Atšķirības starp "Utopija" versijām

Pašreizējā versija, 2011. gada 3. jūnijs, plkst. 10.02

Utopija (no sengr. ū ,- "ne, nē" + topos, "vieta" - t.i., vieta, kuras nav; vai arī sengr. eu, "labi" + topos, t.i., labklājības vieta) – teorētiski ideālas sabiedrības iztēlojums. Ikdienā vārdu „utopija” lieto, runājot par nepiepildāmu sapni, projektu, kuru nav iespējams realizēt. Sadzīvē par "utopistu" sauc galīgi nepraktisku, īstenību ignorējošu, cilvēku. Literatūrā sastopami atšķirīgi viedokļi par to, kas ir utopija. Utopija tiek traktēta kā: priekšlaicīga patiesība (A.Lamartīns); tiekšanās uz labāku nākotni (A.Franss); sabiedrisko attiecību ideāls (A.Sventohovskis); intelektuālas spekulācijas produkts, kas atrauts no masu kustības un revolucionārās pieredzes (Z.Sorels); sabiedriskie ideāli, pēc kuriem nākotnē tieksies lielas masu kustības (K.Manheims); domās veikts eksperiments, lai noskaidrotu kādas hipotēzes visas iespējamās sekas (E.Mahs); šokējošs spogulis labi pazīstamai realitātei (E.Blohs); u.c. varianti. Utopiju var uzskatīt par savdabīgu sabiedrības modelēšanas veidu. Turpmākajos gadsimtos ļoti populārā dažādu utopiju sacerēšana aizsākās Renesanses laikmetā: T.Mora “Utopija” (1516.), F.Bēkona “Jaunā Atlantīda” (1627.), T.Kampanellas “Saules pilsēta” (1623.) u.c.

Utopijas uzplaukst laikā, kad cenšas noteikt nojaušamo sociālo un tikumisko satricinājumu galvenos virzienus. Parasti tas notiek vēsturiskās situācijās, kad grūst vecā kārtība, bet jaunā vēl nav izveidojusies; t.i., laikā, kad pastāvošā kārtība tiek pretstatīta kaut kādam ideālam, kurš pēc tā piekritēju domām, spēj atjaunot un uzlabot izjaukto līdzsvaru sabiedrībā. Utopijas rodas cilvēkam vai sabiedrības grupai saasināti izjūtot pastāvošo attiecību nedabiskumu un nepieciešamību apzināti izvēlēties citādu dzīvesveidu. Utopisti nāk no to cilvēku vidus, kuri noraida iespēju dzīvot pa vecam. Utopijā attēlota detalizēti izdomāta, laikā un telpā lokalizēta, tāda sabiedrība, ko pamato alternatīva sociāli vēsturiska hipotēze un kas autora izpratnē ir labāk organizēta nekā tā, kurā viņš dzīvo. Šādā skatījumā par utopiju nevar atzīt: fantastiskus īsstāstus, ja tajos nav dots sistēmisks sabiedrības vai tās nākotnes apraksts; romānus par dažādiem notikumiem nākotnes sabiedrībā, ja nav aprakstīta tās uzbūve un funkcionēšana; aprakstus, kuros sabiedrības zemes dzīvei līdzīga dzīve atspoguļota kosmosā, pazemē vai zem ūdens; sacerējumus par izdomātiem kariem, nākotnes tehnoloģijām utt., ja detalizēti nav parādīta sabiedrības sociālā uzbūve un funkcionēšana; pseidofeministiskus, psihopātiskus un pornofantastiskus sacerējumus.

Utopiju pamatā ir noteikta veida domāšana, savdabīga attieksme pret pasauli, īstenības un ideāla krasa pretstatīšana. Utopists nepieņem pasauli tādu, kāda tā pastāv. Viņš nesamierinās ar pastāvošo kārtību un esošajām iespējām. Viņš sapņo, fantazē, projektē – domās pārbauda to, ko vēl nevar pārbaudīt dzīvē. Utopists vienmēr ir orientēts uz ideālu, uz absolūtu pilnību (kā nu katrs to izprot). Tiesa, ne katrs sapnis par pilnību ir utopija. Tas ir tikai tāds sapnis, tāda fantāzija, kas balstās uz pārliecības, ka ideālu (pilnību) var sasniegt un šajā sakarībā izstrādā izvērstu sistēmu, doktrīnu par šo sapni. Utopijai ir raksturīga pabeigtība – viss ir sasniegts – sapnis piepildīts, ideāls īstenots, laime iegūta, atliek tikai eksistēt. Utopists ir maksimālists. Viņš netic pārkārtojumiem, pakāpeniskām izmaiņām. Viņš negrib kaut ko mainīt esošajā stāvoklī, negrib uzlabot esošo kārtību, bet tās vietā izvirza pilnīgi citu sabiedrības modeli. Sava radikālisma dēļ utopists ir tuvāks revolucionāram nekā reformatoram. Utopisti ne vienmēr zina, ko vajag darīt, lai sasniegtu iecerēto ideālu. Tāpēc daudzās utopijas nav atrodamas izvērstas un pamatotas darbības programmas. Taču pati utopija var kļūt par darbības stimulu. Pēc K.Manheima domām, par utopiju atzīstama tikai tāda transcendenta orientācija, kas, pārejot darbībā, daļēji vai pilnīgi uzspridzina pastāvošo lietu kārtību.

Č.Valšs (Walsh) dod utopijām kopīgās pazīmes:

• cilvēks pēc savas dabas ir labs, bet viņa trūkumu cēloņi atrodami ne tikdaudz cilvēka nemainīgajā dabā, cik nelabvēlīgajos dzīves apstākļos;
• cilvēks ir ļoti plastisks, mainīgajos apstākļos pats viegli mainās;
• nepastāv neatrisināma pretruna starp to, kas ir labs indivīdam un labs sabiedrībai;
• cilvēks ir saprātīga būtne, kura spējīga kļūt vēl saprātīgāka, un tāpēc iespējams novērst sabiedrības dzīves absurdus un noteikt racionālu kārtību:
• nākotne veidojas no tagadnē pastāvošajām ierobežota skaita iespējamībām, kuras var paredzēt;
• jācenšas dot cilvēkam laimi zemes dzīvē;
• laimes nekad nevar būt par daudz;
• var atrast taisnīgus valdniekus vai iemācīt būt taisnīgiem tiem, kas izraudzīti valdīšanai;
• utopija neapdraud cilvēku brīvību, jo „patiesa brīvība” sasniedzama tieši utopijā.

Katra utopija ir sava laikmeta un kultūras produkts. Dažādi laikmeti un kultūras rada sev raksturīgas utopijas. Taču neskatoties uz laikmeta, kultūras un reģionālām atšķirībām, utopiskajā domāšanā vērojams zināms motīvu noturīgums. Šajā aspektā utopijas iedala:

• Mierīgas laimes utopijas, kurām raksturīgi laimīgas dzīves meklējumi bez krasām pārmaiņām un pārsteigumiem. Tās stāsta par tādas sabiedrības modeļa atrašanu, kas nodrošina pilnīgu laimi visiem un uz visiem laikiem.
• Dinamiskās labākas nākotnes utopijas, kas nedod gatavu laimes formulu, bet norāda virzienu, kādā ejot tā sasniedzama, t.i., parāda, kādā veidā cilvēce varēs dzīvot arvien labāk, izmantojot jaunas iespējas.
• Utopijas, kuras nestāsta par dzīves apstākļiem, bet runā gan par cilvēku – kādam viņam vajag būt un kāds viņš var kļūt. Šeit uzmanība tiek pievērsta nevis sabiedrības, bet cilvēkā domāšanas, pasaules uztveres un izpratnes, t.i., viņa psihes pārveidošanai [74].

J.Šackis izmanto vairākus atšķirīgus utopiju grupēšanas paņēmienus. Vienā gadījumā viņš utopijas iesaka iedalīt divās lielās grupās: heroiskās un eskeipiskās. Heroiskās utopijās sapņi un vīzijas savijas ar darbības programmu un aicinājumu uz darbību, var svārstīties no revolūcijas līdz bēgšanai no apkārtējās dzīves. Būtiskais – utopija skar, pārņem visu cilvēku ne tikai viņa iztēli. Eskeipiskās ir visas tās utopijas, kurās nav aicinājums uz cīņu par ideālu - var asi, ar lielu patosu kritizēt pastāvošo kārtību, bet neaicina to mainīt un iznīcināt.

Plašāk J.Šackis piedāvā citu utopiju grupēšanas variantu:

• Vietas utopijas - stāsta par kādu vietu, kur dzīvo laimīgi cilvēki. Dažreiz šī vieta ir tīras fantāzijas auglis (sala, planēta, pazeme utt.), citreiz tā var būt reāli eksistējošu vai pagātnē pastāvējušu sabiedrību idealizācija.
• Laika utopijas - stāsta par pagājušiem vai turpmākiem laikiem; par notikumiem, kas bijuši vai būs. Piemēram, „zelta laikmets”, „vecie labie laiki”, dažādi „pasaules gala” varianti utt..
• Ārpuslaika utopijas - ideāls atrodas ārpus Zemes laika un vietas un saistās ar „mūžīgām” vērtībām – Dievu, Dabu, prātu u.c..
• „Ordeņa” utopijas - necer, ka iespējams pārveidot visu sabiedrību, tāpēc tiek izveidotas slēgtas, no apkārtējās sabiedrības izolētas „glābšanas saliņas”, kurās cilvēki cenšas saglabāt uzticību izvēlētam ideālam. Tāds ideāls var būt no pasaules norobežots klosteris, ordeņa brālība, sektantu kolonija t.tml.. Galvenā nav telpiskā, bet gan garīgā norobežotība.
• Politiskās utopijas - izvirza politiskus mērķus un cenšas pārveidot visu sabiedrību ( pat pasauli!) līdz pašiem pamatiem [74].

Utopiju daudzveidību parāda arī citi literatūrā sastopami grupēšanas veidi, piemēram, pēc sociālo interešu grupām (vergturu, dzimtzemnieku, birokrātijas, tehnokrātijas utt.); pēc problemātikas ( par īpašumu, varu, zinātnes un tehnikas sasniegumiem, tikumības problēmām, brīvību, sociālo vienlīdzību utt.); pēc laikmeta, kurā tās radušās (antīkās, viduslaiku, renesanses utt.).

Mūsdienu utopijas visai ievērojami atšķiras no klasiskajām utopijām. Tās, lielākoties, vairs nerunā par sabiedrības ideālu un neveido sabiedrības pilnības modeļus, bet rāda vai nu tagadnes alternatīvu (kas var būt tāla no ideāla), vai arī dažādu projektu realizācijas sekas. Daudzi utopisti vairs netic makrosociāliem risinājumiem – iespējai pārveidot sabiedrību politiskiem līdzekļiem, padarīt to sociāli taisnīgāku un tikumiskāku, bet savas cerības saista ar sabiedrības dzīvesdarbības procesu vadīšanu, pārvaldīšanu un regulēšanu atbilstoši zinātniski tehniskās revolūcijas principiem. Viņu sapnis – tādu tehnokrātisku kārtību, kurā tehnika un tehnoloģijas nepieļautu cilvēciskas kļūdas. Šajā sakarībā interesanta ir L.Sergenta konstatācija: klasiskajās utopijās primārais bija tikumiskais ideāls, bet sociālā organizācija sekundāra, turpretī mūsdienu utopijās primāra ir racionāla civilizācijas organizācija, bet viss pārējais – tikumība, sociālais taisnīgums, brīvība utt., ir pakārtots vai atvasināts. Cits mūsdienu utopiju atzars ir cilvēka pašrealizācijas utopijas, kuru mērķis ir atbrīvot cilvēku apziņu, likvidēt visus ierobežojošos principus un konvencionālo jeb kultūras normu žņaugus. Tās sludina brīvības triumfu, dabiskumu, atklātumu, aicina būt tādiem, kādi mēs patiesībā esam savā būtībā. Šīs utopijas sola izvest cilvēku (un cilvēci) ārpus sliktās, personību apspiedošās, represīvās sabiedrības. Piedāvātie ceļi var būt dažādi: misticisms, narkotikas, gēnu tehnoloģijas, saplūšana ar dabu, Erosa atbrīvošana utt.

Literatūra par šo tēmu

• The Social Science Encyclopedia. / Ed. Kuper A. - London, 1996

• Шацкий Я. Утопия и традиция.- Москва, 1990

Resursi internetā par šo tēmu

• Zvejnieks A. Sociālās attīstības modeļi: lekciju konspekts (.doc)