Atšķirības starp "Korāns" versijām
m |
m (→Literatūra par šo tēmu) |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Korāns''' (ar.: أَلْقُرآن - ''al Qur'ān'' - "lasījums, skandējums") - [[Islams|islamā]] pēdējā svētā grāmata, jeb islama Svēto Rakstu sērijas noslēdzošais [[Allahs|Dieva]] vēstījums cilvēcei, pravietim [[Muhameds, Dieva pravietis|Muhamedam]] dievišķas atklāsmes ceļā atklātās patiesības. | + | '''Korāns''' (ar.: أَلْقُرآن - ''al Qur'ān'' - "lasījums, skandējums") - [[Islams|islamā]] pēdējā svētā grāmata, jeb islama Svēto Rakstu sērijas noslēdzošais [[Allahs|Dieva]] vēstījums cilvēcei, pravietim [[Muhameds, Dieva pravietis|Muhamedam]] dievišķas atklāsmes ceļā atklātās patiesības. Kā vēsta leģenda, 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, [[eņģelis]] Džibrīls (Gabriels) viņu apciemoja un sniedza dievišķo atklāsmi un pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda ''Korānu''. Pārējās ''Korāna'' nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi, saskaņā ar šo koncepciju, pats Muhameds nav ''Korāna'' teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs atstāstītājs. Ar katru jaunu atklāsmi pravietis skandēja jaunu papildinājumu tiem sekotājiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un mutvārdos nodeva tālāk. Pēc Muhameda nāves 632. gadā [[kalifs]] Abu Bekrs uzdeva pravieša rakstvedim Saidam ibn Thabitam apkopot visu, ko Muhameds tika teicis un sekotāji atcerējās. Šo ''Korānu'' uzticēja glabāt pravieša atraitnei, savukārt kalifātā izplatījās tā noraksti vai citu veikti pravieša teiktā pieraksti. Vēlāk Saids sastādīja jaunu ''Korāna'' redakciju (tā kā absolūti vienīgā pareizā versija tika kanonizēta Kairā 1923. gadā). |
| − | + | ''Korāns'' sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 ajātu. Sūras sarindotas nevis hronoloģiskā secībā, bet otrādi. Tādējādi vēlākās sūras nonāca lielākoties ''Korāna'' sākumā un agrīnās – beigās. Muhammeds savas sludināšanas sākumposmā runāja ļoti īsi, lakoniski, bet vēlāk, jau uzturoties Medīnā, viņš mainīja savu runas stilu un runa bija garāka. Teksts pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas [[Bībele|Bībelē]], kā arī 25 musulmaņiem, jūdiem un kristiešiem kopīgo Dieva praviešu dzīves aprakstus, tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts, sniedzot patiesāko un galējo tās kā Dieva vārda versiju. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja ''Korānu'' tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā,, piemēram, [[Tora]] [[Mozus|Mozum]] tika atklāta senebreju valodā). ''Korāns'' ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā ''Korāna'' skaidrojumi jeb traktējumi un ne vairāk, jo tikai teksts arābu valodā ir uzskatāms par autentisku. Šī iemesla dēļ [[musulmaņi]] visā pasaulē, neraugoties uz etnisko piederību, skaita ajātas arābiski. Visi Korāna komentētāji atzīst, ka Korāns satur “skaidrus un saprotamus” ajātus (''muhkam'') un “neskaidrus un nesaprotamus” ajātus (''mutašabih''). Interpretācijas eksistē tieši tāpēc, lai provocētu ticīgo šaubas. Pieņemts izdalīt Mekas un Medīnas sūras, kurām ir atšķirīgs raksturs. Mekas sūras dalās 3 periodos: | |
| + | * Pirmajā periodā (610.–615.) dominē eshatoloģiskās tēmas un Pastarās dienas tēmas. Sūras ir īsas, līdzīgas buramvārdiem un lāstiem, kas vērstas pret ienaidniekiem. | ||
| + | * Otrā perioda sūras (615.–619.) ir mierīgākas – galvenā tēma ir ticība vienam Dievam. | ||
| + | * Trešā perioda sūras (619.–622.) stāsta par praviešiem, kurus Dievs sūtījis tautām. | ||
| + | Medīnas sūras (622.–632.) ir vairāk monotonas, mierīgas, tajās tiek reglamentēta musulmaņu [[umma]]s sociālā un politiskā dzīve. Medīnas sūru tapšanas periodā saasinājās attiecības ar jūdiem un notika dogmatikas norobežošanās no kristietības, kā arī nostiprinājās “[[Grāmatas ļaudis|Grāmatas ļaužu]]” (''Ansār al-Kitāb'' vai ''Ahl al-Kitāb'') statuss. Parādījās ''tahrif'' koncepcijas, kurās ir norādīts, ka jūdi un kristieši esot izkropļojuši Svēto Rakstu tekstus un Ābrahama reliģiju. | ||
Skat. arī: [[Sunna]], [[hadisas]], [[šariats]], [[sahabaha]] | Skat. arī: [[Sunna]], [[hadisas]], [[šariats]], [[sahabaha]] | ||
| 8. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 181. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 181. lpp. | ||
| + | ---- | ||
| + | * Коран. / Перевод И. Крачковского. - Славянский Путь: Минск, 2002 | ||
| + | * Белл Р., Уотт У.М. Коранистика : Введение. - Диля: Москва, Санкт-Петербург, 2005 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| 16. rindiņa: | 23. rindiņa: | ||
[[Kategorija:Islams]] | [[Kategorija:Islams]] | ||
| + | [[Kategorija:Svētie raksti]] | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 31. maijs, plkst. 15.34
Korāns (ar.: أَلْقُرآن - al Qur'ān - "lasījums, skandējums") - islamā pēdējā svētā grāmata, jeb islama Svēto Rakstu sērijas noslēdzošais Dieva vēstījums cilvēcei, pravietim Muhamedam dievišķas atklāsmes ceļā atklātās patiesības. Kā vēsta leģenda, 610. gadā netālu no Mekas (toreizējās Mukahas), Hiras alā, kur Muhameds 40 gadu vecumā vientulībā meditēja, eņģelis Džibrīls (Gabriels) viņu apciemoja un sniedza dievišķo atklāsmi un pirmo no daudzajām dievišķajām vārsmām, kas sastāda Korānu. Pārējās Korāna nodaļas un vārsmas pravietim tika atklātas nākošo 23 gadu laikā, no 610. līdz 632. gadam. Attiecīgi, saskaņā ar šo koncepciju, pats Muhameds nav Korāna teksta autors, bet gan ar eņģeļa Džibrīla starpniecību, no debesīm atnesto Dieva dievišķo vārdu precīzs atstāstītājs. Ar katru jaunu atklāsmi pravietis skandēja jaunu papildinājumu tiem sekotājiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un mutvārdos nodeva tālāk. Pēc Muhameda nāves 632. gadā kalifs Abu Bekrs uzdeva pravieša rakstvedim Saidam ibn Thabitam apkopot visu, ko Muhameds tika teicis un sekotāji atcerējās. Šo Korānu uzticēja glabāt pravieša atraitnei, savukārt kalifātā izplatījās tā noraksti vai citu veikti pravieša teiktā pieraksti. Vēlāk Saids sastādīja jaunu Korāna redakciju (tā kā absolūti vienīgā pareizā versija tika kanonizēta Kairā 1923. gadā).
Korāns sastāv no 114 sūrām (nodaļām), kuras satur vairāk nekā 6000 ajātu. Sūras sarindotas nevis hronoloģiskā secībā, bet otrādi. Tādējādi vēlākās sūras nonāca lielākoties Korāna sākumā un agrīnās – beigās. Muhammeds savas sludināšanas sākumposmā runāja ļoti īsi, lakoniski, bet vēlāk, jau uzturoties Medīnā, viņš mainīja savu runas stilu un runa bija garāka. Teksts pārstāsta tos pašus notikumus un problēmas, kas atrodamas Bībelē, kā arī 25 musulmaņiem, jūdiem un kristiešiem kopīgo Dieva praviešu dzīves aprakstus, tādejādi atklājot daudz ko tādu, kas, pēc musulmaņu domām laika gaitā no Bībeles ir izzudis vai apzināti ticis sagrozīts, sniedzot patiesāko un galējo tās kā Dieva vārda versiju. Musulmaņi tic, ka tāpat kā Dievs caur Džibrīlu Muhamedam atklāja Korānu tā dzimtajā arābu valodā (tāpat Dievs ir atklājis arī citiem praviešiem svētos rakstus to mātes valodā,, piemēram, Tora Mozum tika atklāta senebreju valodā). Korāns ir tulkots visās lielākajās pasaules valodās, taču no ticības viedokļa šie tulkojumi ir derīgi tikai kā Korāna skaidrojumi jeb traktējumi un ne vairāk, jo tikai teksts arābu valodā ir uzskatāms par autentisku. Šī iemesla dēļ musulmaņi visā pasaulē, neraugoties uz etnisko piederību, skaita ajātas arābiski. Visi Korāna komentētāji atzīst, ka Korāns satur “skaidrus un saprotamus” ajātus (muhkam) un “neskaidrus un nesaprotamus” ajātus (mutašabih). Interpretācijas eksistē tieši tāpēc, lai provocētu ticīgo šaubas. Pieņemts izdalīt Mekas un Medīnas sūras, kurām ir atšķirīgs raksturs. Mekas sūras dalās 3 periodos:
- Pirmajā periodā (610.–615.) dominē eshatoloģiskās tēmas un Pastarās dienas tēmas. Sūras ir īsas, līdzīgas buramvārdiem un lāstiem, kas vērstas pret ienaidniekiem.
- Otrā perioda sūras (615.–619.) ir mierīgākas – galvenā tēma ir ticība vienam Dievam.
- Trešā perioda sūras (619.–622.) stāsta par praviešiem, kurus Dievs sūtījis tautām.
Medīnas sūras (622.–632.) ir vairāk monotonas, mierīgas, tajās tiek reglamentēta musulmaņu ummas sociālā un politiskā dzīve. Medīnas sūru tapšanas periodā saasinājās attiecības ar jūdiem un notika dogmatikas norobežošanās no kristietības, kā arī nostiprinājās “Grāmatas ļaužu” (Ansār al-Kitāb vai Ahl al-Kitāb) statuss. Parādījās tahrif koncepcijas, kurās ir norādīts, ka jūdi un kristieši esot izkropļojuši Svēto Rakstu tekstus un Ābrahama reliģiju.
Skat. arī: Sunna, hadisas, šariats, sahabaha
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 181. lpp.
- Коран. / Перевод И. Крачковского. - Славянский Путь: Минск, 2002
- Белл Р., Уотт У.М. Коранистика : Введение. - Диля: Москва, Санкт-Петербург, 2005
