Atšķirības starp "Pasaules sistēmas teorija" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Pasaules sistēmas teorija''' - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, saskaņā ar kuru vēsturiski sabiedrību jaunās formas rodas relatīvi kompakti, veidojot centrus, no kuriem šīs formas izplatās, sasniedzot tālākus reģionus. Laika gaitā centri saglabā savu noteicošo un virzošo lomu attiecībā pret perifērijām. Pamatlicējs ir [[Valleršteins Imanuels|I.Valleršteins]]. | '''Pasaules sistēmas teorija''' - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, saskaņā ar kuru vēsturiski sabiedrību jaunās formas rodas relatīvi kompakti, veidojot centrus, no kuriem šīs formas izplatās, sasniedzot tālākus reģionus. Laika gaitā centri saglabā savu noteicošo un virzošo lomu attiecībā pret perifērijām. Pamatlicējs ir [[Valleršteins Imanuels|I.Valleršteins]]. | ||
| − | Runājot par cilvēces vēsturi, Valleršteins izšķir trīs galvenās stadijas. Pirmā ir „minisistēmu” stadija, kurai raksturīgas relatīvi nelielas, ekonomiski pašpietiekamas vienības ar stingru iekšēju darba dalīšanu un vienotu kultūru. Tās dominē laikmetā, kad noteicošās ir vākšana un medības, un saglabājas līdz agrāro sabiedrību laikmetam. Tad nāk kārta „pasaules impērijām”, kuras sevī apvieno daudzas agrīnās minisistēmas. Šo impēriju pamatā ir ekonomika, kas orientēta uz zemkopību. Tās koordināciju nodrošina stipra militāra un politiska pārvalde, nežēlīga administratīvā, nodokļu un karaklausības sistēma. Šai stadijai raksturīgi nepārtraukti kari, svešu teritoriju sagrābšana un iekļaušana impērijas sastāvā. Impēriju dzīvotspēju grauj nepārtraukti augošais birokrātijas aparāts u nespēja efektīvi realizēt administratīvās funkcijas milzīgajās teritorijās. Trešā stadija - „pasaules ekonomikas” jeb „pasaules sistēmas” laikmets sākas līdz ar kapitālismu. Valsts kā regulējošs un kontrolējošs spēks tad atdod vietu tirgum un brīvai konkurencei. Vienīgā valsts ziņā atstātā funkcija ir nodrošināt un saglabāt labvēlīgus apstākļus ekonomiskām aktivitātēm, saglabāt brīvās uzņēmējdarbības struktūras un brīvas tirdzniecības iespējas. Kapitālisms paver sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespējas. Iekšējā dinamika un spēja nodrošināt preču pārpilnību to padara ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām. Savas pozīcijas kapitālisms stiprina arī tādējādi, ka pakļauj sev politisko varu un militārās struktūras. Moderno tehnoloģiju ieviešana un to izplatīšanās spēcīgi sekmē un paātrina pasaules valstu hierarhizāciju. Izdalās trīs līmeņu valstis: centrālās, perifērās un vidēja tipa – pusperifērās. Kapitālisms radās Rietumeiropas vadošajās valstīs (tās veido centru). Laika gaitā tas sasniedz pusperifērijas un perifērijas. Arī tās tiek „iejūgtas” pasaules kapitālisma sistēmā, bet tikai kā „piejūga”, t.i., | + | Runājot par cilvēces vēsturi, Valleršteins izšķir trīs galvenās stadijas. Pirmā ir „minisistēmu” stadija, kurai raksturīgas relatīvi nelielas, ekonomiski pašpietiekamas vienības ar stingru iekšēju darba dalīšanu un vienotu kultūru. Tās dominē laikmetā, kad noteicošās ir vākšana un medības, un saglabājas līdz agrāro sabiedrību laikmetam. Tad nāk kārta „pasaules impērijām”, kuras sevī apvieno daudzas agrīnās minisistēmas. Šo impēriju pamatā ir ekonomika, kas orientēta uz zemkopību. Tās koordināciju nodrošina stipra militāra un politiska pārvalde, nežēlīga administratīvā, nodokļu un karaklausības sistēma. Šai stadijai raksturīgi nepārtraukti kari, svešu teritoriju sagrābšana un iekļaušana impērijas sastāvā. Impēriju dzīvotspēju grauj nepārtraukti augošais birokrātijas aparāts u nespēja efektīvi realizēt administratīvās funkcijas milzīgajās teritorijās. Trešā stadija - „pasaules ekonomikas” jeb „pasaules sistēmas” laikmets sākas līdz ar [[Kapitālisms|kapitālismu]]. Valsts kā regulējošs un kontrolējošs spēks tad atdod vietu tirgum un brīvai konkurencei. Vienīgā valsts ziņā atstātā funkcija ir nodrošināt un saglabāt labvēlīgus apstākļus ekonomiskām aktivitātēm, saglabāt brīvās uzņēmējdarbības struktūras un brīvas tirdzniecības iespējas. Kapitālisms paver sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespējas. Iekšējā dinamika un spēja nodrošināt preču pārpilnību to padara ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām. Savas pozīcijas kapitālisms stiprina arī tādējādi, ka pakļauj sev politisko varu un militārās struktūras. Moderno tehnoloģiju ieviešana un to izplatīšanās spēcīgi sekmē un paātrina pasaules valstu hierarhizāciju. Izdalās trīs līmeņu valstis: centrālās, perifērās un vidēja tipa – pusperifērās. Kapitālisms radās Rietumeiropas vadošajās valstīs (tās veido centru). Laika gaitā tas sasniedz pusperifērijas un perifērijas. Arī tās tiek „iejūgtas” pasaules kapitālisma sistēmā, bet tikai kā „piejūga”, t.i., līdzās stāvošas valstis, kas nenosaka virzību uz priekšu. Arvien samazinās to valstu skaits, kas nav iekļāvušās pasaules kapitālisma sistēmas orbītā. |
| − | Skat. arī [[Konfliktu teorija]], [[Atkarības teorija]] | + | Skat. arī [[Konfliktu teorija]], [[Atkarības teorija]], [[Globālās eikumēnes teorija]] |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 8. februāris, plkst. 16.03
Pasaules sistēmas teorija - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, saskaņā ar kuru vēsturiski sabiedrību jaunās formas rodas relatīvi kompakti, veidojot centrus, no kuriem šīs formas izplatās, sasniedzot tālākus reģionus. Laika gaitā centri saglabā savu noteicošo un virzošo lomu attiecībā pret perifērijām. Pamatlicējs ir I.Valleršteins.
Runājot par cilvēces vēsturi, Valleršteins izšķir trīs galvenās stadijas. Pirmā ir „minisistēmu” stadija, kurai raksturīgas relatīvi nelielas, ekonomiski pašpietiekamas vienības ar stingru iekšēju darba dalīšanu un vienotu kultūru. Tās dominē laikmetā, kad noteicošās ir vākšana un medības, un saglabājas līdz agrāro sabiedrību laikmetam. Tad nāk kārta „pasaules impērijām”, kuras sevī apvieno daudzas agrīnās minisistēmas. Šo impēriju pamatā ir ekonomika, kas orientēta uz zemkopību. Tās koordināciju nodrošina stipra militāra un politiska pārvalde, nežēlīga administratīvā, nodokļu un karaklausības sistēma. Šai stadijai raksturīgi nepārtraukti kari, svešu teritoriju sagrābšana un iekļaušana impērijas sastāvā. Impēriju dzīvotspēju grauj nepārtraukti augošais birokrātijas aparāts u nespēja efektīvi realizēt administratīvās funkcijas milzīgajās teritorijās. Trešā stadija - „pasaules ekonomikas” jeb „pasaules sistēmas” laikmets sākas līdz ar kapitālismu. Valsts kā regulējošs un kontrolējošs spēks tad atdod vietu tirgum un brīvai konkurencei. Vienīgā valsts ziņā atstātā funkcija ir nodrošināt un saglabāt labvēlīgus apstākļus ekonomiskām aktivitātēm, saglabāt brīvās uzņēmējdarbības struktūras un brīvas tirdzniecības iespējas. Kapitālisms paver sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespējas. Iekšējā dinamika un spēja nodrošināt preču pārpilnību to padara ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām. Savas pozīcijas kapitālisms stiprina arī tādējādi, ka pakļauj sev politisko varu un militārās struktūras. Moderno tehnoloģiju ieviešana un to izplatīšanās spēcīgi sekmē un paātrina pasaules valstu hierarhizāciju. Izdalās trīs līmeņu valstis: centrālās, perifērās un vidēja tipa – pusperifērās. Kapitālisms radās Rietumeiropas vadošajās valstīs (tās veido centru). Laika gaitā tas sasniedz pusperifērijas un perifērijas. Arī tās tiek „iejūgtas” pasaules kapitālisma sistēmā, bet tikai kā „piejūga”, t.i., līdzās stāvošas valstis, kas nenosaka virzību uz priekšu. Arvien samazinās to valstu skaits, kas nav iekļāvušās pasaules kapitālisma sistēmas orbītā.
Skat. arī Konfliktu teorija, Atkarības teorija, Globālās eikumēnes teorija
Literatūra par šo tēmu
- Wallerstein I. Social development, or development of the world-system? / Albrow, Martin and Elizabeth King (eds) // Globalisation, Knowledge and Society. - London, 1990.
- Штомка П. Социология социальных изменений. - Москва, 1996
