Atšķirības starp "Krucifikss" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Crucifix_Berzi_Latvia.jpg|right|thumb|200px|Bēržu baznīcas dārza krucifikss]] | [[Attēls:Crucifix_Berzi_Latvia.jpg|right|thumb|200px|Bēržu baznīcas dārza krucifikss]] | ||
| − | '''Krucifikss''' (no lat. ''cruciare'', ''crucifixus''; angl. ''Crucifix'', kr. ''Распятие Христово'', vāc. ''Kruzifix'', liet. ''Krucifiksas'') - krustā sistā [[Kristus]] tēls kā sakrālās tēlniecības forma kristīgajā pasaulē, [[Romas Katoļu baznīca]]s ietekmes sfērā. Krucifiksu formas var būt visdažādākās, sākot ar miniatūrām figūriņām, ko ticīgie karina kaklā vai pie rožukroņa, lielākiem veidojumiem dzīvojamās vai sakrālās telpās pie sienas, līdz monumentāliem uzstādījumiem brīvā dabā (sastopami Latgalē, Bavārijā, Austrijā, Lietuvā, Polijā, Šveicē u. c). Arī materiāli iespējami visdažādākie, sākot ar metālo, akmeni, betonu un beidzot ar koku vai plastmasu. Latvijā vienīgais reģions, kur krucifiksi sastopami ārpus baznīcas ēkas vai dzīvojamām telpām, ir Latgale, kur krucifiksi sastopami arī lauku ainavā, visbiežāk tālu no lielajiem ceļiem, krūmos ieaugušas, kokā, akmenī vai citā materiālā veidotas nelielas būvformas, ko vietējie iedzīvotāji sauc par ''ceļmalas'' jeb ''sādžas krustiem''. Tie nereti ir diezgan sarežģīti veidojumi, kuros ietilpst arī krustā sistā Kristus tēls. "Katrā Latgales sādžā bija vismaz viens krucifikss, bet lielākajās pat divi: viens katrā sādžas galā. Tas bija cilvēku vienotājs un kopā saucējs."<ref>L. | + | '''Krucifikss''' (no lat. ''cruciare'', ''crucifixus''; angl. ''Crucifix'', kr. ''Распятие Христово'', vāc. ''Kruzifix'', liet. ''Krucifiksas'') - krustā sistā [[Kristus]] tēls kā sakrālās tēlniecības forma kristīgajā pasaulē, [[Romas Katoļu baznīca]]s ietekmes sfērā. Roku stāvoklim visbiežāk izvēlēts plats leņķis, kājas pārliktas viena pār otru kopš gotikas izplatītajā t.s. trīsnaglu variantā (taču ir sastopami arī četrnaglu krucifiksi). Krucifiksu formas var būt visdažādākās, sākot ar miniatūrām figūriņām, ko ticīgie karina kaklā vai pie rožukroņa, lielākiem veidojumiem dzīvojamās vai sakrālās telpās pie sienas, līdz monumentāliem uzstādījumiem brīvā dabā (sastopami Latgalē, Bavārijā, Austrijā, Lietuvā, Polijā, Šveicē u. c). Arī materiāli iespējami visdažādākie, sākot ar metālo, akmeni, betonu un beidzot ar koku vai plastmasu. Latvijā vienīgais reģions, kur krucifiksi sastopami ārpus baznīcas ēkas vai dzīvojamām telpām, ir Latgale, kur krucifiksi sastopami arī lauku ainavā, visbiežāk tālu no lielajiem ceļiem, krūmos ieaugušas, kokā, akmenī vai citā materiālā veidotas nelielas būvformas, ko vietējie iedzīvotāji sauc par ''ceļmalas'' jeb ''sādžas krustiem''. Tie nereti ir diezgan sarežģīti veidojumi, kuros ietilpst arī krustā sistā Kristus tēls. "Katrā Latgales sādžā bija vismaz viens krucifikss, bet lielākajās pat divi: viens katrā sādžas galā. Tas bija cilvēku vienotājs un kopā saucējs."<ref>Latkovskis L., Acta Latgalica 2; 1968. </ref> Tā ka Latgalē bija lielas draudzes un baznīcas cita no citas atradās tālu, XIX gs. beigās izveidojās tradīcija, ka katoļu Maija dievkalpojumi tika noturēti apdzīvotās vietās pie sādžas krusta. Tie notika bez mācītāja, pašu dievlūdzēju izvēlētas personas vadībā. Parasti tā bija sieviete, kurai bija organizatora dotības un laba balss. Pārsvarā dziedāja garīgas dziesmas [[Jaunava Marija|Jaunavas Marijas]] godināšanai, bet lūgšanas beidza ar dziesmu "Loba nakts". |
== Atsauces un paskaidrojumi == | == Atsauces un paskaidrojumi == | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 21. septembris, plkst. 09.58
Krucifikss (no lat. cruciare, crucifixus; angl. Crucifix, kr. Распятие Христово, vāc. Kruzifix, liet. Krucifiksas) - krustā sistā Kristus tēls kā sakrālās tēlniecības forma kristīgajā pasaulē, Romas Katoļu baznīcas ietekmes sfērā. Roku stāvoklim visbiežāk izvēlēts plats leņķis, kājas pārliktas viena pār otru kopš gotikas izplatītajā t.s. trīsnaglu variantā (taču ir sastopami arī četrnaglu krucifiksi). Krucifiksu formas var būt visdažādākās, sākot ar miniatūrām figūriņām, ko ticīgie karina kaklā vai pie rožukroņa, lielākiem veidojumiem dzīvojamās vai sakrālās telpās pie sienas, līdz monumentāliem uzstādījumiem brīvā dabā (sastopami Latgalē, Bavārijā, Austrijā, Lietuvā, Polijā, Šveicē u. c). Arī materiāli iespējami visdažādākie, sākot ar metālo, akmeni, betonu un beidzot ar koku vai plastmasu. Latvijā vienīgais reģions, kur krucifiksi sastopami ārpus baznīcas ēkas vai dzīvojamām telpām, ir Latgale, kur krucifiksi sastopami arī lauku ainavā, visbiežāk tālu no lielajiem ceļiem, krūmos ieaugušas, kokā, akmenī vai citā materiālā veidotas nelielas būvformas, ko vietējie iedzīvotāji sauc par ceļmalas jeb sādžas krustiem. Tie nereti ir diezgan sarežģīti veidojumi, kuros ietilpst arī krustā sistā Kristus tēls. "Katrā Latgales sādžā bija vismaz viens krucifikss, bet lielākajās pat divi: viens katrā sādžas galā. Tas bija cilvēku vienotājs un kopā saucējs."[1] Tā ka Latgalē bija lielas draudzes un baznīcas cita no citas atradās tālu, XIX gs. beigās izveidojās tradīcija, ka katoļu Maija dievkalpojumi tika noturēti apdzīvotās vietās pie sādžas krusta. Tie notika bez mācītāja, pašu dievlūdzēju izvēlētas personas vadībā. Parasti tā bija sieviete, kurai bija organizatora dotības un laba balss. Pārsvarā dziedāja garīgas dziesmas Jaunavas Marijas godināšanai, bet lūgšanas beidza ar dziesmu "Loba nakts".
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Latkovskis L., Acta Latgalica 2; 1968.
Resursi internetā par šo tēmu
- Virtuālā Latgales krucifiksu enciklopēdija
- Ziedonis I., Ziedonis R. Krucifiksu meži. Dienvidlatgale.
