Atšķirības starp "Liģeris" versijām
m |
m |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Liģeri''' - gabalpreču nesēji, krāvēji ostā viduslaikos un jaunajos laikos. Liģeru pārziņā bija visas iesaiņotās preces, kas pildītas maisos, kastēs, mucās u.tml., kuras tie izkrāva no kuģiem un pārveda uz [[rāte]]s svērtuves noliktavām vai otrādi. Kopā ar [[Sāls nesējs|sāls nesējiem]] tie pārzināja arī preču iesaiņošanu, kur sāls nesēji vaļējo preci pēc mēra pildīja mucās u.c. iepakojuma veidos, bet liģeri tās aiztaisīja ciet un nogādāja uz kuģiem vai noliktavām. |
| − | Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmā liģeru [[cunfte]]s [[šrāga]] apstiprināta 1463. gada 8. septembrī Rīgā, sastāvēja Rīgas [[Mazā ģilde|Mazajā ģildē]]. Rīgas liģeri arī pieņēma un mērīja labību, ko ar strūgām un liellaivām pieveda no Daugavas augšteces apvidus, Lielupes baseina novadiem, kā arī pa sauszemes ceļiem. Viņu pārziņā bija arī linsēklu, kaņepāju, pelnu, u.c. preču pārkraušana. Cunftes patrons bija Sv. Jānis Kristītājs, kura doka atradās cunftes sanāksmju namā, blakus cunftes lādei. Pats liģeru nams atradās Vikboldā - Cūku (mūsd. Peldu) ielā. Cunftei bija savs [[vikārijs]] S. Pētera baznīcā pie Sv. Stefana [[altāris|altāra]]. Cunftes vadību veidoja [[oldermanis]], divi piesēdētāji un priesteris. Brālību veidoja paši nesēji, to sievas un bērni, kā arī goda biedriem no citām cunftēm. Būdami Rīgas namnieki, liģeri pildīja arī kara [[klaušas]]: tie apkalpoja [[blīda]]s un ar ieročiem aizstāvēja Vikbolda mūri un torņus. Kopā ar pārējām nesēju cunftēm, liģeri pildīja rātes sardzes dienestu nemieru un ugunsgrēku gadījumos. | + | Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmā liģeru [[cunfte]]s [[šrāga]] apstiprināta 1463. gada 8. septembrī Rīgā, sastāvēja Rīgas [[Mazā ģilde|Mazajā ģildē]]. Rīgas liģeri arī pieņēma un mērīja labību, ko ar strūgām un liellaivām pieveda no Daugavas augšteces apvidus, Lielupes baseina novadiem, kā arī pa sauszemes ceļiem. Viņu pārziņā bija arī linsēklu, kaņepāju, pelnu, u.c. preču pārkraušana. Cunftes patrons bija Sv. Jānis Kristītājs, kura doka atradās cunftes sanāksmju namā, blakus cunftes lādei. Pats liģeru nams atradās Vikboldā - Cūku (mūsd. Peldu) ielā. Cunftei bija savs [[vikārijs]] S. Pētera baznīcā pie Sv. Stefana [[altāris|altāra]]. Cunftes vadību veidoja [[oldermanis]], divi piesēdētāji un priesteris. Brālību veidoja paši nesēji, to sievas un bērni, kā arī goda biedriem no citām cunftēm. Būdami Rīgas namnieki, liģeri pildīja arī kara [[klaušas]]: tie apkalpoja [[blīda]]s un ar ieročiem aizstāvēja Vikbolda mūri un torņus. Kopā ar pārējām nesēju cunftēm, liģeri pildīja rātes sardzes dienestu nemieru un ugunsgrēku gadījumos. [[Kalendāra nemieri|Kalendāra nemieros]] liģeri nostājās vecās rātes pusē. Rīgai nonākot Krievijas impērijas sastāvā, kara klaušas tika atceltas, taču 1812. gadā no liģeriem saformēja artilērijas rotu, kas sargāja Rīgas Daugavmalas vaļņus. |
| − | Skaits tika papildināts no zemniekiem ienācējiem, līdz ar to liģeru cunftē nevācu tradicionāli bija vairākums. Kas vēlējās kļūt par liģeri, pieteicās [[Namnieks|namniekos]] un maksāja par ģildes brālību 6 [[ors|orus]], bet par sievu un pieaugušu meitu - 4 orus. Tad persona tika ieskaitīta liģeru palīgos, kur strādāja tik ilgi, līdz bija apguvis visus nešanas un pārvietošanas tehniskos paņēmienus. Lai kļūtu par [[Meistars|meistaru]] (liģeri) bija nepieciešams zināms kapitāls, jo pija jāatbild par savu palīgu darba kvalitāti un tos jāalgo. Pārvietošanā bojātās preces vērtību bija jāatmaksā liģerim pašam vai visai cunftei. Vidēji Rīgā bija 400-500 cunftes locekļu, no kuriem kādi 70 bija meistari. | + | Skaits tika papildināts no zemniekiem ienācējiem, līdz ar to liģeru cunftē nevācu tradicionāli bija vairākums. Kas vēlējās kļūt par liģeri, pieteicās [[Namnieks|namniekos]] un maksāja par ģildes brālību 6 [[ors|orus]], bet par sievu un pieaugušu meitu - 4 orus. Tad persona tika ieskaitīta liģeru palīgos, kur strādāja tik ilgi, līdz bija apguvis visus nešanas un pārvietošanas tehniskos paņēmienus. Lai kļūtu par [[Meistars|meistaru]] (liģeri) bija nepieciešams zināms kapitāls, jo pija jāatbild par savu palīgu darba kvalitāti un tos jāalgo. Pārvietošanā bojātās preces vērtību bija jāatmaksā liģerim pašam vai visai cunftei. Vidēji Rīgā bija 400-500 cunftes locekļu, no kuriem kādi 70 bija meistari. 1535. gada 30. decembrī rāte izsniedza ligeriem jaunu šrāgu, kurā tika mainīti ugunsdzēsības dienesta noteikumu un jaunu locekļu uzņemšana: turpmāk neviens nevarēja iestāties cunftē, pirms nebija 4 gadus nokalpojis pie kāda Rīgas namnieka par sētnieku vai dienas strādnieku ar algu ne mazāku kā 4 [[Šiliņš|šiliņi]] dienā. Tie, kas šo noteikumu neizpildīja, varēja iestāties cunftes strādniekos, taču nedrīkstēja piedalīties svēršanas, kraušanas un lietpratēju darbos. No liģeriem laika gaitā atšķēlušās visas pārējās nesēju cunftes (1535. gadā - sāls nesēji, 1593. gadā - kaņepāju šķirotāji, utt.). Šrāgas tika mainītas vēl 1696. un 1740. gados, kad liģeriem atņēmakaņepāju un linu brāķa transporta un iesaiņošanas pārzināšana (palika galvenokārt labības, darva, pelni, ādas un taukvielas). Pēc [[dzimtbūšana]]s atcelšanas Rīgā masveidā sāka ierasties nevāci (lielāko tiesu latvieši) no laukiem, liģeru cunfte izjuka, bet paši liģeri sāka veidot [[Artelis|arteļus]] ar šaurāku specializāciju, bet par liģeriem tradicionāli vēl turpināja dēvēt krāvējus un nesējus kā tādus. |
| − | |||
| − | No liģeriem laika gaitā atšķēlušās visas pārējās nesēju cunftes. | ||
| − | |||
| − | |||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| − | * Juškēvičs J. Par Rīgas liģeriem. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr. | + | * Juškēvičs J. Par Rīgas liģeriem. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr. 11., 1937., 82.-83. lpp.; Nr. 12., 1937., 91.-94. lpp.; Nr. 14., 1937., 111. lpp. |
[[Kategorija:Tituli un amati]] | [[Kategorija:Tituli un amati]] | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 12. septembris, plkst. 13.49
Liģeri - gabalpreču nesēji, krāvēji ostā viduslaikos un jaunajos laikos. Liģeru pārziņā bija visas iesaiņotās preces, kas pildītas maisos, kastēs, mucās u.tml., kuras tie izkrāva no kuģiem un pārveda uz rātes svērtuves noliktavām vai otrādi. Kopā ar sāls nesējiem tie pārzināja arī preču iesaiņošanu, kur sāls nesēji vaļējo preci pēc mēra pildīja mucās u.c. iepakojuma veidos, bet liģeri tās aiztaisīja ciet un nogādāja uz kuģiem vai noliktavām.
Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmā liģeru cunftes šrāga apstiprināta 1463. gada 8. septembrī Rīgā, sastāvēja Rīgas Mazajā ģildē. Rīgas liģeri arī pieņēma un mērīja labību, ko ar strūgām un liellaivām pieveda no Daugavas augšteces apvidus, Lielupes baseina novadiem, kā arī pa sauszemes ceļiem. Viņu pārziņā bija arī linsēklu, kaņepāju, pelnu, u.c. preču pārkraušana. Cunftes patrons bija Sv. Jānis Kristītājs, kura doka atradās cunftes sanāksmju namā, blakus cunftes lādei. Pats liģeru nams atradās Vikboldā - Cūku (mūsd. Peldu) ielā. Cunftei bija savs vikārijs S. Pētera baznīcā pie Sv. Stefana altāra. Cunftes vadību veidoja oldermanis, divi piesēdētāji un priesteris. Brālību veidoja paši nesēji, to sievas un bērni, kā arī goda biedriem no citām cunftēm. Būdami Rīgas namnieki, liģeri pildīja arī kara klaušas: tie apkalpoja blīdas un ar ieročiem aizstāvēja Vikbolda mūri un torņus. Kopā ar pārējām nesēju cunftēm, liģeri pildīja rātes sardzes dienestu nemieru un ugunsgrēku gadījumos. Kalendāra nemieros liģeri nostājās vecās rātes pusē. Rīgai nonākot Krievijas impērijas sastāvā, kara klaušas tika atceltas, taču 1812. gadā no liģeriem saformēja artilērijas rotu, kas sargāja Rīgas Daugavmalas vaļņus.
Skaits tika papildināts no zemniekiem ienācējiem, līdz ar to liģeru cunftē nevācu tradicionāli bija vairākums. Kas vēlējās kļūt par liģeri, pieteicās namniekos un maksāja par ģildes brālību 6 orus, bet par sievu un pieaugušu meitu - 4 orus. Tad persona tika ieskaitīta liģeru palīgos, kur strādāja tik ilgi, līdz bija apguvis visus nešanas un pārvietošanas tehniskos paņēmienus. Lai kļūtu par meistaru (liģeri) bija nepieciešams zināms kapitāls, jo pija jāatbild par savu palīgu darba kvalitāti un tos jāalgo. Pārvietošanā bojātās preces vērtību bija jāatmaksā liģerim pašam vai visai cunftei. Vidēji Rīgā bija 400-500 cunftes locekļu, no kuriem kādi 70 bija meistari. 1535. gada 30. decembrī rāte izsniedza ligeriem jaunu šrāgu, kurā tika mainīti ugunsdzēsības dienesta noteikumu un jaunu locekļu uzņemšana: turpmāk neviens nevarēja iestāties cunftē, pirms nebija 4 gadus nokalpojis pie kāda Rīgas namnieka par sētnieku vai dienas strādnieku ar algu ne mazāku kā 4 šiliņi dienā. Tie, kas šo noteikumu neizpildīja, varēja iestāties cunftes strādniekos, taču nedrīkstēja piedalīties svēršanas, kraušanas un lietpratēju darbos. No liģeriem laika gaitā atšķēlušās visas pārējās nesēju cunftes (1535. gadā - sāls nesēji, 1593. gadā - kaņepāju šķirotāji, utt.). Šrāgas tika mainītas vēl 1696. un 1740. gados, kad liģeriem atņēmakaņepāju un linu brāķa transporta un iesaiņošanas pārzināšana (palika galvenokārt labības, darva, pelni, ādas un taukvielas). Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Rīgā masveidā sāka ierasties nevāci (lielāko tiesu latvieši) no laukiem, liģeru cunfte izjuka, bet paši liģeri sāka veidot arteļus ar šaurāku specializāciju, bet par liģeriem tradicionāli vēl turpināja dēvēt krāvējus un nesējus kā tādus.
Literatūra par šo tēmu
- Juškēvičs J. Par Rīgas liģeriem. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums, Nr. 11., 1937., 82.-83. lpp.; Nr. 12., 1937., 91.-94. lpp.; Nr. 14., 1937., 111. lpp.
