Atšķirības starp "Teodiceja" versijām
(jauna lapa) |
m |
||
| (5 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Teodiceja''' (no sengr. | + | '''Teodiceja''' (no sengr. θεός - theos, "dievs", δίκη - dikē, "taisnīgums") – “Dieva attaisnojums”, - virziens teoloģiskajā filozofijā, kas cenšas izskaidrot Dieva žēlsirdību un taisnīgumu pasaulē, kurā pastāv ļaunums un ciešanas. Kā [[Dievs]], kas, pēc svētajiem rakstiem, ir absolūti mīlošs un visa esoša radītājs, var nebūt arī pasaulē esošā ļaunuma pirmsākums. Teodicejas pamatā ir šo divu antagoniju problemātika. Dažādas mācības šo jautājumu cenšas risināt atšķirīgos ceļos. [[Zoroastrisms]] un [[manheisms]] ļaunumu redz kā mūžīgi blakus pastāvošu un savstarpējibā esošu ar dievu. Dievs un ļaunums ir divas galīgas dievību formas, kas pastāvīgi ir sadursmē, bet neviena no tām negūst pilnīgu virsroku. Bibliskā teodiceja ļaunuma iespējamību skaidro ar cilvēka grēkā krišanu. Uzskatot Dievu par vienīgo un absolūtu visa esoša radītāju un uzturētāju, bibliskā teodicija nepieļauj nekāda duālisma iespējas. Bibliskais dievs ir absolūtā mīlestība un visa universa radītājs no nekā, ļaunumu pasaulē ir ienesis cilvēks, savā augstprātība saceļoties pret dieva gribu, kas tādā veida ir nesis sodu pār visu pasauli. [[Leibnics Gotfrīds Vilhelms|Leibnics]] savā darbā "Teodiceja" rakstīja, ka "cilvēka un Dieva prāts atšķiras tikai ar pakāpi... Labākā no iespējamajām pasaulēm nav pasaule, kas satur tikai patiesību (pretējā gadījumā notiktu Dieva dubultošanās). Ja Dievs vispār rada pasauli, tad tikai pieļaujot ļaunā pastāvēšanu. Turklāt ir jāatšķir metafiziskais ļaunais kā nepilnība, kas piemīt visām galīgām būtnēm, fiziskais ļaunums kā ciešanas un morālais ļaunums kā grēks. Metafiziskais ļaunums ir nenovēršams, jo katrai radībai esamībā ir ierobežots saturs, ko nosaka Dievs. Tas kā metafiziska labuma trūkums ir nepieciešams, lai labākajā no pasaulēm būtu iespējams labais. Argumentācija attiecībā uz fizisko un morālo ļaunumu ir analoģiska: ciktāl ciešanas nav grēka sekas, Dievs tās neizvēlās kā ļauno, bet pieļauj to, lai palīdzētu eksistēt lielākam labumam." Leibnics uzskata, ka Dievs, kurš ir izdomājis "labāko no pasaulēm", ir arī noteicis saviem iedzīvotājiem zināmas uzvedības normas, kuras ir formulētas desmit baušļu veidā. Pats Dievs ir arī augstākais normatīvais prāts, bet baušļi - augstākā prāta priekšraksti. |
| − | + | == Literatūra == | |
| − | |||
| − | + | * Klīve V.V. Ticības ceļos. – Zinātne ABC, Rīga, 1995 | |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | * Klīve V.V. Ticības ceļos. – | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| − | [[ | + | [[Kategorija:Filosofijas vēsture]] |
| + | [[Kategorija:Reliģija]] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 29. oktobris, plkst. 10.23
Teodiceja (no sengr. θεός - theos, "dievs", δίκη - dikē, "taisnīgums") – “Dieva attaisnojums”, - virziens teoloģiskajā filozofijā, kas cenšas izskaidrot Dieva žēlsirdību un taisnīgumu pasaulē, kurā pastāv ļaunums un ciešanas. Kā Dievs, kas, pēc svētajiem rakstiem, ir absolūti mīlošs un visa esoša radītājs, var nebūt arī pasaulē esošā ļaunuma pirmsākums. Teodicejas pamatā ir šo divu antagoniju problemātika. Dažādas mācības šo jautājumu cenšas risināt atšķirīgos ceļos. Zoroastrisms un manheisms ļaunumu redz kā mūžīgi blakus pastāvošu un savstarpējibā esošu ar dievu. Dievs un ļaunums ir divas galīgas dievību formas, kas pastāvīgi ir sadursmē, bet neviena no tām negūst pilnīgu virsroku. Bibliskā teodiceja ļaunuma iespējamību skaidro ar cilvēka grēkā krišanu. Uzskatot Dievu par vienīgo un absolūtu visa esoša radītāju un uzturētāju, bibliskā teodicija nepieļauj nekāda duālisma iespējas. Bibliskais dievs ir absolūtā mīlestība un visa universa radītājs no nekā, ļaunumu pasaulē ir ienesis cilvēks, savā augstprātība saceļoties pret dieva gribu, kas tādā veida ir nesis sodu pār visu pasauli. Leibnics savā darbā "Teodiceja" rakstīja, ka "cilvēka un Dieva prāts atšķiras tikai ar pakāpi... Labākā no iespējamajām pasaulēm nav pasaule, kas satur tikai patiesību (pretējā gadījumā notiktu Dieva dubultošanās). Ja Dievs vispār rada pasauli, tad tikai pieļaujot ļaunā pastāvēšanu. Turklāt ir jāatšķir metafiziskais ļaunais kā nepilnība, kas piemīt visām galīgām būtnēm, fiziskais ļaunums kā ciešanas un morālais ļaunums kā grēks. Metafiziskais ļaunums ir nenovēršams, jo katrai radībai esamībā ir ierobežots saturs, ko nosaka Dievs. Tas kā metafiziska labuma trūkums ir nepieciešams, lai labākajā no pasaulēm būtu iespējams labais. Argumentācija attiecībā uz fizisko un morālo ļaunumu ir analoģiska: ciktāl ciešanas nav grēka sekas, Dievs tās neizvēlās kā ļauno, bet pieļauj to, lai palīdzētu eksistēt lielākam labumam." Leibnics uzskata, ka Dievs, kurš ir izdomājis "labāko no pasaulēm", ir arī noteicis saviem iedzīvotājiem zināmas uzvedības normas, kuras ir formulētas desmit baušļu veidā. Pats Dievs ir arī augstākais normatīvais prāts, bet baušļi - augstākā prāta priekšraksti.
Literatūra
- Klīve V.V. Ticības ceļos. – Zinātne ABC, Rīga, 1995
