Atšķirības starp "Pomponaci Pjetro" versijām
m |
m |
||
| (Viena starpversija, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Pomponazzi.png|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Pomponazzi.png|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Pjetro Pomponaci''' (lat. ''Petrus Pomponatius'', it. ''Pietro Pomponazzi'', | + | '''Pjetro Pomponaci''' (lat. ''Petrus Pomponatius'', it. ''Pietro Pomponazzi'', 1462–1525) – ārsts, teologs, domātājs. |
| − | Dzimis 1462. gada 16. septembrī Mantujā (''Mantova''), [[Patricieši|patricieša]] Džovanni Nikolo Pomponaci ģimenē. Studēja | + | Dzimis 1462. gada 16. septembrī Mantujā (''Mantova''), [[Patricieši|patricieša]] Džovanni Nikolo Pomponaci ģimenē. Studēja Mantujas, pēc tam Padujas universitātē (''Università degli Studi di Padova''), ko absolvēja 1487. gadā, iegūstot doktora grādu. Lasīja lekcijas filosofijā no 1488. līdz 1509. gadam (līdz universitātes slēgšanai), tad bija profesors Ferrāras universitātē. 1512. gadā pieņēma piedāvājumu kļūt par pasniedzēju Boloņas universitātē (''L'Alma Mater Studiorum - Università di Bologna''), kur uzturējās atlikušo mūžu. Boloņā publicētajā darbā "Par dvēseles nemirstību" (''De immortalite animae'', 1516), pamatojoties uz [[Sensualisms|sensualisma]] elementiem Aristoteļa uzskatos, izvirzīja tēzi, ka cilvēka dvēsele ir mirstīga, jo ir nesaraujami saistīta ar ķermeņa maņām un to sniegto informāciju un ka nemirstīga tā var būt tikai spriestspējas un universāliju aptveršanas spējas dēļ (jo tās ir nemateriālas). Postulēja, ka tikai atteikšanās no ticības šai dogmai atbilst cilvēka patiesajai dabai, jo tā darbošanās jēga meklējama nevis viņsaulē, bet šīs zemes dzīvē. Šīs [[herēze]]s dēļ pēc Venēcijas [[Dodžs|dodža]] rīkojuma grāmatu publiski sadedzināja. Reizēm viņš pauda mērenākus uzskatus – ka nemirstību nevar pierādīt filozofiskā ceļā un ka drošticamību sniedz vienīgi ticība. Pompanaci galvenie darbi ir: "Tractatus de immortalitate animae" (Boloņa, 1516), "Apologia" (1517) un "Defensorium" (1519), aizstāvot savu koncepciju pret kritiku un apvainojumiem herēzē, "De fato, Libero arbitrio, de praedestinatione et de providentia Libri quinque" (1523.), kur viņš aizstāv tradicionālo viedokli par likteni, "De naturalium effectuum admirandorum causis, skatītais de incantationibus" (1520), kurā pierāda, ka Aristoteļa filozofija nepieļauj brīnumu iespējamību. Trīs reizes precējies (divkāršs atraitnis), divas meitas. Miris 1525. gada 18. maijā Boloņā. |
| − | Savā mācībā orientējās uz naturālistisku [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] filozofijas skaidrojumu. Savā traktējumā ļoti ietekmējies no [[Averoess|Averoesa]]. Pomponaci uzskatu sistēma balstās uz diviem jēdzieniem: daba kā | + | Savā mācībā orientējās uz naturālistisku [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] filozofijas skaidrojumu. Savā traktējumā ļoti ietekmējies no [[Averoess|Averoesa]]. Pomponaci uzskatu sistēma balstās uz diviem jēdzieniem: daba kā vienota un cilvēks kā tikumiska būtne. Viņa filosofijā notiek tikumības atklāsme, un, lai arī, pēc viņa domām, tikumības piepildījums nav cilvēka spēkos, tomēr šis atklājums ir viņa nopelns. Atzīstot Dievu par neizzināmu substanci un vienlaicīgi nepieminot nekādus citus cilvēka morālās uzvedības principus, Pomponaci tomēr atzina no dabiskā nihilisma atšķirīgu zināmu tikumību. Ir grūti pateikt, kas galu galā ir šīs tikumības pamats. Iespējams, šim domātājam tas ir pārejas periods cilvēka apziņā, kad tradicionālās ortodoksijas absolūts jau bija pasludināts par neizzināmu, bet citi cilvēciskās uzvedības principi vēl nebija izdomāti. Parasti literatūrā Pomponaci filosofiju traktē arī kā mācību par tā dēvēto divējādo patiesību: absolūtā patiesība - tas ir Dievs, kas nav izzināms un atklājas vienīgi ticībā; droši zināmais ir jutekliskā pasaule un tās likumsakarības, kuras noskaidrojam, pamatojoties tās vispārējā vienotībā. Tādējādi divējādās patiesības teorija, ja tā arī kaut nedaudz piemistu Pomponaci, nekādā gadījumā nav viņa atklājums. To var atrast XIII gs. Brabantes Sigēra un jau XII gs. Averoesa uzskatos. Sludinādams absolūtās patiesības izolētību no jutekliskās pasaules, tomēr pēdējo traktē ar morāles terminu un tātad ar cilvēka personības palīdzību. Pomponaci vēlas padarīt individuālo esamību un jutekliski materiālo esamību par kaut ko veselu un nedalāmu. Vēloties no jauna radīt cilvēcisko ''synolon'' (veselumu), ko bija sagrāvusi Averoesa mācība, Pomponaci nonāk pie viedokļa, ka dvēsele ir garīga un nemirstīga vienīgi tad, kad tā nav forma; tomēr, tā kā tā ir forma, tā ir nepieciešami mirstīga. Te viņš akcentē saprātīgās dvēseles un cilvēka ķermeņa nesatricināmo vienotību. Šī nesagraujamā vienotība šeit nonāk līdz tam, ka, ja reiz ķermenis mirst, tad, pēc Pomponaci domām, „mirst arī intelektuālā dvēsele”. „Intelektuālā dvēsele”, atdalījusies no ķermeņa, atbilstoši Pomponaci uzskatiem, tomēr neiet bojā absolūtā šī vārda nozīmē, bet vienīgi vairs nedarbojas kā cilvēcisko ķermeni formējošs princips. Tā pārvēršas par to, kas vienmēr ir bijusi pēc būtības, proti, par kādu no vispārējā un pārindividuālā saprāta bezgalīgi daudzajiem aspektiem. Tomēr viņa darbos redzam arī skaidrības trūkumu un pretrunas filosofiskajā koncepcijā. No vienas puses, viņš kā tipisks Renesanses pārstāvis dziļi izjuta to, ka individualitāti nav iespējams sadalīt dvēselē un ķermenī. No otras puses, viņš nevarēja pamatot vienotas cilvēciskās personības nemirstību ar atsauksmēm uz pārpasaulīgo absolūto personību, jo acīmredzot tomēr jutās dziļi svešs viduslaiku ortodoksijai. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 14. decembris, plkst. 10.39
Pjetro Pomponaci (lat. Petrus Pomponatius, it. Pietro Pomponazzi, 1462–1525) – ārsts, teologs, domātājs.
Dzimis 1462. gada 16. septembrī Mantujā (Mantova), patricieša Džovanni Nikolo Pomponaci ģimenē. Studēja Mantujas, pēc tam Padujas universitātē (Università degli Studi di Padova), ko absolvēja 1487. gadā, iegūstot doktora grādu. Lasīja lekcijas filosofijā no 1488. līdz 1509. gadam (līdz universitātes slēgšanai), tad bija profesors Ferrāras universitātē. 1512. gadā pieņēma piedāvājumu kļūt par pasniedzēju Boloņas universitātē (L'Alma Mater Studiorum - Università di Bologna), kur uzturējās atlikušo mūžu. Boloņā publicētajā darbā "Par dvēseles nemirstību" (De immortalite animae, 1516), pamatojoties uz sensualisma elementiem Aristoteļa uzskatos, izvirzīja tēzi, ka cilvēka dvēsele ir mirstīga, jo ir nesaraujami saistīta ar ķermeņa maņām un to sniegto informāciju un ka nemirstīga tā var būt tikai spriestspējas un universāliju aptveršanas spējas dēļ (jo tās ir nemateriālas). Postulēja, ka tikai atteikšanās no ticības šai dogmai atbilst cilvēka patiesajai dabai, jo tā darbošanās jēga meklējama nevis viņsaulē, bet šīs zemes dzīvē. Šīs herēzes dēļ pēc Venēcijas dodža rīkojuma grāmatu publiski sadedzināja. Reizēm viņš pauda mērenākus uzskatus – ka nemirstību nevar pierādīt filozofiskā ceļā un ka drošticamību sniedz vienīgi ticība. Pompanaci galvenie darbi ir: "Tractatus de immortalitate animae" (Boloņa, 1516), "Apologia" (1517) un "Defensorium" (1519), aizstāvot savu koncepciju pret kritiku un apvainojumiem herēzē, "De fato, Libero arbitrio, de praedestinatione et de providentia Libri quinque" (1523.), kur viņš aizstāv tradicionālo viedokli par likteni, "De naturalium effectuum admirandorum causis, skatītais de incantationibus" (1520), kurā pierāda, ka Aristoteļa filozofija nepieļauj brīnumu iespējamību. Trīs reizes precējies (divkāršs atraitnis), divas meitas. Miris 1525. gada 18. maijā Boloņā.
Savā mācībā orientējās uz naturālistisku Aristoteļa filozofijas skaidrojumu. Savā traktējumā ļoti ietekmējies no Averoesa. Pomponaci uzskatu sistēma balstās uz diviem jēdzieniem: daba kā vienota un cilvēks kā tikumiska būtne. Viņa filosofijā notiek tikumības atklāsme, un, lai arī, pēc viņa domām, tikumības piepildījums nav cilvēka spēkos, tomēr šis atklājums ir viņa nopelns. Atzīstot Dievu par neizzināmu substanci un vienlaicīgi nepieminot nekādus citus cilvēka morālās uzvedības principus, Pomponaci tomēr atzina no dabiskā nihilisma atšķirīgu zināmu tikumību. Ir grūti pateikt, kas galu galā ir šīs tikumības pamats. Iespējams, šim domātājam tas ir pārejas periods cilvēka apziņā, kad tradicionālās ortodoksijas absolūts jau bija pasludināts par neizzināmu, bet citi cilvēciskās uzvedības principi vēl nebija izdomāti. Parasti literatūrā Pomponaci filosofiju traktē arī kā mācību par tā dēvēto divējādo patiesību: absolūtā patiesība - tas ir Dievs, kas nav izzināms un atklājas vienīgi ticībā; droši zināmais ir jutekliskā pasaule un tās likumsakarības, kuras noskaidrojam, pamatojoties tās vispārējā vienotībā. Tādējādi divējādās patiesības teorija, ja tā arī kaut nedaudz piemistu Pomponaci, nekādā gadījumā nav viņa atklājums. To var atrast XIII gs. Brabantes Sigēra un jau XII gs. Averoesa uzskatos. Sludinādams absolūtās patiesības izolētību no jutekliskās pasaules, tomēr pēdējo traktē ar morāles terminu un tātad ar cilvēka personības palīdzību. Pomponaci vēlas padarīt individuālo esamību un jutekliski materiālo esamību par kaut ko veselu un nedalāmu. Vēloties no jauna radīt cilvēcisko synolon (veselumu), ko bija sagrāvusi Averoesa mācība, Pomponaci nonāk pie viedokļa, ka dvēsele ir garīga un nemirstīga vienīgi tad, kad tā nav forma; tomēr, tā kā tā ir forma, tā ir nepieciešami mirstīga. Te viņš akcentē saprātīgās dvēseles un cilvēka ķermeņa nesatricināmo vienotību. Šī nesagraujamā vienotība šeit nonāk līdz tam, ka, ja reiz ķermenis mirst, tad, pēc Pomponaci domām, „mirst arī intelektuālā dvēsele”. „Intelektuālā dvēsele”, atdalījusies no ķermeņa, atbilstoši Pomponaci uzskatiem, tomēr neiet bojā absolūtā šī vārda nozīmē, bet vienīgi vairs nedarbojas kā cilvēcisko ķermeni formējošs princips. Tā pārvēršas par to, kas vienmēr ir bijusi pēc būtības, proti, par kādu no vispārējā un pārindividuālā saprāta bezgalīgi daudzajiem aspektiem. Tomēr viņa darbos redzam arī skaidrības trūkumu un pretrunas filosofiskajā koncepcijā. No vienas puses, viņš kā tipisks Renesanses pārstāvis dziļi izjuta to, ka individualitāti nav iespējams sadalīt dvēselē un ķermenī. No otras puses, viņš nevarēja pamatot vienotas cilvēciskās personības nemirstību ar atsauksmēm uz pārpasaulīgo absolūto personību, jo acīmredzot tomēr jutās dziļi svešs viduslaiku ortodoksijai.
Literatūra par šo tēmu
- Pomponaci. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 334. lpp.
- Мареева Е. В. Пьетро Помпонацци: у истоков культурно-исторической методологии. // Вопросы философии. 2006, № 1. - c. 146-159.
Resursi internetā par šo tēmu
- Pietro Pomponazzi - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über Pietro Pomponazzi im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
