Atšķirības starp "Zīverss Karls fon" versijām
m |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
[[Attēls:Baron_Sievers_Wappen_1745.png|right|thumb|200px|barons]] | [[Attēls:Baron_Sievers_Wappen_1745.png|right|thumb|200px|barons]] | ||
[[Attēls:Graf_Sievers_Wappen_1760.png|right|thumb|200px|Sv. Romas impērijas grāfs]] | [[Attēls:Graf_Sievers_Wappen_1760.png|right|thumb|200px|Sv. Romas impērijas grāfs]] | ||
| − | barons, vēlāk grāfs '''Karls fon Zīverss ''' (vc. ''Karl von Sievers'', kr. ''Карл Ефимович Сиверс''; 1710.- | + | barons, vēlāk grāfs '''Karls fon Zīverss ''' (vc. ''Karl von Sievers'', kr. ''Карл Ефимович Сиверс''; 1710.-1774.) - Krievijas impērijas Baltijas provinču muižnieks, galma maršals, politiķis, diplomāts. |
| − | Dzimis 1710 gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka Joahima Johanna [[Zīversi|fon Zīversa]] (?-1753.) un Ģertrūde Elizabetes fon Ekermanas (''Eckermann'', 1671.-1710.) ģimenē, Somijā, kur ģimene bija patvērusies Ziemeļu kara laikā. Māsa Ģertrūde Elizabete (1704.-1734.) un divi brāļi Eberhards (1705.-1760.) un [[Zīverss Joahims Johanns II fon|Joahims Johanns]]. Informācija par dzīves apstākļiem Somijā ir visai niecīga, taču noprotams, ka dēli šajā periodā saņēmuši labu izglītību. Pēc kara Eberhards palika Somijā, bet tēvs ar pārējo ģimeni atgriezās Igaunijā. Tā kā dzimtas īpašumi bija izpostīti, lai kā gūtu iztiku, Karls stājās brīvkunga Jakoba Johanna fon Tīzenhauzena (1686.-1749.), kuram piederēja vairākas muižas Rakveres apkaimē, dienestā par kambarsulaini (''Kammerdiener''). Tīzenhauzena muižu kalpotāja amats Karlu neapmierināja, un viņš devās meklēt laimi uz Pēterburgu, kur viņam uzsmaidīja veiksme. Galvaspilsētā Karls nejauši bija apmeties namā, kurā bieži viesojās Pētera I meitas princeses Elizabetes, vēlākās Krievijas imperatores svītas ļaudis. Jaunais Baltijas muižnieks iepatikās arī nākamajai valdniecei un, nodibinoties savstarpējai sapratnei, K. fon Zīverss tika vispirms pieņemts princeses pavadoņu svītā (''Vorreiter)'', bet 1735. gadā paaugstināts dienestā par kambarsulaini (''Kafeeschenk''). Karlam lielkņaziene bieži uzticēja atbildīgus diplomātiskos un finansiālos uzdevumus, kuri īpaši pieauga pēc 1741. gada, kad viņa kļuva par Krievijas imperatori. 1742. gadā fon Zīversam piešķīra augsto kambarjunkura rangu, un tajā pašā gadā jaunā amatpersona tika komandēta uz Mēmeli (mūsd. Klaipēda), lai sagaidītu ķeizarienes mirušās māsas Annas dēlu Holšteinas-Gotorpas hercogu Peteru, nākamo Krievijas imperatoru Pēteri III. Pēc kroņprinča sveikšanas, Karls fon Zīverss devās tālāk uz Berlīni, lai Prūsijas karalim Fridriham II pasniegtu Krievijas [[Andreja ordenis|Svētā Andreja ordeni]]. 1743. gadā, kad tika noslēgts Krievijas un Zviedrijas Abo (Turku) miera līgums, K. fon Zīversam militārais panākums bija svinīgi jāizsludina Vidzemē un Igaunijā. Svinīgajam notikumam pievērsa lielu vērību, miera sūtņu delegāciju pavadīja krāšņi aizlūgumi baznīcās, goda mielasti un ziedojumi. Tērbata bija pirmā svinību pilsēta un tās baznīcās tika zvanīts vien trīs dienas. Pa ceļam Karls fon Zīverss iegriezās arī Burtniekos un paņēma līdzi uz Pēterburgu brāļa vecāko dēlu [[Zīverss Jakobs Johans fon|Jakobu Johanu]] ar mērķi nodot viņu [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusa]] audzināšanā, kur zēns tiktu sagatavots diplomāta un galma dzīves karjerai. 1745. gadā, kad Krievijas kroņprincis Pēteris precēja Anhaltes-Cērbstas princesi, vēlāko Krievijas ķeizarieni Katrīnu II, jaunais diplomāts fon Zīvers kļuva par Vācu nācijas Svētās Romas impērijas [[Brīvkungs|brīvkungu]], oktobrī K. fon Zīverss apprecēja ķeizarienes kambarfreileni Benedikti Elizabeti Kruzi (''Kruse'', 1725.-1777.), kura bija viena no Elizabetes uzticības personām. 1746. gadā, kad pasaulē nāca jaunlaulāto meita Elizabete (1746.-1818.), imperatore Elizabete kļuva pirmdzimtās krustmāti. 1748. gadā Karlam tika piešķirtas ķeizarienes kambarkunga atslēgas, bet 1751. gadā kambarkungs tika apbalvots ar [[Aleksandra Ņevska ordenis|Aleksandra Ņevska ordeni]]. 1754. gadā Karls fon Zīverss, kā Krievijas ārkārtējs sūtnis, ieradās Vīnē, lai paziņotu par jaunā troņmantinieka Pāvila piedzimšanu un meklētu Krievijai sabiedrotos Silēzijas konfliktā. Diplomātiskā misija ilga gadu. 1756. gadā brīvkungs fon Zīverss galma dienestā tika paaugstināts par galma maršalu ar [[Ģenerālleitnants|ģenerālleitnanta]] pakāpē. 1760. gadā, Septiņgadu jeb Trešā Silēzijas kara laikā, galma maršals atkal tika sūtīts uz Vīni, lai vestu sarunas ar Austriju. Diplomātiskās misijas gaitā brīvkungs Karls fon Zīverss saņēma Vācu nācijas Svētās Romas impērijas [[Grāfs|grāfa]] diplomu, un diplomātisko vizīti turpināja pie Krievijas sabiedrotajiem Itālijā un Francijā, tikai pēc tam atgriezās Pēterburgā. Pēc Elizabetes nāves galma maršals krita nežēlastībā, bet pēc valsts apvērsuma, nākot pie varas Katrīnai II, tika atjaunots statusā. 1762. gadā viņu paaugstināja par galma virsmaršalu ģenerāļa-šefa pakāpē. 1764. gadā Krievijas jaunā imperatore apceļoja Vidzemi un galma maršals, grāfs Karls fon Zīverss bija viņas pavadoņu svītā un viņam bija gods imperatorii uzņemt savās Lāgnas un Ropkas muižās. 1767. gadā grāfs Karls fon Zīverss pameta galma dienestu un pensionējās. | + | Dzimis 1710 gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka Joahima Johanna [[Zīversi|fon Zīversa]] (?-1753.) un Ģertrūde Elizabetes fon Ekermanas (''Eckermann'', 1671.-1710.) ģimenē, Somijā, kur ģimene bija patvērusies Ziemeļu kara laikā. Māsa Ģertrūde Elizabete (1704.-1734.) un divi brāļi Eberhards (1705.-1760.) un [[Zīverss Joahims Johanns II fon|Joahims Johanns]]. Informācija par dzīves apstākļiem Somijā ir visai niecīga, taču noprotams, ka dēli šajā periodā saņēmuši labu izglītību. Pēc kara Eberhards palika Somijā, bet tēvs ar pārējo ģimeni atgriezās Igaunijā. Tā kā dzimtas īpašumi bija izpostīti, lai kā gūtu iztiku, Karls stājās brīvkunga Jakoba Johanna fon Tīzenhauzena (1686.-1749.), kuram piederēja vairākas muižas Rakveres apkaimē, dienestā par kambarsulaini (''Kammerdiener''). Tīzenhauzena muižu kalpotāja amats Karlu neapmierināja, un viņš devās meklēt laimi uz Pēterburgu, kur viņam uzsmaidīja veiksme. Galvaspilsētā Karls nejauši bija apmeties namā, kurā bieži viesojās Pētera I meitas princeses Elizabetes, vēlākās Krievijas imperatores svītas ļaudis. Jaunais Baltijas muižnieks iepatikās arī nākamajai valdniecei un, nodibinoties savstarpējai sapratnei, K. fon Zīverss tika vispirms pieņemts princeses pavadoņu svītā (''Vorreiter)'', bet 1735. gadā paaugstināts dienestā par kambarsulaini (''Kafeeschenk''). Karlam lielkņaziene bieži uzticēja atbildīgus diplomātiskos un finansiālos uzdevumus, kuri īpaši pieauga pēc 1741. gada, kad viņa kļuva par Krievijas imperatori. 1742. gadā fon Zīversam piešķīra augsto kambarjunkura rangu, un tajā pašā gadā jaunā amatpersona tika komandēta uz Mēmeli (mūsd. Klaipēda), lai sagaidītu ķeizarienes mirušās māsas Annas dēlu Holšteinas-Gotorpas hercogu Peteru, nākamo Krievijas imperatoru Pēteri III. Pēc kroņprinča sveikšanas, Karls fon Zīverss devās tālāk uz Berlīni, lai Prūsijas karalim Fridriham II pasniegtu Krievijas [[Andreja ordenis|Svētā Andreja ordeni]]. 1743. gadā, kad tika noslēgts Krievijas un Zviedrijas Abo (Turku) miera līgums, K. fon Zīversam militārais panākums bija svinīgi jāizsludina Vidzemē un Igaunijā. Svinīgajam notikumam pievērsa lielu vērību, miera sūtņu delegāciju pavadīja krāšņi aizlūgumi baznīcās, goda mielasti un ziedojumi. Tērbata bija pirmā svinību pilsēta un tās baznīcās tika zvanīts vien trīs dienas. Pa ceļam Karls fon Zīverss iegriezās arī Burtniekos un paņēma līdzi uz Pēterburgu brāļa vecāko dēlu [[Zīverss Jakobs Johans fon|Jakobu Johanu]] ar mērķi nodot viņu [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusa]] audzināšanā, kur zēns tiktu sagatavots diplomāta un galma dzīves karjerai. 1745. gadā, kad Krievijas kroņprincis Pēteris precēja Anhaltes-Cērbstas princesi, vēlāko Krievijas ķeizarieni Katrīnu II, jaunais diplomāts fon Zīvers kļuva par Vācu nācijas Svētās Romas impērijas [[Brīvkungs|brīvkungu]], oktobrī K. fon Zīverss apprecēja ķeizarienes kambarfreileni Benedikti Elizabeti fon Kruzi (''Kruse'', 1725.-1777.), kura bija viena no Elizabetes uzticības personām. 1746. gadā, kad pasaulē nāca jaunlaulāto meita Elizabete (1746.-1818.), imperatore Elizabete kļuva pirmdzimtās krustmāti. 1748. gadā Karlam tika piešķirtas ķeizarienes kambarkunga atslēgas, bet 1751. gadā kambarkungs tika apbalvots ar [[Aleksandra Ņevska ordenis|Aleksandra Ņevska ordeni]]. 1754. gadā Karls fon Zīverss, kā Krievijas ārkārtējs sūtnis, ieradās Vīnē, lai paziņotu par jaunā troņmantinieka Pāvila piedzimšanu un meklētu Krievijai sabiedrotos Silēzijas konfliktā. Diplomātiskā misija ilga gadu. 1756. gadā brīvkungs fon Zīverss galma dienestā tika paaugstināts par galma maršalu ar [[Ģenerālleitnants|ģenerālleitnanta]] pakāpē. 1760. gadā, Septiņgadu jeb Trešā Silēzijas kara laikā, galma maršals atkal tika sūtīts uz Vīni, lai vestu sarunas ar Austriju. Diplomātiskās misijas gaitā brīvkungs Karls fon Zīverss saņēma Vācu nācijas Svētās Romas impērijas [[Grāfs|grāfa]] diplomu (līdz ar to viņš un attiecīgi viņa pēcnācēji no brīvkungu ranga tika iecelti grāfu kārtā), un diplomātisko vizīti turpināja pie Krievijas sabiedrotajiem Itālijā un Francijā, tikai pēc tam atgriezās Pēterburgā. Pēc Elizabetes nāves galma maršals krita nežēlastībā, bet pēc valsts apvērsuma, nākot pie varas Katrīnai II, tika atjaunots statusā. 1762. gadā viņu paaugstināja par galma virsmaršalu ģenerāļa-šefa pakāpē. 1764. gadā Krievijas jaunā imperatore apceļoja Vidzemi un galma maršals, grāfs Karls fon Zīverss bija viņas pavadoņu svītā un viņam bija gods imperatorii uzņemt savās Lāgnas un Ropkas muižās. 1767. gadā grāfs Karls fon Zīverss pameta galma dienestu un pensionējās. |
Paralēli karjerai, Karls fon Zīverss centās gādāt par dzimtas finansiālā spēka atjaunošanu. 1744. gadā Elizabete dāvināja ģenerālim, Vasilijam Saltikovam Bērzaunes muižu, kuru jaunais īpašnieks drīz vien atdeva kambarjunkuram Karlam fon Zīversam (1754. gadā brīvkungs K. fon Zīverss Bērzauni pārdeva ģenerālleitnantam, grāfam Andreasam fon Manteifelim-Scēgem (''Baron von Manteuffel genannt Szöge'')). 1744. gadā karls no galma virsceremonijmeistara grāfa Canti (''Zanty'') nopirka Rencēnu muižu, bez tam Karlam fon Zīversam jau piederēja Valmieras muižas rentes tiesības. 1752. gadā brīvkungs Karls fon Zīverss iesniedza dokumentus Vidzemes bruņniecības solam, kur bez sarežģījumiem tika uzņemts. 1747. gadā K. fon Zīverss pārņēma Košķeles muižas lēni un panāca, ka 1767. gadā Košķelei atjaunoja dzimts īpašuma statusu. 1753. gada 17. maijā šajā muižā miris kapteinis Joahims Johanns fon Zīverss, brīvkunga Karla fon Zīversa tēvs, kurš pirms tam no Igaunijas jūrmalas bija pārcēlies uz Rūjienas Lielo rentes muižu. Vairāk īpašumu viņš iegādājās bija Vidzemes igauņu daļā un pašā Igaunijā, kur 1751. gadā viņš un brālēns, Rēveles komendants Joahims Kristians tika uzņemti vietējā bruņniecībā. 1752. gadā imperatore Elizabete fon Zīversam dāvināja Jegevas (Jōgeva, Laisholm) un Ropkas (Ropka, Ropkoy, reizēm arī Taubenhof) muižas. 1753. gadā brīvkungs fon Zīverss Vozņesenskā pie Ufas saka celt privātās vara lietuves, kuras 1765. gadā pārdeva valstij, bet Krasnoje Selo ciemā pie Pēterburgas 1753. gadā viņš ierīkoja papīrfabriku, kuru gan apsaimniekoja līdz mūža galam. Viņa mūža pēdējos gadus nomāca rūpēs, jo viņa dēliem Johannam Karlam (1758.-1800.), Peteram (1751.-1805.) un Karlam (1758.-1801.) nebija iemaņas un prasmes praktiski vadīt muižu saimniecības, bet turpināt militāro karjeru tie nevēlējās. Lai saglabātu un paturētu dzimtas īpašumus, bijušais galma maršals 1774. gada 5. decembrī nodibināja trīs muižu [[Fideikomiss|fideikomisus]]. Pēc grāfa noteiktā dokumenta vecākais dēls, Krievijas armijas pulkvedis Johanns Karls, kurš jau apdzīvoja Košķeles muižu, saņēma vēl Ropkas fideikomisu, vidējais dēls, majors Peters ieguva otru lielāko Tērbatas novada muižu Tehtveri, bet jaunākais dēls, pulkvežleitnants Karls, vienīgais kurš fideikomisa noteikšanas laikā turpināja dienēt, pārņēma Narvas novada muižu fideikomisu. Tomēr tēva centieni bija nesekmīgi, jo pēc desmit gadiem dēli panāca, ka mantojumam atceļ fideikomisa apgrūtinājuma statusu un muižas atkal bija pārdodamas. 1790. gadā grāfs Johanns Karls fon Zīvers Tērbates Ropkas un Reni muižas pārdeva Vidzemes landrātam Johannam Gustavam fon Lēvenvoldem (''Lövenwolde''), bet Košķeles īpašuma tiesības turpināja paturēt, lai gan muižu ilgstoši ar dažādiem finansiāliem noteikumiem atdeva rentē. | Paralēli karjerai, Karls fon Zīverss centās gādāt par dzimtas finansiālā spēka atjaunošanu. 1744. gadā Elizabete dāvināja ģenerālim, Vasilijam Saltikovam Bērzaunes muižu, kuru jaunais īpašnieks drīz vien atdeva kambarjunkuram Karlam fon Zīversam (1754. gadā brīvkungs K. fon Zīverss Bērzauni pārdeva ģenerālleitnantam, grāfam Andreasam fon Manteifelim-Scēgem (''Baron von Manteuffel genannt Szöge'')). 1744. gadā karls no galma virsceremonijmeistara grāfa Canti (''Zanty'') nopirka Rencēnu muižu, bez tam Karlam fon Zīversam jau piederēja Valmieras muižas rentes tiesības. 1752. gadā brīvkungs Karls fon Zīverss iesniedza dokumentus Vidzemes bruņniecības solam, kur bez sarežģījumiem tika uzņemts. 1747. gadā K. fon Zīverss pārņēma Košķeles muižas lēni un panāca, ka 1767. gadā Košķelei atjaunoja dzimts īpašuma statusu. 1753. gada 17. maijā šajā muižā miris kapteinis Joahims Johanns fon Zīverss, brīvkunga Karla fon Zīversa tēvs, kurš pirms tam no Igaunijas jūrmalas bija pārcēlies uz Rūjienas Lielo rentes muižu. Vairāk īpašumu viņš iegādājās bija Vidzemes igauņu daļā un pašā Igaunijā, kur 1751. gadā viņš un brālēns, Rēveles komendants Joahims Kristians tika uzņemti vietējā bruņniecībā. 1752. gadā imperatore Elizabete fon Zīversam dāvināja Jegevas (Jōgeva, Laisholm) un Ropkas (Ropka, Ropkoy, reizēm arī Taubenhof) muižas. 1753. gadā brīvkungs fon Zīverss Vozņesenskā pie Ufas saka celt privātās vara lietuves, kuras 1765. gadā pārdeva valstij, bet Krasnoje Selo ciemā pie Pēterburgas 1753. gadā viņš ierīkoja papīrfabriku, kuru gan apsaimniekoja līdz mūža galam. Viņa mūža pēdējos gadus nomāca rūpēs, jo viņa dēliem Johannam Karlam (1758.-1800.), Peteram (1751.-1805.) un Karlam (1758.-1801.) nebija iemaņas un prasmes praktiski vadīt muižu saimniecības, bet turpināt militāro karjeru tie nevēlējās. Lai saglabātu un paturētu dzimtas īpašumus, bijušais galma maršals 1774. gada 5. decembrī nodibināja trīs muižu [[Fideikomiss|fideikomisus]]. Pēc grāfa noteiktā dokumenta vecākais dēls, Krievijas armijas pulkvedis Johanns Karls, kurš jau apdzīvoja Košķeles muižu, saņēma vēl Ropkas fideikomisu, vidējais dēls, majors Peters ieguva otru lielāko Tērbatas novada muižu Tehtveri, bet jaunākais dēls, pulkvežleitnants Karls, vienīgais kurš fideikomisa noteikšanas laikā turpināja dienēt, pārņēma Narvas novada muižu fideikomisu. Tomēr tēva centieni bija nesekmīgi, jo pēc desmit gadiem dēli panāca, ka mantojumam atceļ fideikomisa apgrūtinājuma statusu un muižas atkal bija pārdodamas. 1790. gadā grāfs Johanns Karls fon Zīvers Tērbates Ropkas un Reni muižas pārdeva Vidzemes landrātam Johannam Gustavam fon Lēvenvoldem (''Lövenwolde''), bet Košķeles īpašuma tiesības turpināja paturēt, lai gan muižu ilgstoši ar dažādiem finansiāliem noteikumiem atdeva rentē. | ||
| − | + | 1774. gada 30. decembrī atvaļinātais galma maršals, grāfs fon Zīverss mira. | |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2015. gada 17. februāris, plkst. 15.12
barons, vēlāk grāfs Karls fon Zīverss (vc. Karl von Sievers, kr. Карл Ефимович Сиверс; 1710.-1774.) - Krievijas impērijas Baltijas provinču muižnieks, galma maršals, politiķis, diplomāts.
Dzimis 1710 gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka Joahima Johanna fon Zīversa (?-1753.) un Ģertrūde Elizabetes fon Ekermanas (Eckermann, 1671.-1710.) ģimenē, Somijā, kur ģimene bija patvērusies Ziemeļu kara laikā. Māsa Ģertrūde Elizabete (1704.-1734.) un divi brāļi Eberhards (1705.-1760.) un Joahims Johanns. Informācija par dzīves apstākļiem Somijā ir visai niecīga, taču noprotams, ka dēli šajā periodā saņēmuši labu izglītību. Pēc kara Eberhards palika Somijā, bet tēvs ar pārējo ģimeni atgriezās Igaunijā. Tā kā dzimtas īpašumi bija izpostīti, lai kā gūtu iztiku, Karls stājās brīvkunga Jakoba Johanna fon Tīzenhauzena (1686.-1749.), kuram piederēja vairākas muižas Rakveres apkaimē, dienestā par kambarsulaini (Kammerdiener). Tīzenhauzena muižu kalpotāja amats Karlu neapmierināja, un viņš devās meklēt laimi uz Pēterburgu, kur viņam uzsmaidīja veiksme. Galvaspilsētā Karls nejauši bija apmeties namā, kurā bieži viesojās Pētera I meitas princeses Elizabetes, vēlākās Krievijas imperatores svītas ļaudis. Jaunais Baltijas muižnieks iepatikās arī nākamajai valdniecei un, nodibinoties savstarpējai sapratnei, K. fon Zīverss tika vispirms pieņemts princeses pavadoņu svītā (Vorreiter), bet 1735. gadā paaugstināts dienestā par kambarsulaini (Kafeeschenk). Karlam lielkņaziene bieži uzticēja atbildīgus diplomātiskos un finansiālos uzdevumus, kuri īpaši pieauga pēc 1741. gada, kad viņa kļuva par Krievijas imperatori. 1742. gadā fon Zīversam piešķīra augsto kambarjunkura rangu, un tajā pašā gadā jaunā amatpersona tika komandēta uz Mēmeli (mūsd. Klaipēda), lai sagaidītu ķeizarienes mirušās māsas Annas dēlu Holšteinas-Gotorpas hercogu Peteru, nākamo Krievijas imperatoru Pēteri III. Pēc kroņprinča sveikšanas, Karls fon Zīverss devās tālāk uz Berlīni, lai Prūsijas karalim Fridriham II pasniegtu Krievijas Svētā Andreja ordeni. 1743. gadā, kad tika noslēgts Krievijas un Zviedrijas Abo (Turku) miera līgums, K. fon Zīversam militārais panākums bija svinīgi jāizsludina Vidzemē un Igaunijā. Svinīgajam notikumam pievērsa lielu vērību, miera sūtņu delegāciju pavadīja krāšņi aizlūgumi baznīcās, goda mielasti un ziedojumi. Tērbata bija pirmā svinību pilsēta un tās baznīcās tika zvanīts vien trīs dienas. Pa ceļam Karls fon Zīverss iegriezās arī Burtniekos un paņēma līdzi uz Pēterburgu brāļa vecāko dēlu Jakobu Johanu ar mērķi nodot viņu Pāžu korpusa audzināšanā, kur zēns tiktu sagatavots diplomāta un galma dzīves karjerai. 1745. gadā, kad Krievijas kroņprincis Pēteris precēja Anhaltes-Cērbstas princesi, vēlāko Krievijas ķeizarieni Katrīnu II, jaunais diplomāts fon Zīvers kļuva par Vācu nācijas Svētās Romas impērijas brīvkungu, oktobrī K. fon Zīverss apprecēja ķeizarienes kambarfreileni Benedikti Elizabeti fon Kruzi (Kruse, 1725.-1777.), kura bija viena no Elizabetes uzticības personām. 1746. gadā, kad pasaulē nāca jaunlaulāto meita Elizabete (1746.-1818.), imperatore Elizabete kļuva pirmdzimtās krustmāti. 1748. gadā Karlam tika piešķirtas ķeizarienes kambarkunga atslēgas, bet 1751. gadā kambarkungs tika apbalvots ar Aleksandra Ņevska ordeni. 1754. gadā Karls fon Zīverss, kā Krievijas ārkārtējs sūtnis, ieradās Vīnē, lai paziņotu par jaunā troņmantinieka Pāvila piedzimšanu un meklētu Krievijai sabiedrotos Silēzijas konfliktā. Diplomātiskā misija ilga gadu. 1756. gadā brīvkungs fon Zīverss galma dienestā tika paaugstināts par galma maršalu ar ģenerālleitnanta pakāpē. 1760. gadā, Septiņgadu jeb Trešā Silēzijas kara laikā, galma maršals atkal tika sūtīts uz Vīni, lai vestu sarunas ar Austriju. Diplomātiskās misijas gaitā brīvkungs Karls fon Zīverss saņēma Vācu nācijas Svētās Romas impērijas grāfa diplomu (līdz ar to viņš un attiecīgi viņa pēcnācēji no brīvkungu ranga tika iecelti grāfu kārtā), un diplomātisko vizīti turpināja pie Krievijas sabiedrotajiem Itālijā un Francijā, tikai pēc tam atgriezās Pēterburgā. Pēc Elizabetes nāves galma maršals krita nežēlastībā, bet pēc valsts apvērsuma, nākot pie varas Katrīnai II, tika atjaunots statusā. 1762. gadā viņu paaugstināja par galma virsmaršalu ģenerāļa-šefa pakāpē. 1764. gadā Krievijas jaunā imperatore apceļoja Vidzemi un galma maršals, grāfs Karls fon Zīverss bija viņas pavadoņu svītā un viņam bija gods imperatorii uzņemt savās Lāgnas un Ropkas muižās. 1767. gadā grāfs Karls fon Zīverss pameta galma dienestu un pensionējās.
Paralēli karjerai, Karls fon Zīverss centās gādāt par dzimtas finansiālā spēka atjaunošanu. 1744. gadā Elizabete dāvināja ģenerālim, Vasilijam Saltikovam Bērzaunes muižu, kuru jaunais īpašnieks drīz vien atdeva kambarjunkuram Karlam fon Zīversam (1754. gadā brīvkungs K. fon Zīverss Bērzauni pārdeva ģenerālleitnantam, grāfam Andreasam fon Manteifelim-Scēgem (Baron von Manteuffel genannt Szöge)). 1744. gadā karls no galma virsceremonijmeistara grāfa Canti (Zanty) nopirka Rencēnu muižu, bez tam Karlam fon Zīversam jau piederēja Valmieras muižas rentes tiesības. 1752. gadā brīvkungs Karls fon Zīverss iesniedza dokumentus Vidzemes bruņniecības solam, kur bez sarežģījumiem tika uzņemts. 1747. gadā K. fon Zīverss pārņēma Košķeles muižas lēni un panāca, ka 1767. gadā Košķelei atjaunoja dzimts īpašuma statusu. 1753. gada 17. maijā šajā muižā miris kapteinis Joahims Johanns fon Zīverss, brīvkunga Karla fon Zīversa tēvs, kurš pirms tam no Igaunijas jūrmalas bija pārcēlies uz Rūjienas Lielo rentes muižu. Vairāk īpašumu viņš iegādājās bija Vidzemes igauņu daļā un pašā Igaunijā, kur 1751. gadā viņš un brālēns, Rēveles komendants Joahims Kristians tika uzņemti vietējā bruņniecībā. 1752. gadā imperatore Elizabete fon Zīversam dāvināja Jegevas (Jōgeva, Laisholm) un Ropkas (Ropka, Ropkoy, reizēm arī Taubenhof) muižas. 1753. gadā brīvkungs fon Zīverss Vozņesenskā pie Ufas saka celt privātās vara lietuves, kuras 1765. gadā pārdeva valstij, bet Krasnoje Selo ciemā pie Pēterburgas 1753. gadā viņš ierīkoja papīrfabriku, kuru gan apsaimniekoja līdz mūža galam. Viņa mūža pēdējos gadus nomāca rūpēs, jo viņa dēliem Johannam Karlam (1758.-1800.), Peteram (1751.-1805.) un Karlam (1758.-1801.) nebija iemaņas un prasmes praktiski vadīt muižu saimniecības, bet turpināt militāro karjeru tie nevēlējās. Lai saglabātu un paturētu dzimtas īpašumus, bijušais galma maršals 1774. gada 5. decembrī nodibināja trīs muižu fideikomisus. Pēc grāfa noteiktā dokumenta vecākais dēls, Krievijas armijas pulkvedis Johanns Karls, kurš jau apdzīvoja Košķeles muižu, saņēma vēl Ropkas fideikomisu, vidējais dēls, majors Peters ieguva otru lielāko Tērbatas novada muižu Tehtveri, bet jaunākais dēls, pulkvežleitnants Karls, vienīgais kurš fideikomisa noteikšanas laikā turpināja dienēt, pārņēma Narvas novada muižu fideikomisu. Tomēr tēva centieni bija nesekmīgi, jo pēc desmit gadiem dēli panāca, ka mantojumam atceļ fideikomisa apgrūtinājuma statusu un muižas atkal bija pārdodamas. 1790. gadā grāfs Johanns Karls fon Zīvers Tērbates Ropkas un Reni muižas pārdeva Vidzemes landrātam Johannam Gustavam fon Lēvenvoldem (Lövenwolde), bet Košķeles īpašuma tiesības turpināja paturēt, lai gan muižu ilgstoši ar dažādiem finansiāliem noteikumiem atdeva rentē.
1774. gada 30. decembrī atvaļinātais galma maršals, grāfs fon Zīverss mira.
Literatūra par šo tēmu
- Baltiņš, Jānis. Grāfu fon Zīversu dzimta Vidzemē un Igaunijā. // Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. - Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs: Cēsis, 2005.
