Atšķirības starp "Vankins Teodors" versijām
(j) |
m |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Teodors Vankins''' (1873.-1947.) - ārsts, sabiedrisks darbinieks, politiķis, [[Niedras valdība|Latvijas pagaidu valdībā]] Apsardzības ministrs ( | + | '''Teodors Vankins''' (1873.-1947.) - ārsts, sabiedrisks darbinieks, politiķis, [[Niedras valdība|Latvijas pagaidu valdībā]] Apsardzības ministrs (04.-06.1919.). |
| + | |||
| + | Dzimis 1873. gada 5. martā, Bērzaunes pagastā, [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]]. Pamatizglītību guvis Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgas pilsētas ģimnāzijā. 1901. gadā absolvējis Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāti. Ārsta prakse Rīgā, [[Torņakalns|Torņakalna]] skolā (1901.-1906.). Viens no [[Torņakalna saviesīgā biedrība|Torņakalna saviesīgās biedrības]] dibinātājiem, tās priekšsēdētājs. [[Rīgas Latviešu biedrība]]s revīzijas komisijas priekšsēdētājs, Literatūras fonda valdes loceklis, [[Rīgas Latviešu biedrības krājaizdevu sabiedrība]]s padomes priekšsēdētājs. Studentu vienības "Kāvi" un Studentu vienību savienības biedrs. No 1906. gada draudzes ārsts un slimnīcas vadītājs Liezeres pagastā. Vietējās Labdarības biedrības, Lauksaimnieku biedrības, Krājaizdevu kases vadītājs. 1. Pasaules kara laikā vadīja četras Sarkanā krusta slimnīcas Vidzemē, koordinēja un uzraudzīja medicīnas pakalpojumu nodrošināšanu ierakumu sistēmas būvētājiem no Bērzaunes līdz Ērgļiem. 1917. gadā kā Cēsu apriņķa deputāts ievēlēts [[Vidzemes pagaidu zemes padome|Vidzemes pagaidu zemes padomē]]. Viens no [[Latviešu zemnieku savienība]]s dibinātājiem un valdes locekļa kandidāts. | ||
| + | |||
| + | 1918. gada decembrī, tuvojoties [[lielinieki|lielinieku]] spēkiem, atbēga uz Rīgu, kur sāka strādāt pilsētas 2. slimnīcā. Aprīlī šķērsoja frontes līniju un 15.04. ieradās Liepājā. Ārsts [[Kalpaka bataljons|Atsevišķā latviešu bataljona]] lazaretē Džūkstē. No no 15. maija Apsardzības ministrs [[Niedras valdība|Latvijas Pagaidu valdībā]] (līdz 27.06.1919.). Decembrī devās uz Vāciju papildus studēt medicīnu. Atgriezās Latvijā 1924. gadā, tika arestēts un ieslodzīts uz pusotru gadu iepriekšējās izmeklēšanas cietumā (par darbību Niedras ministru kabinetā). Pēc attaisnošanas ārsts Kraukļu un Liezeres pagastos (1926.-1929.), Sarkaņu pagastā (1929.-1930.), vēlāk Gulbenes slimnīcas vadītājs (1930.-1940.), Gulbenes Mednieku biedrības priekšnieks, līdz pensionējās. 1940. gadā izbrauca uz Vāciju. [[Latvijas okupācija 1941.-1944.|Vācu okupācijas]] laikā no 1941. gada rudens līdz 1944. gadam strādāja pašpārvaldes veselības departamentā. Miris 1947. gadā Vācijā. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | * LVVA P1023 f., 2. apr., 18. l., 27. lp. | ||
* Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 410. lpp. ISBN 9984-00-395-7 | * Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 410. lpp. ISBN 9984-00-395-7 | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 22. marts, plkst. 13.22
Teodors Vankins (1873.-1947.) - ārsts, sabiedrisks darbinieks, politiķis, Latvijas pagaidu valdībā Apsardzības ministrs (04.-06.1919.).
Dzimis 1873. gada 5. martā, Bērzaunes pagastā, Vidzemes guberņā. Pamatizglītību guvis Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgas pilsētas ģimnāzijā. 1901. gadā absolvējis Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāti. Ārsta prakse Rīgā, Torņakalna skolā (1901.-1906.). Viens no Torņakalna saviesīgās biedrības dibinātājiem, tās priekšsēdētājs. Rīgas Latviešu biedrības revīzijas komisijas priekšsēdētājs, Literatūras fonda valdes loceklis, Rīgas Latviešu biedrības krājaizdevu sabiedrības padomes priekšsēdētājs. Studentu vienības "Kāvi" un Studentu vienību savienības biedrs. No 1906. gada draudzes ārsts un slimnīcas vadītājs Liezeres pagastā. Vietējās Labdarības biedrības, Lauksaimnieku biedrības, Krājaizdevu kases vadītājs. 1. Pasaules kara laikā vadīja četras Sarkanā krusta slimnīcas Vidzemē, koordinēja un uzraudzīja medicīnas pakalpojumu nodrošināšanu ierakumu sistēmas būvētājiem no Bērzaunes līdz Ērgļiem. 1917. gadā kā Cēsu apriņķa deputāts ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē. Viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem un valdes locekļa kandidāts.
1918. gada decembrī, tuvojoties lielinieku spēkiem, atbēga uz Rīgu, kur sāka strādāt pilsētas 2. slimnīcā. Aprīlī šķērsoja frontes līniju un 15.04. ieradās Liepājā. Ārsts Atsevišķā latviešu bataljona lazaretē Džūkstē. No no 15. maija Apsardzības ministrs Latvijas Pagaidu valdībā (līdz 27.06.1919.). Decembrī devās uz Vāciju papildus studēt medicīnu. Atgriezās Latvijā 1924. gadā, tika arestēts un ieslodzīts uz pusotru gadu iepriekšējās izmeklēšanas cietumā (par darbību Niedras ministru kabinetā). Pēc attaisnošanas ārsts Kraukļu un Liezeres pagastos (1926.-1929.), Sarkaņu pagastā (1929.-1930.), vēlāk Gulbenes slimnīcas vadītājs (1930.-1940.), Gulbenes Mednieku biedrības priekšnieks, līdz pensionējās. 1940. gadā izbrauca uz Vāciju. Vācu okupācijas laikā no 1941. gada rudens līdz 1944. gadam strādāja pašpārvaldes veselības departamentā. Miris 1947. gadā Vācijā.
Literatūra par šo tēmu
- LVVA P1023 f., 2. apr., 18. l., 27. lp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 410. lpp. ISBN 9984-00-395-7
