
10. rindiņa: 23. rindiņa:
  
 
[[Kategorija:Islams]]
 
[[Kategorija:Islams]]
 +
[[Kategorija:Svētie raksti]]

Pašreizējā versija, 2011. gada 31. maijs, plkst. 15.34

Korāns (ar.: أَلْقُرآن‎‎ - al Qur'ān - "lasījums, skandējums") - islamā pēdējā svētā grāmata, jeb islama Svēto Rakstu sērijas noslēdzošais Dieva vēstījums cilvēcei, pravietim Muhamedam dievišķas atklāsmes ceļā atklātās patiesības. Kā vēsta leģenda, 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, eņģelis Džibrīls (Gabriels) viņu apciemoja un sniedza dievišķo atklāsmi un pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda Korānu. Pārējās Korāna nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi, saskaņā ar šo koncepciju, pats Muhameds nav Korāna teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs atstāstītājs. Ar katru jaunu atklāsmi pravietis skandēja jaunu papildinājumu tiem sekotājiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un mutvārdos nodeva tālāk. Pēc Muhameda nāves 632. gadā kalifs Abu Bekrs uzdeva pravieša rakstvedim Saidam ibn Thabitam apkopot visu, ko Muhameds tika teicis un sekotāji atcerējās. Šo Korānu uzticēja glabāt pravieša atraitnei, savukārt kalifātā izplatījās tā noraksti vai citu veikti pravieša teiktā pieraksti. Vēlāk Saids sastādīja jaunu Korāna redakciju (tā kā absolūti vienīgā pareizā versija tika kanonizēta Kairā 1923. gadā).

Korāns sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 ajātu. Sūras sarindotas nevis hronoloģiskā secībā, bet otrādi. Tādējādi vēlākās sūras nonāca lielākoties Korāna sākumā un agrīnās – beigās. Muhammeds savas sludināšanas sākumposmā runāja ļoti īsi, lakoniski, bet vēlāk, jau uzturoties Medīnā, viņš mainīja savu runas stilu un runa bija garāka. Teksts pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas Bībelē, kā arī 25 musulmaņiem, jūdiem un kristiešiem kopīgo Dieva praviešu dzīves aprakstus, tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts, sniedzot patiesāko un galējo tās kā Dieva vārda versiju. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja Korānu tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā,, piemēram, Tora Mozum tika atklāta senebreju valodā). Korāns ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā Korāna skaidrojumi jeb traktējumi un ne vairāk, jo tikai teksts arābu valodā ir uzskatāms par autentisku. Šī iemesla dēļ musulmaņi visā pasaulē, neraugoties uz etnisko piederību, skaita ajātas arābiski. Visi Korāna komentētāji atzīst, ka Korāns satur “skaidrus un saprotamus” ajātus (muhkam) un “neskaidrus un nesaprotamus” ajātus (mutašabih). Interpretācijas eksistē tieši tāpēc, lai provocētu ticīgo šaubas. Pieņemts izdalīt Mekas un Medīnas sūras, kurām ir atšķirīgs raksturs. Mekas sūras dalās 3 periodos:

  • Pirmajā periodā (610.–615.) dominē eshatoloģiskās tēmas un Pastarās dienas tēmas. Sūras ir īsas, līdzīgas buramvārdiem un lāstiem, kas vērstas pret ienaidniekiem.
  • Otrā perioda sūras (615.–619.) ir mierīgākas – galvenā tēma ir ticība vienam Dievam.
  • Trešā perioda sūras (619.–622.) stāsta par praviešiem, kurus Dievs sūtījis tautām.

Medīnas sūras (622.–632.) ir vairāk monotonas, mierīgas, tajās tiek reglamentēta musulmaņu ummas sociālā un politiskā dzīve. Medīnas sūru tapšanas periodā saasinājās attiecības ar jūdiem un notika dogmatikas norobežošanās no kristietības, kā arī nostiprinājās “Grāmatas ļaužu” (Ansār al-Kitāb vai Ahl al-Kitāb) statuss. Parādījās tahrif koncepcijas, kurās ir norādīts, ka jūdi un kristieši esot izkropļojuši Svēto Rakstu tekstus un Ābrahama reliģiju.

Skat. arī: Sunna, hadisas, šariats, sahabaha

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 181. lpp.
  • Коран. / Перевод И. Крачковского. - Славянский Путь: Минск, 2002
  • Белл Р., Уотт У.М. Коранистика : Введение. - Диля: Москва, Санкт-Петербург, 2005

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Korāns&oldid=33936"