Atšķirības starp "Metodoloģija" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Metodoloģija''' (no sengr. ''μέθοδος'') - atkarībā no konteksta: | '''Metodoloģija''' (no sengr. ''μέθοδος'') - atkarībā no konteksta: | ||
* '''1.''' Kādā zinātne sfērā lietoto pētīšanas [[Metode|metožu]] sistēma. | * '''1.''' Kādā zinātne sfērā lietoto pētīšanas [[Metode|metožu]] sistēma. | ||
| − | * '''2.'''Mācība par zinātniskās izziņas metodēm. | + | * '''2.''' Mācība par zinātniskās izziņas metodēm. Zinātnei attīstoties, aizvien akūtāka kļuva nepieciešamība pēc teorētiski pamatotām zinātniskās izziņas [[Metode|metodēm]], un šāds metožu teorētiskais pamatojums parādās jauno laiku filosofijā, sākot ar [[Bēkons Frānsiss|Bēkonu]] un [[Dekarts Renē|Dekartu]]. Materiālistiski orientētie domātāji pamatoja savas izziņas metodes ar objektīvās pasaules likumiem, savukārt ideālistiskās domāšanas sistēmas tās pamatoja ar gara jeb ideju likumiem, vai aplūkoja tās kā likumu kopumu, ko patvaļīgi rada cilvēka prāts. Hēgelis pirmais uzsvēra filosofijā izmantojamo metožu specifisko raksturu un apstākli, ka filosofiskās metodes nav reducējamas uz dabaszinātnēs izmantojamajām metodēm, jo filosofijā metode ir paša satura kustība un tāpēc nav aplūkojama ārpus satura. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| − | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 272. lpp. | + | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 272.-273. lpp. |
[[Kategorija:Vēstures zinātne]] | [[Kategorija:Vēstures zinātne]] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 21. jūnijs, plkst. 11.09
Metodoloģija (no sengr. μέθοδος) - atkarībā no konteksta:
- 1. Kādā zinātne sfērā lietoto pētīšanas metožu sistēma.
- 2. Mācība par zinātniskās izziņas metodēm. Zinātnei attīstoties, aizvien akūtāka kļuva nepieciešamība pēc teorētiski pamatotām zinātniskās izziņas metodēm, un šāds metožu teorētiskais pamatojums parādās jauno laiku filosofijā, sākot ar Bēkonu un Dekartu. Materiālistiski orientētie domātāji pamatoja savas izziņas metodes ar objektīvās pasaules likumiem, savukārt ideālistiskās domāšanas sistēmas tās pamatoja ar gara jeb ideju likumiem, vai aplūkoja tās kā likumu kopumu, ko patvaļīgi rada cilvēka prāts. Hēgelis pirmais uzsvēra filosofijā izmantojamo metožu specifisko raksturu un apstākli, ka filosofiskās metodes nav reducējamas uz dabaszinātnēs izmantojamajām metodēm, jo filosofijā metode ir paša satura kustība un tāpēc nav aplūkojama ārpus satura.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 272.-273. lpp.
