Atšķirības starp "Seneka Lūcijs Annejs" versijām
m |
|||
| (3 starpversijas, ko saglabājis viens cits lietotājs, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Lūcijs Annejs Seneka''' (''Lucius Annaeus Seneca'', 4.g. p.m.ē.-65. g.) jeb '''Seneka jaunākais''' (''Seneca minor'') – [[ekvīti|ekvīts]], politiķis, literāts un filosofs, izcilākais [[Stoicisms|stoicisma]] pārstāvis [[Senā Roma|Senajā Romā]]. |
| − | Dzimis Kordubā (tag. Kordova), Ibērijā, kur ģimenei piederēja latifundija. Tēvs - Seneka | + | Dzimis Kordubā (tag. Kordova), Ibērijā, kur ģimenei piederēja latifundija. Tēvs - Seneka vecākais - Romas kultūrā pazīstams kā ievērojams retors, kurš rakstījis gan par daiļrades teorijas, gan vēstures, gan juridiskiem jautājumiem (pievēršoties dēla izglītošanai, sarakstījis arī ievērojamu retorikas mācību grāmatu). Paralēli latīņu valodai Seneka apguva vēl grieķu valodu un [[Antīkā filosofija|filosofiju]], bez kā nebija iedomājama tā laika izglītība. Izglītošanās tika turpināta Romā. Ir zināms, ka Romā Senekas skolotāju vidū bijuši stoicisma virziena grieķu filosofi Atals un Sotions (Atals līdzās stoicismam labi pārzinājis arī [[Epikūrisms|epikūrismu]], bet Sotions - [[Pītagorisms|pītagorismu]]). Pēc mācībām Seneka vairākus gadus pavadīja Ēģiptē, kur tapa pirmie viņa apcerējumi, kuri nav saglabājušies. 31. gadā, Tibērija principiāta laikā, atgriezies uzsāka savu karjeru, kļūstot vispirms par [[Kvestors|kvestoru]]. Guvis popularitāti ar savām tiesu runām un advokāta darbību, Seneka tika uzņemts arī [[Senāts Romā|Senātā]]. 42. gadā pēc imperatora Klaudija pavēles (apvainots laulības pārkāpšanā - apsūdzības iniciatore bijusi Mesalīna, Klaudija sieva) Seneka tika izsūtīts trimdā 8 gadus pavadīt tolaik visnotaļ nomaļajā Korsikas salā. Sodu viņš nav izcietis stoiciskā mierā, bet gan vēlējies ātrāk atgriezties Romā, proti, neieredzēdams Klaudiju, tam tomēr veltījis dzeju, kurā cildināti imperatora militārie panākumi Britānijā, tādējādi neļaujot sevi aizmirst. Tāpat arī citās vēstulēs valdniekam tuvu stāvošām personām Seneka, apslāpējot savu ,,žulti” (tā parādījās vēlāk sacerētajā pret Klaudiju vērstajā satīriskajā apcerē ,,Pārķirbjošanās”), cildinājis imperatoru, cerot ātrāk saņemt apžēlošanu. Zaudējis vispirms sievu, bet pēc tam arī dēlu, Korsikā Seneka nopietni pievērsās filosofijai un literatūrai. 49. gadā tika no trimdas atsaukts. Agripīna Jaunākā, kura nu pēc Mesalīnas bija kļuvusi par Klaudija sievu, nolēma uzticēt Senekam sava dēla un imperatora padēla Nērona audzināšanu. Kad Agripīnas politisko intrigu rezultātā par imperatoru kļuva viņas teju, teju 17 gadu vecumu sasniegušais dēls, Seneka kā Nērona padomdevējs un augstus valsts amatus ([[konsuls]] u.c.) ieņemoša persona faktiski kļuva par vienu no galvenajiem Romas politikas veidotājiem. Bez tam šajā laikā viņš kļuva arī par vienu no bagātākajiem cilvēkiem impērijā: tā mantu jo īpaši vairojusi Nerona labvēlība - dāvinājumi -, kā arī prasme izmantot ieņemamos amatus savtīgos nolūkos. 60. gadu sākumā Seneka faktiski jau bija zaudējis savu ietekmi politikā (maz ticams, ka Nērons būtu īpaši uzklausījis filosofa domas). 62. gadā Seneka vēlējies no politiskās dzīves attālināties, atsakoties gan no valsts amatiem, gan politiskās karjeras laikā iegūtajiem īpašumiem, bet imperators to nav pieļāvis. Pēc neveiksmīgās Pizona sazvērestības pret Nēronu 65. gadā Senekam kā tajā iesaistītam lika izdarīt pašnāvību. Kā vēsta Tacits, Seneka imperatora paziņojumu uzņēmis stoiciskā mierā un no dzīves aizgājis, pilnībā saglabājot pašcieņu. |
| − | Lielākā daļa Senekas darbu, t.sk. „Vēstules | + | Lielākā daļa Senekas darbu, t.sk. „Vēstules Lucīlijam par ētiku“ (''Ad Lucilium epistulae morales''), ko atzīst par ievērojamāko, ir saglabājušies oriģinālā. Būdams antīko stoiķu [[Panteisms|panteisma]] piekritējs, t.i., uzlūkodams pasauli kā vienotu materiālu un saprātīgu veselumu, Seneka galvenokārt nodarbojās ar morāli ētiskām problēmām, kuru pareizs risinājums, pēc viņa domām, ļauj panākt gara mieru un nesatricināmību (''ataraksiju''). Ētiku mēģināja saskaņot ar sabiedrības un valsts vēlmēm, visai ietekmēja kristietības ētikas veidošanos. Politiskajos uzskatos bijis stingras, bet žēlsirdīgas vienpersoniskas varas atbalstītājs, par ko liecina gan Nēronam veltītais traktāts ,,Par žēlsirdību”, gan traģēdijas, kurās neizvērsti iekļauti politiska rakstura disputi ("Tiests", "Trojietes"). Savos filosofiskajos traktātos Seneka galvenokārt risina domas par jābūtību, savukārt traģēdijās laikmeta realitāte, tās izraisītās šausmas apvienojas ar smalkāk ieaustiem filosofa uzskatiem par to pašu jābūtību. Kas attiecas uz vienpersoniskas varas radīto laikmetu, tad Seneka to vērtējis negatīvi, apzinoties, ka ētika ir nonākusi strupceļā, ka gandrīz neiespējama ir sabiedriskā doma kā cilvēka rīcības vērtētāja. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 18. decembris, plkst. 18.00
Lūcijs Annejs Seneka (Lucius Annaeus Seneca, 4.g. p.m.ē.-65. g.) jeb Seneka jaunākais (Seneca minor) – ekvīts, politiķis, literāts un filosofs, izcilākais stoicisma pārstāvis Senajā Romā.
Dzimis Kordubā (tag. Kordova), Ibērijā, kur ģimenei piederēja latifundija. Tēvs - Seneka vecākais - Romas kultūrā pazīstams kā ievērojams retors, kurš rakstījis gan par daiļrades teorijas, gan vēstures, gan juridiskiem jautājumiem (pievēršoties dēla izglītošanai, sarakstījis arī ievērojamu retorikas mācību grāmatu). Paralēli latīņu valodai Seneka apguva vēl grieķu valodu un filosofiju, bez kā nebija iedomājama tā laika izglītība. Izglītošanās tika turpināta Romā. Ir zināms, ka Romā Senekas skolotāju vidū bijuši stoicisma virziena grieķu filosofi Atals un Sotions (Atals līdzās stoicismam labi pārzinājis arī epikūrismu, bet Sotions - pītagorismu). Pēc mācībām Seneka vairākus gadus pavadīja Ēģiptē, kur tapa pirmie viņa apcerējumi, kuri nav saglabājušies. 31. gadā, Tibērija principiāta laikā, atgriezies uzsāka savu karjeru, kļūstot vispirms par kvestoru. Guvis popularitāti ar savām tiesu runām un advokāta darbību, Seneka tika uzņemts arī Senātā. 42. gadā pēc imperatora Klaudija pavēles (apvainots laulības pārkāpšanā - apsūdzības iniciatore bijusi Mesalīna, Klaudija sieva) Seneka tika izsūtīts trimdā 8 gadus pavadīt tolaik visnotaļ nomaļajā Korsikas salā. Sodu viņš nav izcietis stoiciskā mierā, bet gan vēlējies ātrāk atgriezties Romā, proti, neieredzēdams Klaudiju, tam tomēr veltījis dzeju, kurā cildināti imperatora militārie panākumi Britānijā, tādējādi neļaujot sevi aizmirst. Tāpat arī citās vēstulēs valdniekam tuvu stāvošām personām Seneka, apslāpējot savu ,,žulti” (tā parādījās vēlāk sacerētajā pret Klaudiju vērstajā satīriskajā apcerē ,,Pārķirbjošanās”), cildinājis imperatoru, cerot ātrāk saņemt apžēlošanu. Zaudējis vispirms sievu, bet pēc tam arī dēlu, Korsikā Seneka nopietni pievērsās filosofijai un literatūrai. 49. gadā tika no trimdas atsaukts. Agripīna Jaunākā, kura nu pēc Mesalīnas bija kļuvusi par Klaudija sievu, nolēma uzticēt Senekam sava dēla un imperatora padēla Nērona audzināšanu. Kad Agripīnas politisko intrigu rezultātā par imperatoru kļuva viņas teju, teju 17 gadu vecumu sasniegušais dēls, Seneka kā Nērona padomdevējs un augstus valsts amatus (konsuls u.c.) ieņemoša persona faktiski kļuva par vienu no galvenajiem Romas politikas veidotājiem. Bez tam šajā laikā viņš kļuva arī par vienu no bagātākajiem cilvēkiem impērijā: tā mantu jo īpaši vairojusi Nerona labvēlība - dāvinājumi -, kā arī prasme izmantot ieņemamos amatus savtīgos nolūkos. 60. gadu sākumā Seneka faktiski jau bija zaudējis savu ietekmi politikā (maz ticams, ka Nērons būtu īpaši uzklausījis filosofa domas). 62. gadā Seneka vēlējies no politiskās dzīves attālināties, atsakoties gan no valsts amatiem, gan politiskās karjeras laikā iegūtajiem īpašumiem, bet imperators to nav pieļāvis. Pēc neveiksmīgās Pizona sazvērestības pret Nēronu 65. gadā Senekam kā tajā iesaistītam lika izdarīt pašnāvību. Kā vēsta Tacits, Seneka imperatora paziņojumu uzņēmis stoiciskā mierā un no dzīves aizgājis, pilnībā saglabājot pašcieņu.
Lielākā daļa Senekas darbu, t.sk. „Vēstules Lucīlijam par ētiku“ (Ad Lucilium epistulae morales), ko atzīst par ievērojamāko, ir saglabājušies oriģinālā. Būdams antīko stoiķu panteisma piekritējs, t.i., uzlūkodams pasauli kā vienotu materiālu un saprātīgu veselumu, Seneka galvenokārt nodarbojās ar morāli ētiskām problēmām, kuru pareizs risinājums, pēc viņa domām, ļauj panākt gara mieru un nesatricināmību (ataraksiju). Ētiku mēģināja saskaņot ar sabiedrības un valsts vēlmēm, visai ietekmēja kristietības ētikas veidošanos. Politiskajos uzskatos bijis stingras, bet žēlsirdīgas vienpersoniskas varas atbalstītājs, par ko liecina gan Nēronam veltītais traktāts ,,Par žēlsirdību”, gan traģēdijas, kurās neizvērsti iekļauti politiska rakstura disputi ("Tiests", "Trojietes"). Savos filosofiskajos traktātos Seneka galvenokārt risina domas par jābūtību, savukārt traģēdijās laikmeta realitāte, tās izraisītās šausmas apvienojas ar smalkāk ieaustiem filosofa uzskatiem par to pašu jābūtību. Kas attiecas uz vienpersoniskas varas radīto laikmetu, tad Seneka to vērtējis negatīvi, apzinoties, ka ētika ir nonākusi strupceļā, ka gandrīz neiespējama ir sabiedriskā doma kā cilvēka rīcības vērtētāja.
Literatūra par šo tēmu
- Seneka Lūcijs Annejs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 374. lpp.
- Lūcijs Annejs Seneka. Traģēdijas. - Liesma: Rīga, 1989. - 261 lpp. ISBN 541000356X
- Seneka Lūcijs Annējs. Dialogi. - Zinātne: Rīga, 2001. - 366 lpp. ISBN 9984-698-10-6
- Seneka, Lūcijs Annējs. Vēstules Lucīlijam par ētiku : Ad Lucilium epistulae morales. - Zinātne: Rīga, 1996. - 327 lpp. ISBN 5-7966-1109-7
- Seneka Lūcijs Annējs. Cilvēciskais un dievišķais. Senekas atziņas par ētiku. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2010. - 128 lpp.
- Motto, Anna Lydia. Seneca on Trial: The Case of the Opulent Stoic. // The Classical Journal, Vol. 61, No. 6 (Mar., 1966), pp. 254–258
- Shelton Jo-Ann. Seneca's Hercules Furens: Theme, Structure and Style. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1978. ISBN 3525251459
- Manfred Fuhrmann. Seneca und Kaiser Nero. Eine Biographie. - Frankfurt am Main, 1999, ISBN 3-596-14284-9
- Gregor Maurach. Seneca. Leben und Werk. - Darmstadt, 2005 (4. Aufl.), ISBN 3-534-15000-7
- Villy Sørensen. Seneca. Ein Humanist an Neros Hof. - München, 1984
- Paul Veyne. Weisheit und Altruismus. Eine Einführung in die Philosophie Senecas. - Frankfurt am Main, 1993, ISBN 3-596-11473-X
- Краснов П.Л. Анней Сенека, его жизнь и философская деятельность. - СПб., 1895. - 77 с.
- Фаминский В.И. Религиозно-нравственные воззрения Л. А. Сенеки философа и отношение их к христианству. В 3 ч. (220+196+196 с.) - Киев, 1906
- Грималь П. Сенека, или Совесть империи. - Молодая гвардия: Москва, 2003
- Титаренко И.Н. Философия Луция Аннея Сенеки и ее связь с учением Ранней Стои. - Ростов-на-Дону, 2002
Resursi internetā par šo tēmu
- Seneca. // Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Seneca, Lucius Annaeus. Completed works.
- Seneca, Lucius Annaeus // Project Gutenberg
- Seneca's "Essays"
- Literatur von und über Seneca im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Lucius Annaeus Seneca - Leben und Werk
- L. Annaeus Seneca. Epistulae Morales (Original und Nachdichtung)
- Lucius Annaeus Seneca. Aus Leben und Werk - Biographischer Steckbrief
- Seneca - De Otio (Über die Muße)
- Seneca, Lucius Annaeus // Drucke des 17. Jahrhunderts (VD17)
