Atšķirības starp "Latvijas okupācija 1940. gadā" versijām

Pašreizējā versija, 2021. gada 18. jūnijs, plkst. 11.40

PSRS karaspēka virzīšanās 1940. gada jūnijā, veicot Baltijas valstu aneksijas operāciju.

Latvijas okupācija (an. Occupations of Latvia, 1940, kr. оккупация Латвии 1940) - literatūrā pieņemts apzīmējums vardarbīgai Latvijas Republikas politiskās iekārtas maiņai un teritorijas okupācijai, ko īstenoja PSRS 1940. gada jūnijā.^[1]

1940. gada 3. junijā PSRS aizsardzības kara komisārs maršals Timošenko izdeva pavēli №0028, liekot karaspēka vienībām sākt gatavoties iebrukumam Baltijas valstīs. Pavēlē pa punktiem uzskaitītas veicamās darbības visu trīs Baltijas valstu kara flotes neitralizēšanai: sagrābt bāzēs un peldējumā atrodošos kara flotes kuģus, sagrābt Igaunijas un Latvijas tirdzniecības floti un peldlīdzekļus, pārraujot sakarus pa jūru starp šīm valstīm, slēgt Rīgas līci un bloķēt Igaunijas un Latvijas krastus Somu līcī un Baltijas jūrā, lai neļautu evakuēties šo valstu valdībām un nepieļautu karaspēka un īpašumu izvešanu no tām, ar iznīcinātāju aviācijas darbībām nepieļaut lidmašīnu pārlidojumus uz Somiju un Zviedriju. 11. jūnijā Lidā notika pēdējā Baltkrievijas kara apgabala un 11. armijas ģenerālštāba apspriede, kurā tika apstiprināts operācijas plāns. 11. armijai kopā ar Lietuvā esošajās PSRS kara bāzēs dislocēto 16. īpašo strēlnieku korpusu tika dots uzdevums “ielenkt un iznīcināt pretinieka spēkus pie Kauņas, nepieļaujot tā atkāpšanos uz Austrumprūsiju”. Kopumā iebrukumam trijās Baltijas valstīs tika sagatavotas trīs armijas (8., 3. un 11. armija), kuras veidoja 20 strēlnieku, 2 motorizēto strēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas, kā arī 9 tanku un 1 gaisa desanta brigāde. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas poļitrukiem ziņoja: "Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem... Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu–muižnieku kliķes kundzības... Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā." Pēc armijas sakoncentrēšanas tiešā Latvijas-PSRS robežas tuvumā, 14. jūnijā Sarkanās armijas flote uzsāka Baltijas valstu blokādi no jūras, Igaunijā arī gaisa telpas blokādi. Uz sauszemes robežām norisa vairāki robežpārkāpumi no PSRS puses (skat. Masļenku incidents).

1940. gada 16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs iesniedza Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta: 1) Latvijas valdības atkāpšanās un jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām; 2) neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Latvijas valdība piekāpās un nolēma neuzsākt militāru pretestību.

Pēc Maskavas ultimāta lēmumu par kapitulāciju un valdības demisiju Ulmanis pieņēma viens pats, bet parakstus uz savām demisijām ministri salika naktī, jau pēc atgriešanās no Latgales dziesmu svētkiem. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas delegāciju pulkveža Otto Ūdentiņa vadībā Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot kazarmās.

Vēl nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 3. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un pēc 4:00 no rīta šķērsoja Latvijas-PSRS robežu: plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos punktos: Spilves lidlaukā, dzelzceļa stacijās, pārņēma tiltus, pastu un telegrāfu, radiofonu u.tml. stratēģiskus objektus. (Latvijas Armijas štābs ienākošajām Sarkanās armijas daļām pretī nosūtīja pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli. Savos memuāros Ķikulis apraksta: kad viņš jau pašā Rīgas pievārtē stādījās priekšā padomju komandierim un skaidrojis, ka pagaidām karaspēks varētu izvietoties plašajā Uzvaras laukumā Pārdaugavā, uzrunātais paskaidrojis, ka viņam ir dots kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu un telegrāfu, radiofonu, Spilves lidlauku.)

Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. PSRS kara un gaisa flotes bloķēja Baltijas valstu civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.^[2] Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Latvijas tiesu un kārtībsargājošā sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Okupēto, taču formāli vēl neatkarīgo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijās 11. jūlijā tika izveidots PSRS bruņoto spēku Baltijas kara apgabals.

Iedzīvotāji notiekošo uztvēra ar samulsumu un apjukumu. Ziņkārīgie steidzās vērot pa ielām garām braucošās svešas armijas daļas. Tika fiksēti pārdesmit nekārtību cēlāji, kas, neskatoties uz skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaucoties pūlī, mēģināja izprovocēt nemierus un pat radīt sadursmes. Prese vēstīja, ka ar bruģakmeņiem ticis nomētāts satiksmes regulētājs Stacijas laukumā, jo viņam darba dēļ bija jāatrodas notikumu epicentrā. Rezultātā esot bijusi spiesta iesaistīties policija, kas kopā ar ugunsdzēsējiem nemierus novērsusi. Bojā gāja vismaz divas personas. Valsts vadītājs K. Ulmanis pēcpusdienā uzstājās radio ar uzrunu tautai: "Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās". 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Ulmanim lika parakstīt Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. 1940. gada 20. jūnija vakarā tika izveidota "tautas valdība" ar Ministru prezidentu profesoru Kirhenšteinu priekšgalā. Jaunā "Tautas valdība", vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties sāka darbu pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai sovetizācijai.

Varas pārņemšana norisa PSRS "spēka struktūru" vadībā, veicot Latvijas pārvaldes amatpersonu un militārpersonu arestus un deportācijas, kas faktiski sākās drīz pēc 17. jūnija - okupācijas dienas. 9. jūlijā ar spēku likvidēja mēģinājumus veidot alternatīvu kandidātu sarakstu vēlēšanām, t.s. Demokrātiskā bloka vadību apcietināja. Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru arestēja un izvedaa uz PSRS 16. jūlijā, 22. jūlijā izveda uz PSRS bijušo valsts vadītāju K. Ulmani, 30. jūlijā - arestēto kara ministru Jāni Balodi. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras. Norisa aktīva kolaborācijas veicināšana. Bijušo sociāldemokrātu līderi B. Kalniņu 9. jūlijā iecēla par „Latvijas tautas armijas” politiski ideoloģiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju, pēc tam - par vadītāju, iegūstot ģenerāļa pakāpi. Līdzīgi okupācijas vara un tās atbalstītāji pārņēma varu visās citās pārvaldes struktūrās.

Pateicoties ātrai okupantu taktikai, draudu un legalitātes kombinācijai, izdevās līdz 21. jūlijam pilnībā pakļaut kontrolei sabiedrību. Okupācijas civilpārvaldes vadošos amatos tika iecelta virkne PSRS pilsoņu, izveidoja jaunu kolaborācijas valdību (skat. Tautas Saeima), kas 21. jūlijā lūdza (ko nemaz nevarēja likumīgi darīt) šo teritoriju oficiāli uzņemt PSRS - rezultātā Latvija 5. augustā pārstāja būt suverēna valsts, tika anektēta PSRS sastāvā, tās teritorijā izveidojot teritoriāli administratīvu provinci LPSR.

Skat. arī: Molotova-Ribentropa pakts, Latvijas vēsturnieku komisija, 24. teritoriālais korpuss

Satura rādītājs

1

Atsauces un skaidrojumi

↑ Viens no pirmajiem (balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. R.Lauka u.c. juristu atzinumiem), starptautisko tiesību jēdzienus occupatio bellicara un occupatio pacifica sāka lietot Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti. - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.
↑ Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.

Literatūra par šo tēmu

Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). – Rīga, 2003.
Stranga A. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939. gada 23. augusts – 1940. gada sākums) // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1952. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 10 sēj.). – Rīga, 2004.
Bērziņš A. 1939. gads. Lielo notikumu priekšvakarā. – Ņujorka, 1976.
Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata, 2003: Pakta zona. – Rīga, 2004.
Balodis A. Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. – Rīga, 1980.
Ciganovs J. Piegādes karam // Lauku Avīze. Mājas Viesis, 23.08.2002.
Niedre O. Latvijas armijas iznīcināšanas process 1940.–1941. gadā // Latvijas Vēsture, 1994, 1. Nr. 2. Nr., 4. Nr.
Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija – Latvijas traģēdija. – Rīga, 2002.
Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolitika. – Stokholma, 1982.
Bambals A. 1940./1941. gadā represēto latviešu virsnieku piemiņai // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 1999. – Rīga, 2000.
Bambals A. Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli. – Rīga, 1992.
Jēkabsons Ē., Bambals A. Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem 1940.–1941. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001.
Šneidere I. Represijas pret Latvijas Republikas valsts darbiniekiem 1940.–1941. gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli – Rīga, 1992.
Lerhis A. Padomju represijas pret neatkarīgās Latvijas diplomātiem // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.–1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). – Rīga, 2001.
Žvinklis A. Padomju represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem 1940.–1941. gadā // 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci: Starptautiskās konferences materiāli, 2001. gada 12.–13. jūnijs, Rīga (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 6. sēj.). – Rīga, 2002.
Okupācijas varu politika Latvijā 1939 - 1991. - Dok. kr., LVA., Rīga, 1999.
Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940. / ievada autori I.Grava–Kreituse, I.Feldmanis un A.Stranga - Rīga, 1995.
Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. // Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. - Rīga, 1998
Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.-1941. - Rīga, 1975.
Latvijas PSR Ministru kabineta sēžu protokoli: 1940. gada 23. jūlijs–24. augusts. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 319 lpp.
No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940–1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs / Rudītes Vīksnes un Kārļa Kangera redakcijā. – LU Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 1999. – XVIII + 975 lpp.
Pavlovičs Juris. Leģendas par 1941. gada vasaras varas maiņas perioda notikumiem Latvijā. Izcelsmes apstākļu analīze. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007. Nr.1., 137.–154. lpp.
Ainārs Lerhis. Latvijas valdības 1940. gada 17. maija ārkārtas pilnvaru jautājums. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 48.–79. lpp.
Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latvijā – avoti, historiogrāfija, teorija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 80.–90. lpp.
Leo Jansons. Baltijas jautājuma sociāltiesiskā dimensija ASV Nacionālā arhīva dokumentos (1948–1963). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.1., 91.–119. lpp.
Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu jautājumā 1940.–1991. gadā: Dokumentu krājums. Sast. A. Lerhis. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2017. ISBN 978-9984-824-50-5

Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940
Stephane Courtois; Werth, Nicolas; Panne, Jean-Louis; Paczkowski, Andrzej; Bartosek, Karel; Margolin, Jean-Louis & Kramer, Mark (1999). The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression. Harvard University Press. ISBN 0-674-07608-7
Švābe, Arvīds. The Story of Latvia. - Latvian National Foundation. Stockholm. 1949.

Wilhelm A. A. Rassenpolitik und Kriegsführung. – Passau, 1991
Die Beziegungen zwischen Deutschland und der Sovjetunion 1939 / Hrsg. von Dr. A. Seidl. – Tübingen, 1949
Roesel J. Der Anschluß von Staaten in der modernen Geschichte. – Frankfurt a. M.; Berlin, 1999

Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930–1950 годы. – Москва, 1997
Кенан Дж. Дипломатия второй мировой войны. – Москва, 2002
Соколов Б. Прибалтика в составе СССР. 1940–1980 годы. – Москва, 2002
Жирнов Е. Отец говорил, что не должен был вляпаться в ГКЧП // Коммерсант власть, 2002, 19 февр.
1941 год в 2-х книгах. – Москва, 1998
Риббентроп И., фон. Между Лондоном и Москвой. Воспоминания и последние заметки. – Москва, 1996
Катынь. Пленники необъявленной войны. – Москва, 1999
Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994
Органы Государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне // Сборник документов. - Москва, 1995
1941 год. Документы. – Москва, 1998
Жуков Ю. Тайны истории. – Москва, 2000
Невежин В. Речь Сталина 5 мая 1941 года и апология наступательной войны // Отечест-венная история. – Москва, 1995, No 2
Ант Ю. Военные базы в Эстонии (1939–1940) // Радуга, No 1, 1990
Похлебкин В. Великая война и несостоявшийся мир 1941–1945–1994. Военный справочник. – Москва, 1999
Органы государственной безопасности в Великой Отечественной войне. Сборник документов. Том 1: Накануне, книга первая (ноябрь 1938 г. – декабрь 1940 г.). – Москва, 1996
Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994

Resursi internetā par šo tēmu

[1] Viens no pirmajiem (balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. R.Lauka u.c. juristu atzinumiem), starptautisko tiesību jēdzienus occupatio bellicara un occupatio pacifica sāka lietot Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti. - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.

[2] Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.

[1]

[2]

Atšķirības starp "Latvijas okupācija 1940. gadā" versijām

Pašreizējā versija, 2021. gada 18. jūnijs, plkst. 11.40

Satura rādītājs

Atsauces un skaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-[[Attēls:Latvijas_okupacija.jpg‎|right|thumb|300px|PSRS karaspēka virzīšanās 1940. gada jūnijā, veicot Baltijas valstu okupācijas operāciju.]]
+[[Attēls:Latvijas_okupacija.jpg‎|right|thumb|300px|PSRS karaspēka virzīšanās 1940. gada jūnijā, veicot Baltijas valstu aneksijas operāciju.]]
-Par '''Latvijas okupāciju 1940. gadā''' Latvijas un pasaules vēstures zinātnē (izņemot oficiālo Krievijas historiogrāfiju) pieņemts apzīmēt vardarbīgu Latvijas Republikas teritorijas vardarbīgu (draudi pielietot bruņotu spēku) ieņemšanu, aneksiju un inkorporāciju, ko īstenoja [[PSRS]] 1940. gada vasarā.
+'''Latvijas okupācija''' (an. ''Occupations of Latvia, 1940'', kr. ''оккупация Латвии 1940'') - literatūrā pieņemts apzīmējums vardarbīgai Latvijas Republikas politiskās iekārtas maiņai un teritorijas [[okupācija]]i, ko īstenoja [[PSRS]] 1940. gada jūnijā.<ref>Viens no pirmajiem (balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. R.Lauka u.c. juristu atzinumiem), starptautisko tiesību jēdzienus ''occupatio bellicara'' un ''occupatio pacifica'' sāka lietot Latvijas sūtnis Londonā [[Zariņš Kārlis Reinholds|Kārlis Zariņš]] 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti. - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.</ref>
-----
+. gada 3. junijā PSRS aizsardzības kara komisārs maršals Timošenko izdeva pavēli №0028, liekot karaspēka vienībām sākt gatavoties iebrukumam Baltijas valstīs. Pavēlē pa punktiem uzskaitītas veicamās darbības visu trīs Baltijas valstu kara flotes neitralizēšanai: sagrābt bāzēs un peldējumā atrodošos kara flotes kuģus, sagrābt Igaunijas un Latvijas tirdzniecības floti un peldlīdzekļus, pārraujot sakarus pa jūru starp šīm valstīm, slēgt Rīgas līci un bloķēt Igaunijas un Latvijas krastus Somu līcī un Baltijas jūrā, lai neļautu evakuēties šo valstu valdībām un nepieļautu karaspēka un īpašumu izvešanu no tām, ar iznīcinātāju aviācijas darbībām nepieļaut lidmašīnu pārlidojumus uz Somiju un Zviedriju. 11. jūnijā Lidā notika pēdējā Baltkrievijas kara apgabala un 11. armijas ģenerālštāba apspriede, kurā tika apstiprināts operācijas plāns. 11. armijai kopā ar Lietuvā esošajās PSRS kara bāzēs dislocēto 16. īpašo strēlnieku korpusu tika dots uzdevums “ielenkt un iznīcināt pretinieka spēkus pie Kauņas, nepieļaujot tā atkāpšanos uz Austrumprūsiju”. Kopumā iebrukumam trijās Baltijas valstīs tika sagatavotas trīs armijas (8., 3. un 11. armija), kuras veidoja 20 strēlnieku, 2 motorizēto strēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas, kā arī 9 tanku un 1 gaisa desanta brigāde. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas [[Poļitruks|poļitrukiem]] ziņoja: "Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem... Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu–muižnieku kliķes kundzības... Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā." Pēc armijas sakoncentrēšanas tiešā Latvijas-PSRS robežas tuvumā, 14. jūnijā Sarkanās armijas flote uzsāka Baltijas valstu blokādi no jūras, Igaunijā arī gaisa telpas blokādi. Uz sauszemes robežām norisa vairāki robežpārkāpumi no PSRS puses (skat.  [[Masļenku incidents]]).
-Starptautisko tiesību jēdzienu ''occupatio bellicara'' un ''occupatio pacifica'' viens no pirmajiem, balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā profesora Rūdolfa Lauka u.c. juristu atzinumiem (1942. gada 30. jūnijā), lietoja Latvijas sūtnis Londonā [[Zariņš Kārlis Reinholds|Kārlis Zariņš]] 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti.<sup>'''1'''</sup>
-'''Latvijas okupācija pieņemts periodizēt 3 posmos:'''
-* Politiskās augsnes sagatavošana.
-* Pastāvīgas militārās klātbūtnes uzspiešana.
-* Karaspēka ievešana un varas pārņemšana ar spēku.
-== Pirmais posms ==
-[[PSRS]] IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju IV pārvalde u.c. spēka struktūras jau no 1938. gada aktivizēja “politisko, ekonomisko, militāro un izlūkošanas darbību lai, atbalstot strādnieku kustību, gāztu marionešu režīmus [Baltijā].” <sup>'''2'''</sup> Maijā sākās padomju preses uzbrukumi Baltijas valstīm. Tika inscenētas dažādas provokācijas un izmantota daļas iedzīvotāju neapmierinātība ar autoritāro režīmu. <sup>'''3'''</sup>
-Paralēli šai slepenajai darbībai, [[PSRS]] nodrošinājās augstākajā politiskajā līmenī pret vērā ņemamo valstu (t.i. [[Trešais reihs|Trešā reiha]]) iebildumiem, noslēdzot t.s. [[Molotova-Ribentropa pakts|Hitlera-Staļina paktu]].
-== Otrais posms ==
-. gada augustā [[PSRS]] sāka koncentrēt pie Latvijas robežām karaspēku, kura skaitliskais lielums oktobrī sasniedza ap 200 000 sarkanarmiešu ar aviāciju un tankiem, kas daudzkārt pārsniedza Latvijas armijas karavīru skaitu un bruņojumu. Paralēli šai spēka demonstrācijai tika piedāvāts „draudzības un savstarpējās palīdzības līgums“ (t.s. [[Bāzu līgums (Latvija-PSRS)|Bāzu līgums]]) starp abām valstīm, kuru [[Latvija]]s puse bija spiesta <sup>'''4'''</sup> parakstīt 5. oktobrī. Saskaņā ar šo līgumu [[PSRS]] ieveda Latvijā 25 000 vīru lielu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes, kur izvietoja kopā ar karaspēka vienībām un tehniku arī militāros  inženiertehniskos darbiniekus kā arī karaspēka virsnieku ģimeņu locekļus. 13. oktobrī pēc [[PSRS]] pieprasījuma tika parakstīta papildus vienošanās, pēc tam, palielinoties [[PSRS]] prasību skaitam, nākošās (kopā 12 vienošanās).
-[[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] 2. sevišķā strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā bija 67. strēlnieku divīzija, 6. vieglo tanku brigāde, 10. smago tanku pulks, 86. zenītartilērijas divizions. Bez tam Latvijā atradās 18. aviācijas brigāde ar trim aviācijas pulkiem. Aviācijas pulki novietojās aerodromos. 15. iznīcinātāju pulks atradās Ventspilī, 21. iznīcinātāju pulks Liepājā (divi eskadroni) un 39. jauktais aviopulks (divas eskadriļas) Vaiņodē. Bez tam Latvijā vēlāk ieradās viens smago bumbvedēju pulks (64 lidmašīnas). 2. sevišķā strēlnieku korpusa štābs atradās Liepājā, viens bataljons - Ventspilī, bet 6. tanku brigāde - Vaiņodē. Sākot ar 1940. gada janvāri uz Latviju, Lietuvu un Igauniju (kuras bija spiestas parakstīt analoģiskus līgumus) katru mēnesi no [[PSRS]] devās 220 vagoni (aptuveni 11 vilcienu sastāvi) ar karaspēku un bruņutehniku. <sup>'''5'''</sup>
-. gada 9. janvārī [[PSRS]] pilnvarotais lietvedis Latvijā I. Zotovs [[PSRS]] ārlietu tautas komisāra vietniekam V. Potjomkinam un [[PSRS]] Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļai sūtīja ziņojumu, kurā atzina, ka Latvijas valdība uzskata, ka pie šī līguma novedusi “draudošās briesmas no [[PSRS]], kura savilkusi pie Latvijas robežas savu karaspēku”. Zotovs atzina, ka oficiāli Latvijas valsts izturas lojāli pret PSRS karabāzēm, taču “Latvijas valdība savstarpējās palīdzības paktu pilda ar lielu nepatiku.” 1940. gada 4. aprīlī PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļas vadītājs A. Lisjaks ziņoja PSRS ārlietu tautas komisāram V. Molotovam un viņa vietniekam Vladimiram Dekanozovam, ka Latvijas valdošās aprindas uzskatot [[PSRS]] un Latvijas 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu kā piekāpšanos spēkam un kā “uzspiestu pārejas posmu”. <sup>'''6'''</sup>
-. gada 28. maijā [[PSRS]] informēja Latvijas pārstāvjus, ka [[PSRS]] [[feldjēgers|feldjēgeri]], kuri pavada [[pasts|pastu]], ignorēs Latvijas likumdošanu un turpmāk Latvijas teritorijā nēsās ieročus, bet 1940. gada 18. jūnijā informēja, ka Latvijā ievedīs vēl papildus 2700 militāro objektu celtniecības strādnieku un 400 inženieru. <sup>'''7'''</sup> 1940. gada 7. jūnijā Latvijā bija izvietotas 84 dažādas [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sauszemes karaspēka daļas, karaspēka pārvaldes un iestādes. Galvenās karaspēka vienības bija 2. sevišķais strēlnieku korpuss un 67. strēlnieku divīzija ar pārvaldes centriem [[Liepājas Kara osta|Liepājas Kara ostā]] un 6. vieglo tanku brigāde ar pārvaldes centru Līgutos.
-== Trešais posms ==
-Jau 1940. gada sākumā bija izstrādāts detalizēts plāns militāram iebrukumam [[Baltijas]] valstīs, to armiju sakaušanai un karagūstekņu izvešanai uz [[PSRS]] un izvietošanai koncentrācijas  nometnēs. 1940. gada 9. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černišovs ziņoja [[VK(b)P]] CK Politbirojam, ka konvoju karaspēks ir sagatavots atbruņoto Baltijas valstu armiju izvešanai un uzņemšanai astoņās nometnēs. [[Baltija]]s valstu austrumu pierobežas rajonos tika izveidota virkne pieņemšanas punktu Baltijas valstu karagūstekņu “uztveršanai”, lai tos nosūtītu tālāk uz 8 sagatavotām koncentrācijas nometnēm. <sup>'''8'''</sup>
-. gada 14. jūnijā Baltkrievijas sevišķā kara apgabala komandieris ģenerālleitnants Dmitrijs Pavlovs izdeva pavēli par to, kā jāizturas pret Baltijas nacionālo armiju karagūstekņiem. Izpildot šo pavēli, gūstekņi bija jāpieņem IeTK uz PSRS un Baltijas valstu robežas. 3. armijas sagūstītie karavīri bija jānodod PSRS IeTK Bigosovas un Svencjani dzelzceļa stacijā, bet 11. armijas gūstekņi – Solu un Marcinkancu dzelzceļa stacijā. Noteica karagūstekņu ēdināšanas normas, aizliedza atņemt karavīru personiskās mantas, izņemot ieročus. <sup>'''9'''</sup>
-Tika uzsākta situācijas destabilizēšana latvijā:<sup>'''10'''</sup>
-* 1939. gada decembrī [[PSRS]] specdienestu emisāri uzraudzībā un ar tiešu līdzdalību tika organizēta komunistu un sociāldemokrātu t.s. kreisā bloka memoranda publicēšana, kurā aicināja Sarkano armiju gāzt  [[Ulmanis Kārlis|K. Ulmaņa]] valdību.
-* Tika mēģināts organizēt Stokholmā t.s. Anša Rudevica grupas alternatīvo valdību, kas ieņemtu dažas iestādes Ventspilī un Liepājā un ar [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] atbalstu kā “tautas valdība” vērstos pret “Ulmaņa fašistisko režīmu”.
-* PSRS emisāri, veicot komunistisku aģitāciju dažās fabrikās, mēģināja organizēt strādnieku sacelšanos Latvijā, kas lūgtu PSRS militāro atbalstu. Šo virzienu pārtrauca [[Latvijas Politiskā policija]], 1940. gada 9.-13. aprīlī Rīgā arestējot 67 [[komunisti|komunistu]] aktīvistus.
-* Tika organizēta Latvijā patvaļīgā atvaļinājumā esošu [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] karavīru un jūrnieku it kā nolaupīšana, kurā apsūdzēja Latvijas valsti.
-* Tika projektēta no latviešu izcelsmes PSRS pilsoņiem „valdība“, kura varētu sagrābt varu Rēzeknē un aicināt PSRS palīgā (analoģisku [[Kūsinens Terioki|Terioki Kūsinena]] “valdību" PSRS specdienesti noorganizēja Somijā).
-==== Militārā operācija ====
-[[Attēls:USSR_tanks_in_Riga_1940.JPG‎|right|thumb|300px|Sarkanās armijas tanki Rīgā, 1940. gada 17. jūnijs]]
-Pie Latvijas un Lietuvas dienvidaustrumu robežas sagrupējās PSRS 3. armija ar 4. un 24. strēlnieku korpusu un 3. kavalērijas korpusu. 11. armija ar 10. un 11. strēlnieku korpusu un 6. kavalērijas korpusu izvietojās pie Lietuvas robežas. Starp Somu līci un Peipusa ezeru izejas pozīcijas ieņēma 11. strēlnieku divīzijas daļas. Uz dienvidiem no Peipusa ezera izvietojās 8. armija. Pie Lietuvas robežas Sarkanā armija pabeidza ieņemt izejas pozīcijas 15. jūnijā, bet pie Latvijas un Igaunijas robežas – 16. jūnijā. Kopā Baltijas okupācijas veikšanai bija norīkotas 3 armijas, 7 strēlnieku un 2 kavalērijas korpusi, 20 strēlnieku, divas motostrēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas. Pie Baltijas valstu robežām kaujas gatavībā stāvēja deviņas tanku un viena gaisa desanta brigāde. <sup>'''11'''</sup>
-. gada 8. jūnijā Lidā notika Baltijas kara apgabala karaspēkā izsludinātā trauksme sakarā ar šī karaspēka komandējošā sastāva slepeno apspriedi. Apspriedē armijas pavēlnieka vietnieks ģenerālleitnants Fjodors Kuzņecovs, kurš komandēja arī 11. armiju, ziņoja par “iespējamām darbībām pret Lietuvu”. Turpat 11. jūnijā no pulksten 13:00 līdz 16:00 notika cita apspriede, piedaloties BSKA nupat ieceltajam pavēlniekam ģenerālleitnantam D. Pavlovam, kurš iepazīstināja ar kaujas plānu un karaspēka uzdevumiem. Karaspēkam bija jādod pēkšņs trieciens Lietuvas armijai, nepieļaujot tās atkāpšanos uz Austrumprūsiju, un jāieņem Lietuva trijās četrās dienās. 1940. gada 12. jūnija kaujas pavēlē nr. 002/op uzdeva 11. armijai kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa (SSK) vienībām aplenkt un iznīcināt pretinieku kaujas rajonā. Pēc izvietošanās Lietuvas teritorijā 16. SSK bija jānotur savi dislokācijas rajoni, jāieņem tilti pār Nemunas un Neres upi un jānodrošina 214. gaisa desanta brigādes 935 vīru desants piecus kilometrus uz dienvidiem no Gaižuku dzelzceļa stacijas. Kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa daļām desantniekiem bija jāieņem galvenie Kauņas objekti. Kauņas aerodromā vēl bija paredzēts izsēdināt 475 desantniekus. Operāciju plānoja pabeigt 1940. gada 15. jūnija rītā. Jau 1940. gada 13. jūnijā desantēšanas vietas sagatavošanai netālu no Gaižuku stacijas bija desantēti septiņi cilvēki. No 1940. gada 14. jūnija pulksten 21:30 Baltijas valstīs izvietotā karaspēka radiostacijām bija jāstrādā tikai uztveršanas režīmā, gaidot signālu operācijas sākšanai.  <sup>'''12'''</sup>
+. gada 16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs iesniedza Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta: 1) Latvijas valdības atkāpšanās un jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām; 2) neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Latvijas valdība piekāpās un nolēma neuzsākt militāru pretestību.
-Ideoloģiskai iedzīvotāju un [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] karavīru ietekmēšanai bija sagatavotas propagandas lapiņas, kuras bija paredzēts izkaisīt Baltijas valstīs no lidmašīnām kara pirmajās dienās. Tajās bija teikts: “'''… Sarkanā armija pārņem savā varenajā un uzticamajā aizsardzībā Baltijas tautu brīvību un neatkarību un atbrīvos jūs no kapitālistu un muižnieku jūga.'''”<sup>'''13'''</sup>
+Pēc Maskavas ultimāta lēmumu par kapitulāciju un valdības demisiju Ulmanis pieņēma viens pats, bet parakstus uz savām demisijām ministri salika naktī, jau pēc atgriešanās no Latgales dziesmu svētkiem. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas delegāciju pulkveža Otto Ūdentiņa vadībā Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot kazarmās.
-. jūnijā PSRS Bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa telpu un Baltijas jūru. Baltijas jūrā no Klaipēdas piekrastes dienvidos līdz Narvai ziemeļos Baltijas jūras kara flotes kuģi jūrā izveidoja kādas septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā piedalījās kreiseris “Киров”, 2 līderkuģi, 3 mīnukuģi, 10 zemūdenes, 2 mīnu traleri un 1 lielgaballaiva, kopā 19 karakuģu. <sup>'''14'''</sup>
+Vēl nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 3. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un pēc 4:00 no rīta šķērsoja Latvijas-PSRS robežu: plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos punktos: Spilves lidlaukā, dzelzceļa stacijās, pārņēma tiltus, pastu un telegrāfu, radiofonu u.tml. stratēģiskus objektus. (Latvijas Armijas štābs ienākošajām Sarkanās armijas daļām pretī nosūtīja pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli. Savos memuāros Ķikulis apraksta: kad viņš jau pašā Rīgas pievārtē stādījās priekšā padomju komandierim un skaidrojis, ka pagaidām karaspēks varētu izvietoties plašajā Uzvaras laukumā Pārdaugavā, uzrunātais paskaidrojis, ka viņam ir dots kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu un telegrāfu, radiofonu, Spilves lidlauku.)
-Naktī no 14. uz 15. jūniju [[Sarkanā armija]] šķērsoja Latvijas-PSRS robežu un uzbruka III Abrenes bataljona 2. un 3. robežpunktiem, tos iznīcinot. Robežapsardzības punkti tika nodedzināts, divi robežsargi krita kaujā, kritis nošauts civiliedzīvotājs un viena sieviete ievainota, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS. <sup>'''15'''</sup>  Saistībā ar šo agresijas aktu dokumentāli fiksēts pirmais nelikumīgais LR pilsoņa arests, ko veikušas PSRS spēka struktūras Latvijas teritorijā: tika sagūstīts un aizvests uz PSRS teritoriju Latvijas pilsonis, zemnieks Dmitrijs Maslovs - tur pret viņu tūlīt tika ierosināta krimināllieta par sadarbību ar Latvijas robežsardzi un izlūkdienestu, kā arī par spiegošanu pret PSRS. 1942. gada 8. aprīlī PSRS IeTK Sevišķā apspriede D. Maslovam piesprieda nāvessodu. <sup>'''16'''</sup>
+Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. PSRS kara un gaisa flotes bloķēja Baltijas valstu civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.<ref>Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.</ref> Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Latvijas tiesu un kārtībsargājošā sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Okupēto, taču formāli vēl neatkarīgo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijās 11. jūlijā tika izveidots PSRS bruņoto spēku Baltijas [[kara apgabals]].
-====PSRS ultimāts Latvijai:====
+Iedzīvotāji notiekošo uztvēra ar samulsumu un apjukumu. Ziņkārīgie steidzās vērot pa ielām garām braucošās svešas armijas daļas. Tika fiksēti pārdesmit nekārtību cēlāji, kas, neskatoties uz skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaucoties pūlī, mēģināja izprovocēt nemierus un pat radīt sadursmes. Prese vēstīja, ka ar bruģakmeņiem ticis nomētāts satiksmes regulētājs Stacijas laukumā, jo viņam darba dēļ bija jāatrodas notikumu epicentrā. Rezultātā esot bijusi spiesta iesaistīties policija, kas kopā ar ugunsdzēsējiem nemierus novērsusi. Bojā gāja vismaz divas personas. Valsts vadītājs K. Ulmanis pēcpusdienā uzstājās radio ar uzrunu tautai: "Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās". 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Ulmanim lika parakstīt Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. 1940. gada 20. jūnija vakarā tika izveidota "tautas valdība" ar Ministru prezidentu profesoru Kirhenšteinu priekšgalā. Jaunā "[[Tautas valdība]]", vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties sāka darbu pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai [[sovetizācija]]i.
-. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī '''tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā''', (Valdības Vēstnesis, 17.06.1940.) informējot, ka '''ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju [[Sarkanā armija]] bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos'''.<sup>'''17'''</sup> Šajā laikā [[Sarkanā armija]] jau bija okupējusi Lietuvu un īstenoja adekvātu operāciju Igaunijā.
+Varas pārņemšana norisa PSRS "spēka struktūru" vadībā, veicot Latvijas pārvaldes amatpersonu un militārpersonu arestus un deportācijas, kas faktiski sākās drīz pēc 17. jūnija - okupācijas dienas. 9. jūlijā ar spēku likvidēja mēģinājumus veidot alternatīvu kandidātu sarakstu vēlēšanām, t.s. Demokrātiskā bloka vadību apcietināja. Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru arestēja un izvedaa uz PSRS 16. jūlijā, 22. jūlijā izveda uz PSRS bijušo valsts vadītāju K. Ulmani, 30. jūlijā - arestēto kara ministru Jāni Balodi. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras. Norisa aktīva [[kolaborācija]]s veicināšana. Bijušo sociāldemokrātu līderi [[Kalniņš Brūno|B. Kalniņu]] 9. jūlijā iecēla par „Latvijas tautas armijas” politiski ideoloģiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju, pēc tam - par vadītāju, iegūstot ģenerāļa pakāpi. Līdzīgi okupācijas vara un tās atbalstītāji pārņēma varu visās citās pārvaldes struktūrās.
-. jūnijā plkst. 9.00 [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas pulkvedi [[Ūdentiņš Otto|Otto Ūdentiņu]] Jonišķu stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot savās mītnēs.
+Pateicoties ātrai okupantu taktikai, draudu un legalitātes kombinācijai, izdevās līdz 21. jūlijam pilnībā pakļaut kontrolei sabiedrību. Okupācijas civilpārvaldes vadošos amatos tika iecelta virkne PSRS pilsoņu, izveidoja jaunu kolaborācijas valdību (skat. [[Tautas Saeima]]), kas 21. jūlijā lūdza (ko nemaz nevarēja likumīgi darīt) šo teritoriju oficiāli uzņemt PSRS - rezultātā Latvija 5. augustā pārstāja būt suverēna valsts, tika [[Aneksija|anektēta]] PSRS sastāvā, tās teritorijā izveidojot teritoriāli administratīvu provinci [[LPSR]].
-Negaidot Latvijas valdības atbildi, [[PSRS]] 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu - plkst 13:00 pirmie [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas Latvijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos: vispirms tika sagrābti Spilves lidlauks, dzelzceļa stacijas, tilti, galvenais pasts un telegrāfs, radiofons u.tml. stratēģiski objekti. Lai sazinātos ar Maskavu, iekārtoja sakaru centrāli Vienības laukumā. [[Sarkanā armija]] bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības – Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas [[PSRS]] armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. <sup>'''18'''</sup> ([http://vip.latnet.lv/LPRA/treijs.htm 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki.])
+Skat. arī: [[Molotova-Ribentropa pakts]], [[Latvijas vēsturnieku komisija]], [[24. teritoriālais korpuss]]
-PSRS aizsardzības tautas komisāra maršala S. Timošenko 1940. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 390-ss VK(b)P CK Politbirojam teikts: “Lai ātrāk nodrošinātu Baltijas K[ara] D[arbības] T[eritoriju], uzskatu par nepieciešamu nekavējoši uzsākt ieņemto B[altijas] republiku teritorijā šādus pasākumus: … Austrumprūsijas un Baltijas pierobežu nekavējoši ieņemt mūsu robežapsardzības karaspēkam. … Uzsākt ieņemto republiku armiju atbruņošanu un izformēšanu. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un nemilitārās organizācijas. … [Valsts] objektu apsardzību, sardžu un garnizonu dienestu uzdot mūsu [Sarkanās armijas] karaspēkam. … Uzsākt ieņemto republiku sovetizāciju. … Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Par apgabala karaspēka pavēlnieku iecelt ģenerālpulkvedi Afanasenko.”<sup>'''19'''</sup> [[PSRS]] IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju 4. Pārvaldes vadītājs P. Sudoplatovs vēlāk neliekuļojot atzina: “Latviju okupēja mūsu karaspēks”.<sup>'''20'''</sup>
+===  ===
+<center><gallery>
+Attēls:PSRS_aizsardz_komis_direktiva_09_06_1940.jpg|
+Attēls:RA_tanks_in_Riga_1940_1.jpg‎|
+Attēls:RedArmy_inLatvia_1940_1.jpg|
+Attēls:RA_tanks_in_Riga_1940.jpg|
+Attēls:USSR_tanks_in_Riga_1940.JPG|
+Attēls:USSR_army_in_Riga_1940.JPG.jpg|
+Attēls:Tanki2.jpeg|
+Attēls:RA_tanks_in_Riga_1940.png|
+Attēls:Sowiet_tanks_Riga_17_06_1940.jpg‎|
+Attēls:Tanki prefektura.jpeg|
+Attēls:Tanki.jpeg|
+Attēls:Tanki1.jpeg|
+Attēls:Daugavmala_1940.jpg|
+Attēls:PSRS-Latvija_virsnieki_1940.png|
+Attēls:Sviniga_tiksanas_1.jpg|
+Attēls:Sviniga_tiksanas_2.jpg|
+Attēls:Agitacija_par_PSRS.png|
+Attēls:Riga_07_1940_1.jpg|
+Attēls:Riga_07_1940_2.jpg|
+Attēls:Tautas_Saeima_1940.jpg|
+Attēls:LPSR_Tautas_Saeima_1940.jpg|
+Attēls:Tautas_armija_1940.jpg|
+Attēls:Riga_demonstracija_PSRS_1940.jpg|
+Attēls:Sarkanarmiesi_Liepajaa_1940.jpg|
+</gallery></center>
-PSRS ignorēja 1932.gada 5.februārī ar Latviju parakstītajā neuzbrukšanas līgumā fiksēto mehānismu līgumslēdzēju pušu nesaskaņu noregulēšanai, turklāt pārkāpa šo līgumu, jo tas nepārprotami un tieši izslēdza spēka lietošanas draudus, kas būtu vērsti pret vienas vai otras valsts politisko neatkarību, paredzot, ka līgumslēdzējas puses atturēsies no jebkādas agresīvas akcijas pret otru pusi.<sup>'''21'''</sup>
+==== Atsauces un skaidrojumi ====
-==== Okupācijas vara ====
+{{atsauces}}
-Latvija nonāca pilnīgā [[PSRS|padomju]] t.i. svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska [[okupācija]]s pazīme.<sup>'''22'''</sup> Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja [[PSRS]] sūtniecība Rīgā un [[PSRS]] specdienesti.
+==== Literatūra par šo tēmu ====
-Višinska virsvadībā valdību sastādīja PSRS sūtniecībā. Uz turieni gāja paši vai tika aicināti cilvēki, kuriem pēc vietējo PSRS diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus (daudzi uzaicinātie - piem., A.Ķeniņš, J.Breikšs, P.Bergis - atteicās). 18. jūnijā Latvijā ieradās PSRS oficiālais pārstāvis [[Višinskis Andrejs|A. Višinskis]], kurš 19. jūnija vakarā ieradās pie K.Ulmaņa un iesniedza tam izpildīšanai sagatavoto jauno „valdības“ ministru sarakstu. 20. jūnijā notika Ulmaņa valdības pēdējā sēde, bet nākamajā dienā - jaunā Ministru kabineta pirmā sēde. Tajā no vajadzīgajiem 10 ministriem piedalījās tikai 6, kurus bija izdevies dažās dienās sadabūt: Ministru prezidents un ārlietu ministra v.i. prof.Dr. Augusts Kirhenšteins, iekšlietu ministrs - žurnālists Vilis Lācis, kara ministrs - ģenerālis Roberts Dambītis, sabiedrisko lietu ministrs - Pēteris Blaus, satiksmes ministrs - Jānis Jagars, tautas labklājības ministrs - Jūlijs Lācis un tieslietu ministrs - Juris Pabērzs. Neviens no viņiem nebija šajā laikā [[LKP|LK(b)P]] biedrs. Lai pilnīgi nokomplektētu kabinetu, vajadzēja vēl 17 dienas. Par izglītības ministru 2. jūlijā kļuva prof.Dr. Pauls Lejiņš, par zemkopības ministru 4. jūlijā - agronoms Jānis Vanags, par finansu ministru 4. jūlijā - inženieris Kārlis Karlsons. Valsts kontrolieris no 5. jūlija bija Arnolds Tabaks. Šādā sastāvā šī t.s. ''Tautas valdība'' darbojās līdz 21. jūlijam. <sup>'''23'''</sup>
-. jūnijā tika publicēts pirmā t.s. „Tautas valdības“ deklarācija par K.Ulmaņa kabineta „gāšanu“ un jaunas kārtības iedibināšanu. Pašu Ulmani visai drīz arestēja NKVD (tas bija klajā pretrunā arvisām esošajām starptautiskajām tiesībām, t.sk. arī ar PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma 5. pantu, kas paredzēja, ka pakta realizēšana nekādā ziņā nedrīkst skart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, to valsts iekārtu, ekonomisko un sociālo sistēmu, kā arī militāros pasākumus). <sup>'''24'''</sup>
-Ar okupācijas karaspēka palīdzību [[PSRS]] [[NKVD]] (kr. ''Народный коммисариат внутренних дел – Iekšlietu tautas komisariāts'') emisāri un to atbalstītāji no LR pilsoņu vidus „uz vietām“ pārņēma varu, piemēram, 1940. gada 19.-20. jūnijā Liepājā demonstrācijām pa priekšu gāja sarkanarmieši ar durkļiem “kaujas gatavībā”, tad pūlis kopā ar sarkanarmiešeim sagrāba valsts pasta ēku, Aizsargu namu (šaujot).<sup>'''25'''</sup> Latvijas armijas Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis [[Bahs Žanis|Žanis Bahs]] 1940. gada 21. jūnijā ziņoja armijas komandierim ģenerālim Hartmanim, ka viņam uzticētās armijas vienības ir bloķētas kazarmās, bez munīcijas un kaujas nespējīgas, pārvietošanās ziņā pakļautas vietējam [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] štābam.<sup>'''26'''</sup>
-. gada 25. jūnijā [[Trešais reihs|Vācijas]] vēstnieks U. Koce ziņoja Berlīnei, ka repatriācijai pieteicies liels skaits “apšaubāmu” vāciešu, tai skaitā okupēto valsti vēlējās pamest vēl teorētiski pie varas vēl esošās valdības locekļi (piemēram, bēgt vēlējies iekšlietu ministrs A. Bērziņš).<sup>'''27'''</sup> 21. jūnijā Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Čārlzs Ords (''Orde'') telegrāfēja uz Londonu: “Saprotams, ka jaunās valdības izveidošana nevar notikt uz Satversmes pamata, bet gan spiediena rezultātā no ārienes”, bet 27. jūnijā “… notikumu gaita pilnīgi ir atkarīga no Politbiroja lēmumiem ...” <sup>'''28'''</sup> 11. jūlijā vācu vēstniecībām Tallinā, Rīgā un Kauņā telegrafēja [[Trešais reihs|Vācijas]] Ārlietu ministrijas valsts sekretārs R. Veiczekers: “...jārēķinās ar Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.”<sup>'''29'''</sup> U. Koce ziņoja uz Berlīni 19. jūlijā: “Šejienes notikumu veidu un tempus nosaka tikai Maskava.”<sup>'''30'''</sup>
-. jūnijā [[VK(b)P CK Politbirojs]] Maskavā izveidoja okupēto Baltijas valstu Komunistiskās partijas centrālkomitejas.<sup>'''31'''</sup>
-Ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu (t.i. pirms Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā) okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā ''teritoriālie korpusi'' (vēlāk to apstiptināja un sīkāk reglamentēja [[VK(b)P]] CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).
-'''Represijas:'''<br>
-Sākot ar okupācijas pirmajām dienām [[PSRS]] [[NKVD]] un [[Sarkanā armija|SA]] dienesti uzsāka formāli neatkarīgas valsts pilsoņu arestus, kas uzskatāmi apliecina okupācijas pastāvēšanu ''de facto''.
-Arestēja arī Latvijas armijas vadību un “bīstamākos” virsniekus. Jūnija beigās Juhnovas filtrācijas nometnē ieveda pirmos arestētos Baltijas valstu armijas virsniekus un karavīrus (1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti - kopā okupācijas vara ieslodzīja koncentrācijas nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas).<sup>'''32'''</sup>
-Latvijas tiesu sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras:
-* Baltijas sevišķā kara apgabala Kara tribunāls;
-* Baltijas sevišķā kara apgabala 8. armijas Kara tribunāls;
-* Baltijas sevišķā kara apgabala 4165. kara daļas Kara tribunāls;
-* Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls (nelegālo PSRS robežas pārgājēju lietas).
-Bijušajā VDK arhīvā atrodas informācija par 7292 arestētām personām, no kurām 263 bija sievietes. 184 bija arestētas laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1940. gada 5. augustam (t.i. pirms oficiālās Latvijas PSR iekļaušanas PSRS sastāvā). Pirmos arestēja iepriekšējās varas pārstāvjus (valdības locekļus, ierēdņus, policijas un tiesu darbiniekus, aizsargus, robežsargus u.c.), kā arī to organizāciju pārstāvjus, kuriem bija sakari ar ārzemēm (krievu, poļu, ebreju, “Pērkonkrusts” u.c.). Aresti lielākoties tika pamatoti kā to personu sodīšana, kas bija cīnījušās pret revolucionāro kustību un strādnieku šķiru. Līdz oficiālai KPFSR Kriminālkodeksa ieviešanai 1940. gada novembrī bija arestēti ap pusotra tūkstoša cilvēku.<sup>'''33'''</sup>
-Valsts pārvaldē okupācijas vara sākot ar 18. jūniju nomainīja visus vadošos darbiniekus – to atlasi kontrolēja un vadīja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) Kadru pārvalde. Kā izpildinstitūcija piedalījās arī Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CJ un tai amatu jautājumā pakļautā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome (TKP). T.s. Latvijas PSR „valdībai“ nebija tiesību aicināt vadošā darbā kādu kandidātu, nesaskaņojot to ar VK(b)P CK. Ja kāda persona vēlējās strādāt Latvijas PSR pārvaldē, vietējās varas iestādes norādīja, ka ar lūgumu strādāt Latvijas PSR ir jāvēršas Maskavā VK(b)P CK.<sup>'''34'''</sup>
-'''Okupācijas pārvaldes leģitimizācija:'''
-Višinska izveidotā „Tautas valdība“ ar [[Kirchenšteins Augusts |Kirhenšteinu]] kā ministru prezidentu 14.-15. jūlijā organizēja „tautas Saeimas“ vēlēšanas. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - ''Darba tautas bloks'', - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī [[LKP|LK(b)P]]. Daudzās vēlēšanu komisijās bija okupētājvaras, pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja viņam šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā Saeimas vēlēšanu likuma bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos“ arestēja un tiesāja.<sup>'''35'''</sup>
-. jūlijā jaunievēlētā t. s. „Tautas Saeima“ pasludināja Latvijas Republikas likvidēšanu, "padomju varas atjaunošanu", jaunas valsts - [[Latvijas PSR]] - dproklamēšanu, un nolēma, '''pārkāpjot Satversmi''', t.i. nelikumīgi<sup>'''36'''</sup>, lūgt Latvijas uzņemšanu [[PSRS]] sastāvā.
-. augustā [[PSRS]] ar [[PSRS AP likums par Latvijas PSR uzņemšanu PSRS|speciālu likumu]] iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu [[Latvijas PSR]] (kas tā arī nekad netika atzīta par valsti un starptautisko tiesību subjektu). Padomju valdība Vjačeslava Molotova personā paziņoja, ka Padomju Savienība ir atguvusi teritoriju, ko Rietumu lielvaras tai atrāvušas 1919.-1920. gadā.
-== Viena teritorija, divas valstis ==
-Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Latvijas sūtnis Lielbritānijā [[Zariņš Kārlis|Kārlis Zariņš]], pamatojoties uz Latvijas Republikas valdības piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām, nodrošināja Latvijas interešu pārstāvniecību Rietumeiropā – juridiski Latvijas Republika turpināja pastāvēt, kaut faktiski bija iekļauta citas valsts sastāvā kā province.
-. gada 27. jūlijā ASV valdība oficiāli [[ASV deklarācija par Latvijas okupāciju (1940.)|paziņoja]], ka trīs Baltijas valstis ir okupējusi PSRS, un Vašingtona šo aktu strikti nosoda.<sup>'''37'''</sup> Arī lielākā daļa citu valstu - piemēram, Lielbritānija, Francija, Vatikāns, Somija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Turcija, Brazīlija, Ķīnas TR u.c. - neatzina Latvijas vardarbīgo iekļaušanu Padomju Savienībā. Neatzīstot t.s. Latvijas PSR valdības un trešās valsts (PSRS) direktīvas par juridiski saistošām, turpināja darboties 58 Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības 8 valstīs: ASV, Austrālijā, Beļģijā, Brazīlijā, Īrijā, Kanādā, Lielbritānijā (ar protektorātiem, domīnijām un kolonijām), Norvēģijā.
-PSRS uzskatīja, un Krievija kā PSRS tiesību un pienākumu mantiniece uzskata, ka nekāda Latvijas okupācija 1940. gadā nav notikusi.
-== Skat. arī ==
-Latvijas vēstures zinātnē šim jautājumam īpaši pievērsusies zinātnieku grupa [[Latvijas vēsturnieku komisija]].
-==== Atsauces ====
-* 1 - Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.–100. lp.
-* 2 - Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930-1950 годы. – Москва, 1997, c. 149.
-* 3 - [http://www.archiv.org.lv/LVA/pdf/Tezes1999_latv.pdf  Dr. hist. Vadims Roginskis. Baltijas traģēdija.]
-* 4 – 1939. gada septembrī Somijai piedāvāja gandrīz identisku līgumu un, kad tās valdība atteicās šo līgumu parakstīt, [[PSRS]] ar militāru spēku uzbruka tai, aizsākot t.s. ''Ziemas karu'' – Latvijas valdībai nebija neskaidrību par to kas notiks, ja tā atsacīsies parakstīt līgumu. K. Ulmanis skaidrojis savu pozīciju Ā.Klīvem: "Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. Mūsu aizsardzības sistēma kopš valsts pirmajām dienām ir bāzēta uz vienas vai divu nedēļu pretošanos, kamēr saņemam Tautu Savienības vai draudzīgu valstu palīdzību. Tagad uz tādu palīdzību nevar cerēt. Tautu Savienība ir bezspēcīga un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtraukta. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir parakstījuši igauņi." (cit. pēc: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. - Rīga, 1992. - 350.–351.lpp.)
-* 5 - Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). – Rīga, 2003. - 28. lpp.
-* 7 - Krievijas Ārlietu ministrijas arhīvs (Архив Министерства Иностранных дел России; turpmāk – KĀMA), 0150. f., 38. apr., 1940. g., 15. l., 17. lp.
-* 6 - KĀMA, 210. f., 21. apr., 1940. g., 3. l., 23. mape, 1.–3. lp.
-* 7 - KĀMA, 210. f., 21. apr., 5. l., 23. mape, Докладная записка о ходе выполнения пактов взаимо-помощи между СССР и Прибалтийскими странами по основным вопросам, связанными с обслуживанием частей Красной армии, находящихся в Прибалтике. 117. lp.
-* 8 - Krievijas Valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs (Российский Государственный архив социально политической истории; turpmāk – KVSPVA), 17. f., 3. apr., 1025. l., 39. lp.; Arī: Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994, c. 243–249.
-* 9 - Krievijas Kara vēstures arhīvs (Российский военно исторический архив, turpmāk – KKVA), 25874. f., 6. apr., 85. l., 142.–144. lp.; Arī: Петров Б. А. Вооруженные формирования Прибалтики накануне Великой Отечественной войны. // Военно-исторический архив., 2000, No 10, с. 280, 281.
-* 10 - Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads), 62. lp.
-* 11 - Мельтюхов М. Упущенный шанс Сталина, с. 162.
-* 12 - Мельтюхов М. Упущенный шанс Сталина, c. 162.;  Еременко А. Год 1940-й: Каунас встретил нас цветами. // Военно-исторический журнал., 1994, No 3, с. 39-40.
-* 13 - KKVA, 9. f., 29. apr., 540. l., 79.–120. lp.
-* 14 - Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads), 67. lp.
-* 15 - Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija – Latvijas traģēdija. - Rīga, 2002.
-* 16 - Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk LVA), 1986. f., 2. apr., P-6578. l., 199., 200. lp.
-* 17 - Blūzma V. Piecdesmit neatzīšanas gadi. // Latvijas Jurists, 24.08.1990.
-* 18 - Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads), 68. lp.
-* 19 - 1941 год в 2-х книгах. Книга первая. – Москва, 1998, c. 44-45.
-* 20 - Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930–1950 годы, с. 155.
-* 21 - Latvijas okupācija un aneksija 1939.-1940. / Dokumenti un materiāli. - Rīga, 1995, 51.lpp.
-* 22 - Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.
-* 23 - [http://vip.latnet.lv/LPRA/treijs.htm Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.]
-* 24 - Latvijas okupācija.., 119.lpp.
-* 25 - Latvijas Vēsture., 1994., 1. nr., 55. lpp.
-* 26 - Latvijas Vēsture., 1994., 1. nr., 54. lpp.
-* 27 - Politisches Archiv des AuswŠrtigen Amt der Bundesrepublik Deutschlands (Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas Politiskais arhīvs, turpmāk tekstā VFR ĀM PA), R-29670, 136. lpp.
-* 28 - Public Record Office, Foreign Office (Lielbritānijas Valsts arhīvs, Ārlietu ministrija), 419, nr. 456, 512. lp.
-* 29 - VFR ĀM PA, R-27775, R-280274.
-* 30 - Politisches Archiv des AuswŠrtigen Amt der Bundesrepublik Deutschlands, VFR ĀM PA, R-27775, R-280274. 141. lpp.
-* 31 - KVSPVA, 17. f., 58. l., 74. lp.; 61. l., 72., 73. lp.; 64. l., 79., 80. lp.
-* 32 - Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads), 87. lp.
-* 33 - [http://www.archiv.org.lv/LVA/pdf/Tezes1999_latv.pdf  Dr.hist.Rudīte Vīksne. Represijas pret Latvijas iedzīvotājiem.]
-* 34 - LVA, 101. f., 2. Apr. 118.1.
-* 35 - LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.
-* 36 - Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu:
-** '''Pirmkārt''', Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
-** '''Otrkārt''', Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."
-** '''Treškārt''', Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.
-** '''Ceturtkārt''', Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piem., . Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).
-** '''Piektkārt''', Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.
-* 37 - [[ASV deklarācija par Latvijas okupāciju (1940.)|U.S Department of State, Deparatment of State Bulletin III, nr.48 (1940, July 27).]] Publicējis Edgars Andersons: Latvijas vēsture. 1920-1940. Ārpolitika. II.[Stokholma]: Daugava, 1984, 505. lpp.
-== Ieteicamā literatūra ==
 * Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). – Rīga, 2003.
@@ 181. rindiņa: / 73. rindiņa: @@
 * Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. // Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. - Rīga, 1998
 * Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.-1941. - Rīga, 1975.
+* Latvijas PSR Ministru kabineta sēžu protokoli: 1940. gada 23. jūlijs–24. augusts. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2008. – 319 lpp.
+* No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940–1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs / Rudītes Vīksnes un Kārļa Kangera redakcijā. – LU Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 1999. – XVIII + 975 lpp.
+* Pavlovičs Juris. Leģendas par 1941. gada vasaras varas maiņas perioda notikumiem Latvijā. Izcelsmes apstākļu analīze. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007. Nr.1., 137.–154. lpp.
+* Ainārs Lerhis. Latvijas valdības 1940. gada 17. maija ārkārtas pilnvaru jautājums. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 48.–79. lpp.
+* Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Latvijā – avoti, historiogrāfija, teorija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.1., 80.–90. lpp.
+* Leo Jansons. Baltijas jautājuma sociāltiesiskā dimensija ASV Nacionālā arhīva dokumentos (1948–1963). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2012. Nr.1., 91.–119. lpp.
+* Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu jautājumā 1940.–1991. gadā: Dokumentu krājums. Sast. A. Lerhis. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2017. ISBN 978-9984-824-50-5
 ----
 * Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940
+* Stephane Courtois; Werth, Nicolas; Panne, Jean-Louis; Paczkowski, Andrzej; Bartosek, Karel; Margolin, Jean-Louis & Kramer, Mark (1999). The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression. Harvard University Press. ISBN 0-674-07608-7
+* Švābe, Arvīds. The Story of Latvia. - Latvian National Foundation. Stockholm. 1949.
+----
 * Wilhelm A. A. Rassenpolitik und Kriegsführung. – Passau, 1991
 * Die Beziegungen zwischen Deutschland und der Sovjetunion 1939 / Hrsg. von Dr. A. Seidl. – Tübingen, 1949
@@ 204. rindiņa: / 106. rindiņa: @@
 * Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь – преступления против человечества. – Москва, 1994
-== Resursi internetā par šo tēmu ==
+==== Resursi internetā par šo tēmu ====
+* [http://www.herder-institut.de/startseite/dokumente-und-materialien/moduluebersicht/lettland-in-der-zwischenkriegszeit/textquellen.html?tx_himmat_pi1%5BshowUid%5D=1588&cHash=627b085ed3ccca1e6ba8fb63d0e74a52 PSRS valdības paziņojums Latvijas valdībai // Herdera institūts]
+* [http://www.historia.lv/alfabets/L/la/okupac/dokumenti/kocins/1940.21.06..htm Latvijas sūtņa Padomju Savienībā F.Kociņa pārskats par sarunām ar PSRS ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu 1940. gada 16. jūnijā.]
 * [http://www.liis.lv/pag_izpratne/2/okupaacija_avoti.htm Okupācijas avoti - dokumenti.]
 * [http://www.latvija.ie/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/ LR Ārlietu ministrija - Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti]
 * [http://vip.latnet.lv/LPRA/stranga_iekl.htm Dr. hist. Stranga A. Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS (1940–1941)]
 * [http://vip.latnet.lv/LPRA/2002konf/strods.htm Dr. habil. hist., prof. Strods H. Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija]
+* [http://vip.latnet.lv/LPRA/pol_teatr.htm Dr. habil. hist., prof. Strods H. Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis.]
 * [http://www.am.gov.lv/lv/latvia/vesture/okupacijas-aspekti/ Dr. habil. hist. Feldmanis  I. Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti]
 * [http://vip.latnet.lv/LPRA/mol_feldmanis.htm Dr. habil. hist. Feldmanis  I. Okupācijas patiesais sākums]
@@ 221. rindiņa: / 126. rindiņa: @@
 * [http://www.historia.lv/publikacijas/narativ/okup/krimuldens.htm Kapteiņa A. Krimuldēna atmiņas par Latvijas un Padomju Savienības militāro pārstāvju sarunām 1940. gada 17. jūnijā]
 * [http://vip.latnet.lv/LPRA/treijs.htm Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.]
+* [http://www.liepaja-online.lv/parliepaju/vesture/okupacija.htm Burija A. Padomju okupācijas sākums Liepājā]
+* [http://vip.latnet.lv/lpra/riteniem.htm Dr.Hist.Prof. Zunda A. Zem politisko lielvaru riteņiem - Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. - 1991. gadā.]
+* [http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=1440 Dr. Irēnes Šneideres lekcija „Padomju Savienības okupācijas režīma politika Latvijā: Krievijas arhīvu skatījumā” (kopsavilkums)]
+* [http://www.historia.lv/alfabets/L/la/okupac/dokumenti/1940.07.21.psrs.htm Tā sauktās Latvijas Tautas saeimas Deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā. 21.07.1940.]
+* [http://www.historia.lv/alfabets/L/la/okupac/dokumenti/1940.07.22.bankas.htm Tā sauktās Latvijas Tautas saeimas deklarācija par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju. 22.07.1940.]
+* [http://vip.latnet.lv/LPRA/tk_ok_plans1.htm Riekstiņš J. PSRS tautas komisāra Latvijas okupācijas plāns un tā īstenošana. Dokumenti.]
+* [http://vip.latnet.lv/LPRA/2002konf/strods.htm Dr. habil. hist., prof. Heinrihs Strods. Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija.]
+* [http://vip.latnet.lv/lpra/tk_ok_plans1.htm Jānis Riekstiņš. Atsevišķi Latvijas okupācijas procesa dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvā]
+* [http://vip.latnet.lv/lpra/izpard.htm Aija Kalnciema. Okupētas valsts izpārdošana PSRS gaumē.]
+* [http://www.itl.rtu.lv/LVA/zurnali/okpol1.html Represīvais režīms PSRS. // Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991 : Dokumentu krājums - Latvijas Valsts arhīvs, 1999.]
+* [https://www.youtube.com/watch?v=HMpbC7ld8qE 1940. gada 17. jūnijā notikušo nekārtību upuru bēres. Bēru gājiens uz Matīsa kapiem. Mītiņš kapos.]
+----
+* [http://www.myriga.info/rigacv/artilcles/vibori_1940 Богов B. Как мы выбирали СССР]
+* [http://www.rigacv.lv/articles/17_ijuna Прощание с родиной, или Встреча славянки]
+* [http://www.mfa.gov.lv/ru/information/history/History-of-Occupation/briefing-paper2/ Советская оккупация и аннексия Латвии в 1939-1940 годах]
+* [http://diletant.media/articles/25497142/ Присоединение Прибалтики к СССР - diletant.media]
 ----
-''Materiālu sagatavoja [[Lietotājs:Buks Artis|Buks A.]]''
+* [http://books.google.com/books?id=BY4PRvpJT78C&q=%22Soviet+invasion+of+the+Baltic+states+in+1940%22&dq=%22Soviet+invasion+of+the+Baltic+states+in+1940%22&ei=686gSM7yDZD4igGi7536BA&pgis=1 Soviet invasion of the Baltic states in 1940. / Documents By France, International Peasant Union, Assemblée de l'Union; 1960]
+* [http://books.google.com/books?id=bywYAAAAIAAJ&dq=%22unable+to+prevent+the+Soviet+invasion+of+the+Baltic+states+in+1940%22&hl=lv The Soviet invasion of the Baltic states. / A Dictionary of Twentieth-century World History ; Oxford University Press, 1997; ISBN 019280016]
+* [http://www.mfa.gov.lv/data/file/e/P/3_okupacijas.pdf The Three Occupations of Latvia 1940–1991. / Nollendorfs V., Celle O., Michele G., Neiburgs U., Stashko D. (eds.) - Museum of the Occupation of Latvia: Riga, 2005 (.pdf)] ISBN 9984-9613-8-9
-[[Category:Latvijas vēsture]]
+[[Category:Militārie konflikti un agresijas akti]]