Atšķirības starp "Upanišadas" versijām
m |
m |
||
| (14 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Upanišadas''' (sans. उपनिषद् - "sēdēt pie" [skolotāja kājām]) - [[Vēdas|vēdu]] komentāri, spriedumi par vēdās doto pasaules ainu un tās uzbūvi, kā arī pārdomas par morāles un ētikas jautājumiem, kas tapuši laikā no X līdz III gs. p.m.ē. Kopā ar vēdām un [[Puranas|puranām]] ir viens no 3 [[Hinduisms|hinduisma]] literatūras pamatžanriem. |
| − | '' | + | ''Upanišadas'' no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēt un pacelt tradicionālos reliģiskos uzskatus intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem ''upanišadās'' piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai ([[reinkarnācija]]i) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir [[brahmans]] - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - [[atmans]]. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc ''upanišadu'' mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. Kā jau literatūras komplekss, kas tapis dažādos laikos, vietās un skolās, ''upanišadas'' atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu. |
| − | Savukārt '' | + | Savukārt ''upanišadu'' komentāri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu [[vedanta]]i. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 425. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 425. lpp. | ||
| + | ---- | ||
| + | * Olivelle P. Upaniṣads. - Oxford University Press, 1998. ISBN 0192822926 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Walter Ruben. Die Philosophie der Upanishaden. - Francke-Verlag: Bern, 1947 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Овсянико-Куликовский Д.Н., Религия индусов в эпоху вед. // Избранные труды русских индологов-филологов. - Москва, 1962 | ||
| + | * Сыркин А.Я., Некоторые проблемы изучения упанишад. - Москва, 1971 | ||
| + | * Фалев Е.В. Некоторые спорные места Иша Упанишады. // Философские науки. 2003, № 1, c.110-124. | ||
| + | * Упанишады. в 3 т. - Наука, Москва, 1991 | ||
| + | |||
| + | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://sanskritdocuments.org/doc_upanishhat/ The Upanishads - Sanskrit Documents] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://www.archive.org/details/sechzigupanishad00deusuoft Sechzig Upanishad's des Veda, aus dem Sanskrit übersetzt und mit Einleitungen und Anmerkungen Versehen von Dr. Paul Deussen (1921)] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://upanishads.ru/ Упанишады - upanishads.ru] | ||
[[Kategorija:Hinduisms]] | [[Kategorija:Hinduisms]] | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 2. jūnijs, plkst. 11.35
Upanišadas (sans. उपनिषद् - "sēdēt pie" [skolotāja kājām]) - vēdu komentāri, spriedumi par vēdās doto pasaules ainu un tās uzbūvi, kā arī pārdomas par morāles un ētikas jautājumiem, kas tapuši laikā no X līdz III gs. p.m.ē. Kopā ar vēdām un puranām ir viens no 3 hinduisma literatūras pamatžanriem.
Upanišadas no vienas puses bija reakcija pret pakāpenisku reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, tas bija mēģinājums konceptualizēt un pacelt tradicionālos reliģiskos uzskatus intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem upanišadās piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai (reinkarnācijai) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir brahmans - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - atmans. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc upanišadu mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. Kā jau literatūras komplekss, kas tapis dažādos laikos, vietās un skolās, upanišadas atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu.
Savukārt upanišadu komentāri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu vedantai.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 425. lpp.
- Olivelle P. Upaniṣads. - Oxford University Press, 1998. ISBN 0192822926
- Walter Ruben. Die Philosophie der Upanishaden. - Francke-Verlag: Bern, 1947
- Овсянико-Куликовский Д.Н., Религия индусов в эпоху вед. // Избранные труды русских индологов-филологов. - Москва, 1962
- Сыркин А.Я., Некоторые проблемы изучения упанишад. - Москва, 1971
- Фалев Е.В. Некоторые спорные места Иша Упанишады. // Философские науки. 2003, № 1, c.110-124.
- Упанишады. в 3 т. - Наука, Москва, 1991
