Atšķirības starp "Postindustriālās sabiedrības modelis" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Postindustriālā sabiedrība''' jeb '''tehnotronā sabiedrība'''- ideju par sabiedrības attīstības trešo – postindustriālo stadiju [[Sabiedrības modeļi|sabiedrības modeļu]] teorijā 1962. gadā izteica Daniels Bells savā darbā ''The Coming of Post-Industrial Society: A Venture in Social Forecasting''. Pēdējo 150 gadu laikā sabiedrības attīstības centrā ir rūpniecības uzņēmums. Industriālā sabiedrībā galvenās figūras ir uzņēmēji, biznesmeņi, rūpniecības vadītāji. Nākošajā piecdesmitgadē par sabiedrības galveno institūtu kļūs universitātes, un vadošā loma piederēs dažādu nozaru zinātniekiem, augstas klases speciālistiem – intelektuāļiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem. Postindustriālajā sabiedrībā noteicošais būs nevis finansu, bet gan intelektuālais kapitāls. Universitātes kļūs par cilvēkresursu sadales centriem, jo tur gatavo zinātniekus un speciālistus. D.Bells raksta par gaidāmo meritokrātiju, t.i., varu atbilstoši nopelniem, kurus noteiks zināšanas, spējas intelekts. D. | + | '''Postindustriālā sabiedrība''' jeb '''tehnotronā sabiedrība''' - ideju par sabiedrības attīstības trešo – postindustriālo stadiju [[Sabiedrības modeļi|sabiedrības modeļu]] teorijā 1962. gadā izteica Daniels Bells savā darbā ''The Coming of Post-Industrial Society: A Venture in Social Forecasting''. Pēdējo 150 gadu laikā sabiedrības attīstības centrā ir rūpniecības uzņēmums. Industriālā sabiedrībā galvenās figūras ir uzņēmēji, biznesmeņi, rūpniecības vadītāji. Nākošajā piecdesmitgadē par sabiedrības galveno institūtu kļūs universitātes, un vadošā loma piederēs dažādu nozaru zinātniekiem, augstas klases speciālistiem – intelektuāļiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem. Postindustriālajā sabiedrībā noteicošais būs nevis finansu, bet gan intelektuālais kapitāls. Universitātes kļūs par cilvēkresursu sadales centriem, jo tur gatavo zinātniekus un speciālistus. D.Bells raksta par gaidāmo meritokrātiju, t.i., varu atbilstoši nopelniem, kurus noteiks zināšanas, spējas intelekts. D.Bells min 5 postindustriālās sabiedrības pazīmes: |
* notiek pāreja no preču ražošanas uz pakalpojumu industriju. Lielākā daļa strādājošo ir nodarbināti nevis ieguves un apstrādes rūpniecībā, bet apkalpes un zinātnes sfērā, kas aptver tirdzniecību, finanses, transportu, izklaidi un atpūtu, veselības aizsardzību, zinātniskos pētījumus, jauno, tā saucamo, augsto tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, valsts pārvaldi utt.; | * notiek pāreja no preču ražošanas uz pakalpojumu industriju. Lielākā daļa strādājošo ir nodarbināti nevis ieguves un apstrādes rūpniecībā, bet apkalpes un zinātnes sfērā, kas aptver tirdzniecību, finanses, transportu, izklaidi un atpūtu, veselības aizsardzību, zinātniskos pētījumus, jauno, tā saucamo, augsto tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, valsts pārvaldi utt.; | ||
* sabiedrībā noteicošo stāvokli ieņem augstas klases profesionāļi un tehniskie speciālisti; palielinās zinātnieku un inženieru īpatsvars sabiedrībā; | * sabiedrībā noteicošo stāvokli ieņem augstas klases profesionāļi un tehniskie speciālisti; palielinās zinātnieku un inženieru īpatsvars sabiedrībā; | ||
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
* sabiedrības dinamikā centrālā un galvenā loma ir pašuzturošai tehnoloģiskai izaugsmei; | * sabiedrības dinamikā centrālā un galvenā loma ir pašuzturošai tehnoloģiskai izaugsmei; | ||
* vērtību sistēmā un ikdienā visbiežāk apspriežamo tēmu lokā pirmajā vietā izvirzās zināšanas un to iegūšana. | * vērtību sistēmā un ikdienā visbiežāk apspriežamo tēmu lokā pirmajā vietā izvirzās zināšanas un to iegūšana. | ||
| + | |||
| + | Zbigņevs Bžezinskis grāmatā "Starp diviem gadsimtiem: Amerikas loma tehnotronajā ērā" (1970.) min savas 10 pazīmes, kuras raksturo tehnotrono (postindustriālo) sabiedrību: | ||
| + | * ekonomikā rūpniecība atdod vietu pakalpojumiem. Automātika un kibernētika atbrīvo cilvēku no mašīnu apkalpošanas. Galvenais jaunievedumu avots – teorētiskās zināšanas; | ||
| + | * plašu iedzīvotāju slāņu dzīve kļūst garlaicīga un bezmērķīga; | ||
| + | * izglītība un pašizglītība ir nepieciešamas visā dzīves garumā; | ||
| + | * zināšanas, kompetence kļūst par varas instrumentiem – speciālisti ieņem privileģētu stāvokli; | ||
| + | * universitātes kļūst par intelektuālu triecienspēku, kas ielaužas sabiedrības dzīves pašā centrā; | ||
| + | * dominē pragmatiska pieeja problēmām; palielinās interese par cilvēcisko vērtību saglabāšanu; samazinās ideoloģijas kā cilvēku vienotājas loma; | ||
| + | * par aktuālu problēmu kļūst plašu iedzīvotāju slāņu līdzdalība lēmumu pieņemšanā; sievietes tiecas pēc pilnīgas līdztiesības; | ||
| + | * televīzija iesaista politiskajā dzīvē miljoniem cilvēku, kas agrāk bija pasīvi; | ||
| + | * ekonomiskā vara depersonificējas; izveidojas cieša sadarbība starp valdības orgāniem un privātstruktūrām; | ||
| + | * aug interese ne tikai par materiālo labklājību, bet arī par dzīves kvalitāti vispār. | ||
| + | XX gs. 80.-90. gadu mijā postindustriālās sabiedrības modelis daļēji zaudēja popularitāti, jo sabiedrības uzmanība pievērsās globalizācijas problēmām. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 10. februāris, plkst. 12.37
Postindustriālā sabiedrība jeb tehnotronā sabiedrība - ideju par sabiedrības attīstības trešo – postindustriālo stadiju sabiedrības modeļu teorijā 1962. gadā izteica Daniels Bells savā darbā The Coming of Post-Industrial Society: A Venture in Social Forecasting. Pēdējo 150 gadu laikā sabiedrības attīstības centrā ir rūpniecības uzņēmums. Industriālā sabiedrībā galvenās figūras ir uzņēmēji, biznesmeņi, rūpniecības vadītāji. Nākošajā piecdesmitgadē par sabiedrības galveno institūtu kļūs universitātes, un vadošā loma piederēs dažādu nozaru zinātniekiem, augstas klases speciālistiem – intelektuāļiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem. Postindustriālajā sabiedrībā noteicošais būs nevis finansu, bet gan intelektuālais kapitāls. Universitātes kļūs par cilvēkresursu sadales centriem, jo tur gatavo zinātniekus un speciālistus. D.Bells raksta par gaidāmo meritokrātiju, t.i., varu atbilstoši nopelniem, kurus noteiks zināšanas, spējas intelekts. D.Bells min 5 postindustriālās sabiedrības pazīmes:
- notiek pāreja no preču ražošanas uz pakalpojumu industriju. Lielākā daļa strādājošo ir nodarbināti nevis ieguves un apstrādes rūpniecībā, bet apkalpes un zinātnes sfērā, kas aptver tirdzniecību, finanses, transportu, izklaidi un atpūtu, veselības aizsardzību, zinātniskos pētījumus, jauno, tā saucamo, augsto tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, valsts pārvaldi utt.;
- sabiedrībā noteicošo stāvokli ieņem augstas klases profesionāļi un tehniskie speciālisti; palielinās zinātnieku un inženieru īpatsvars sabiedrībā;
- vadošā loma pieder teorētiskajām zināšanām;
- attīstās jauna „intelektuālā tehnoloģija”, kurai sabiedrības dzīvē būs vēl lielāka loma nekā mašīntehnoloģijai;
- progresējoša tehnoloģijas pašattīstība.
Džons Naisbits dod savu postindustriālās sabiedrības iezīmju uzskaitījumu:
- ekonomikā vērojama secīga galveno sektoru nomaiņa. Dominē apkalpes sfēra un zinātne;
- šķiriskajā struktūrā un sociālajā hierarhijā aug un lielu sociālu nozīmi iegūst apkalpojoša šķira, kurā sevišķi izceļas profesionālās un tehniskās grupas, kas nodarbinātas zinātnē, izpētes un ieviešanas projektos, „humanitāro pakalpojumu” sfērā, t.i., izglītībā, kultūrā, sociālajā apgādē, rekreācijā;
- „intelektuālo tehnoloģiju”, kuras tiek izmantotas informācijas apstrādē, nevis enerģijas un izejvielu ieguvē, strauja attīstība;
- sabiedrības dinamikā centrālā un galvenā loma ir pašuzturošai tehnoloģiskai izaugsmei;
- vērtību sistēmā un ikdienā visbiežāk apspriežamo tēmu lokā pirmajā vietā izvirzās zināšanas un to iegūšana.
Zbigņevs Bžezinskis grāmatā "Starp diviem gadsimtiem: Amerikas loma tehnotronajā ērā" (1970.) min savas 10 pazīmes, kuras raksturo tehnotrono (postindustriālo) sabiedrību:
- ekonomikā rūpniecība atdod vietu pakalpojumiem. Automātika un kibernētika atbrīvo cilvēku no mašīnu apkalpošanas. Galvenais jaunievedumu avots – teorētiskās zināšanas;
- plašu iedzīvotāju slāņu dzīve kļūst garlaicīga un bezmērķīga;
- izglītība un pašizglītība ir nepieciešamas visā dzīves garumā;
- zināšanas, kompetence kļūst par varas instrumentiem – speciālisti ieņem privileģētu stāvokli;
- universitātes kļūst par intelektuālu triecienspēku, kas ielaužas sabiedrības dzīves pašā centrā;
- dominē pragmatiska pieeja problēmām; palielinās interese par cilvēcisko vērtību saglabāšanu; samazinās ideoloģijas kā cilvēku vienotājas loma;
- par aktuālu problēmu kļūst plašu iedzīvotāju slāņu līdzdalība lēmumu pieņemšanā; sievietes tiecas pēc pilnīgas līdztiesības;
- televīzija iesaista politiskajā dzīvē miljoniem cilvēku, kas agrāk bija pasīvi;
- ekonomiskā vara depersonificējas; izveidojas cieša sadarbība starp valdības orgāniem un privātstruktūrām;
- aug interese ne tikai par materiālo labklājību, bet arī par dzīves kvalitāti vispār.
XX gs. 80.-90. gadu mijā postindustriālās sabiedrības modelis daļēji zaudēja popularitāti, jo sabiedrības uzmanība pievērsās globalizācijas problēmām.
Literatūra par šo tēmu
- Bell D. The Coming of Post-industrial Society. Adventure in social forecasting. - N.Y., 1973
- The Social Science Encyclopedia. / Ed. Kuper A.- London, 1996
