Atšķirības starp "Piko Džovanni della Mirandola" versijām

Pašreizējā versija, 2010. gada 3. novembris, plkst. 10.21

Džovanni Piko della Mirandola (Giovanni Pico della Mirandola, 1462-1494) jeb Džovanni Piko no Mirandolas - filosofs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas dalībnieks, viens no redzamākajiem Renesanses domātājiem un ideju paudējiem Itālijā.

Dzimis 1462. gada 24. februārī Konkordijas (Concordia sulla Secchia) senjora, Mirandolas grāfa Frančesko I (Francesco I, Signore di Mirandola e Conte della Concordia) ģimenē. Būdams jaunākais dēls, jau 14 gadu vecumā sācis studēt kanoniskās tiesības Boloņas universitātē, 1480.-1482. gadā studēja filosofiju un teoloģiju Padujas universitātē, aizrāvās ar Averoesa mācību un tās traktējumiem. 1485. gadā devās studēt uz Parīzi. Šajos gados visai dziļi apguva Aristoteļa filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar Platonu, Plotīnu un kristietību. 1486. gadā tapa "900 tēzes par dialektiku, morāli, fiziku un matemātiku publiskai apspriešanai", kurās tika formulēts viņa ultramonistiskais pasaules uzskats. 13 no šīm tēzēm tā teologu komisija atzina par herētiskām, un tās neiegāja plašā apritē. Tomēr tās bija un paliek spilgts florenciešu neoplatonisma piemineklis, kura sintētiskās iezīmes bija iegūtas visu tajā laikā zināmo filosofisko un reliģisko sistēmu daudzvalodu izziņas ceļā. 1488. viņš devās uz Franciju, kur tika arestēts un apsūdzēts herēzē, taču augstais stāvoklis un gana ietekmīgu augstmaņu sašutums (pats Lorenco dei Mediči pieprasīja atbrīvot grāfu) ļāva viņam atgūt brīvību. Piko apmetās Florencē pie Lorenco, kur aktīvi iesaistījās Platona akadēmijas dzīvē. Miris 1494. gada 17. novembrī.

Savu pirmo lielo sacerējumu, 23 gadu vecumā sarakstīto komentāru sava drauga Džirolamo Benivjeni „Mīlestības dziesmai”, Piko velta mīlestībai kā īstena intelektuālā redzējuma virsotnei. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī Fičīno reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, Avicenna, Averoess, arī kristīgie ortodoksi Alberts Lielais, Akvīnas Toms, Ģentes Heinrihs. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja Kabala, kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu. Cilvēciskā personība tika izvirzīta priekšplānā tādā tonī, kas pilnībā saskanēja ar tolaik pieaugošajiem Renesanses viļņiem, lai arī formāli Piko tomēr pamanījās palikt uzticīgs viduslaiku ortodoksijai. Mācība par cilvēka personisko aktivitāti ir īpaša tēma viņa traktātā „Par cilvēka vērtību”. Šajā traktātā tiek pierādīts, ka cilvēks, kas ir ceturtā un pēdējā pasaule pēc padebešu, debešķīgās un pasaules zem Mēness, ir maksimāla visu esamības apgabalu sintēze un nav raksturīga nevienai no pārējām trīs pasaulēm. Cilvēka laimes noslēpums ir augšupejā, kas vedina uz dievībai piemītošo sintēzi. „Laimi es definēju tā: ikvienas lietas atgriešanās pie sava pirmsākuma. Laime ir augstākā svētība, bet augstākā svētība ir tas, ko visi vēlas, tā pati par sevi ir visa pirmsākums.” Piko raksturo 3 posmus augšupejai pie augstākā labuma: attīrīšanās no kaislībām ar ētikas palīdzību, saprāta attīstīšana ar dialektiku un dabas filosofiju kā arī dievišķā iepazīšana ar teoloģijas palīdzību. Galvenais ir mācība par cilvēka sevis paša radīšanu. Piko uzskati formāli ne ar ko neatšķiras no kristīgās ortodoksijas, tomēr augošā individuālisma laikā viņa pārspriedumi varēja kalpot vienīgi brīvdomības progresam. Tradicionālā Piko neoplatonisma ignorance pamatojas maldīgā pārliecībā, ka ikviens neoplatonisms noteikti ir konservatīvs vai pat reakcionārs. Vairākus neoplatonisma paveidus tā patiešām var kvalificēt. Taču tas pilnīgi neattiecas uz Atdzimšanas laika neoplatonismu, kam piemita izteikti pasaulīgs raksturs, kas balstījās uz reālistisku dabas un cilvēka izziņu, bieži bija noteiktas bezrūpības iekrāsots, bet neoplatonisma garīgi poētiskās iezīmes tika lietotas cīņai ar skolniecisko rutīnu kā arī individuālistiski noskaņotā cilvēka nozīmes paaugstināšanai. Netiešs pierādījums viņa iziešanai ārpus neoplatonisma ir tas, ka viņa spalvai pieder Fanelli publicētais poētiskais fragments „Pasaulīgā dzīve”, kurā iezīmētas parasta cilvēka, kam pieder viss, ko viņš vēlas, visai pieticīgās vajadzības, konkrēti, paša saimniecība (zivis, putni utt.). Šis idilliskā žanra dzejiskais fragments (102 rindas) ir īpaši interesants, jo Piko ir iznīcinājis gandrīz visus savus poētiskos sacerējumus.

Literatūra par šo tēmu

• Pico della Mirandola. New Essays. / M. V. Dougherty (Ed.) - Cambridge University Press: Cambridge, 2008. ISBN 978-0-521-84736-0
• Anthony Gottlieb. The Dream of Reason: A History of Western Philosophy from the Greeks to the Renaissance. - Penguin: London, 2001. ISBN 0-14-025274-6
• Paul Oskar Kristeller. Eight Philosophers of the Italian Renaissance. - Stanford University Press: Stanford, 1964, Chapter 3, "Ficino" pp. 37–53.
• Robb Nesca A. Neoplatonism of the Italian Renaissance. - Octagon Books Inc.: New York, 1968
• Field Arthur. The Origins of the Platonic Academy of Florence. - Princeton, 1988
• Stéphane Toussaint. Giovanni Pico della Mirandola (1463–1494). The Synthetic Reconciliation of All Philosophies. // Paul Richard Blum: Philosophers of the Renaissance. - Catholic University of America Press: Washington, DC 2010, pp. 69-81, ISBN 978-0-8132-1726-0

• Walter Andreas Euler. "Pia philosophia" et "docta religio". Theologie und Religion bei Marsilio Ficino und Giovanni Pico della Mirandola. - Fink: München, 1998. ISBN 3-7705-3280-5
• Leonhard G. Richter. Unser Chamäleon. Die Weltchiffre des Menschen bei Pico della Mirandola und Albrecht Dürer. // Perspektiven der Philosophie. Neues Jahrbuch, Band 33, 2007, ISSN 0171-1288 (S. 305-392)

• Пико дела Мирандола Джованни. Девятьсот тезисов. Тезисы 1-400: Четыреста суждений по учениям халдеев, арабов, евреев, греков, египтян и по мнениям латинян. - Изд-во Русской христианской гуманитарной академии: СПб., 2010, 259 с. ISBN 978-5-88812-418-5

Resursi internetā par šo tēmu

• Losevs A.F. Renesanses estētika.

• Pico Project

• Giovanni Pico della Mirandola - Catholic Encyclopedia
• Giovanni Pico della Mirandola - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Syncretism in the West - Count Giovanni Pico della Mirandola
• Pico della Mirandola, Oration on the Dignity of Man.
• Giovanni Pico della Mirandola. Oration on the Dignity of Man.
• Pico in English: A Bibliography and Works
• Giovanni Pico della Mirandola and the Kabbalah translated into latin.
• Richard Hooker. Giovanni Pico della Mirandola.

• Giovanni Pico della Mirandola - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon.

• Муравьев А.Н. Марсилио Фичино, Джованни Пико делла Мирандолла, Пьетро Помпонацци, Бернардино Телезио.
• Пико делла Мирандола. О Сущем и Едином.