Atšķirības starp "Vēsturnieku strīds" versijām

Pašreizējā versija, 2022. gada 3. maijs, plkst. 18.40

Vēsturnieku strīds (vc. Historikerstreit, kr. битва историков) - jēdziens historiogrāfijā, zinātniskās diskusijas vācu vēsturnieku starpā, kas aizsākās 1986. gada vasarā un zināmā mērā aktuālas vēl šobrīd. Tas noritēja kā publiska diskusija masu medijos, kurai sekoja līdzi plaša sabiedrība, un kuras centrālās personas bija vēsturnieki un filozofi Ernsts Nolte no vienas puses un Jirgens Habermāss no otras.

Centrālie jautājumi

• Vai vēstures gaita neglābjami noveda pie nacisma rašanās, jeb Vācijas vēsture ir "īpašs" gadījums Eiropā (Sonderweg koncepcija).
• 2. Pasaules kara izcelšanās – kurš īsti ir kara vaininieks? Vai var uzskatīt, ka Vācija uzsāka karu preventīvi? Cik katrs vācietis ir atbildīgs par nacisma noziegumiem?
• Nacisma noziegumi - vai tie ir unikāli, jeb tie ir tikai vieni no daudziem līdzīgiem notikumiem pasaules vēsturē (piemēram, komunistu noziegumi)?
• 2. Pasaules kara izcelšanās – kurš īsti ir kara vaininieks? Vai var uzskatīt, ka Vācija uzsāka karu preventīvi?
• Vācijas armijas darbības Austrumu frontē kara beigu posmā (1944.-1945.) vērtējums.
• Vai var lepoties ar tādiem sasniegumiem Vācijas vēsturē, ko citu zemju historiogrāfijā traktē kā ļaunumu?
• Vai var runāt arī par vācu tautas ciešanām un zaudējumiem 2. Pasaues kara sakarā.

Strīdīgās koncepcijas

1) “Vēsturnieku strīdu” aizsāka vācu filozofs Ernsts Nolte (Nolte), kurš Frankfurter Allgemeine Zeitung 1986. gada 6. jūnijā publicēja rakstu Pagātne, kas negrib aiziet (Die Vergangenheit, die nicht vergehen will). Nolte raksta, ka jebkura vēsture pēc kāda laika aiziet (kļūst sabiedrībā neaktuāla, kas ļauj sākt ar to darboties vēsturniekiem, neatskatoties uz politiķiem). Tomēr nacisma noziegumi vēl joprojām esot aktuāli, jo tie tiek uzturēti sabiedrībā kā lielākā ļaunuma piemērs. Kā uzskata autors:

• nacisma noziegumus nedrīkst vērtēt atrauti, jo tie ir izprotami tikai uz citu noziegumu fona;
• nacisma noziegumi nav vienīgie un neatkārtojamie, bet gan tikai vieni no (masu iznīcināšana aizsākas ar Franču revolūciju XIX gs. beigās, bet XX gadsimtā šādi procesi kļūst arvien intensīvāki un apjomīgāki: turku organizētās armēņu masu slepkavības, boļševiku masu iznīcināšanas akcijas u.t.t.);
• “Aušvica pamatlīnijās nebija antisemītisma rezultāts un pēc būtības nebija vienkāršs “slaktiņš” (Voelkermord), bet gan sakņojās no bailēm izaugušajā reakcijā pret krievu revolūcijas iznīcinošo spēku”. Nacionālsociālisti un Hitlers, pēc Noltes domām, izvelējās šādu “aziātisku” rīcību tikai tādēļ, ka viņi paši bija šādas “aziātiskas” rīcības potenciālie un reālie upuri. Nolte jautā: vai Gulags nebija prologs Aušvicai, vai “šķiru iznīcināšana” (Klassenmord) nav līdzvērtīga “rasu slepkavībai” (Rassenmord)?
• nacistu noziegumiem, iespējams, bijis tīri preventīvs antiboļševistisks raksturs, turklāt pēc savas būtības šīs darbības nebija īpaši noziedzīgākas par daudzām citām.

Nolte piedāvā visai diskutablu skaidrojumu nacistu noziegumiem attiecībā pret ebrejiem no tiesību viedokļa. Viņš uzskata, ka 1939. gadā Vispasaules ebreju kongresa un cionistu līdera Haima Veicmana (Weizmann) pieteiktais karš Vācijai (ebreju tautas vārdā solot cīnīties sabiedroto pusē) no kara tiesību viedokļa deva “zaļo gaismu” nacistiem rīkoties ar ebrejiem kā ar karagūstekņiem – internēt nometnēs.

2) Otrā pasaules kara izcelšanās jautājumā būtisku vietu ieņem t.s.“preventīvā kara” tēze, ko visaktīvāk aizstāv vācu vēsturnieks Joahims Hofmans (Hoffmann). “Preventīvā kara” tēzes aizstāvji uzskatīja, ka PSRS politika bija uzbrūkoša un Hitlera karš pret Staļinu bijis preventīvs aizstāvēšanās karš. Par labu “preventīvā kara” tēzei runā vairāki faktori:

• 1939. gadā Staļins pats brīvi izvēlējās kļūt par Hitlera sabiedroto, bet 1940. gada Molotova un Rībentropa sarunās PSRS parādīja agresīvu politiku un atklāti izaicināja Vāciju;
• Maskavas militārā polika nebija defensīva, bet gan ofensīva. Tas viss būtu licis Vācijai agri vai vēlu iziet atklātā cīņā ar PSRS un Vācija izvēlējās tikai laiku kad to darīt, lai iegūtu priekšrocības no šī preventīvā uzbrukuma.

3) Diskusijas par Vācijas armijas cīņām Austrumu frontē 1944./45. gadā aizsāka 1986. gadā A. Hilgrūbera (Hillgruber) darbs “Dubultais noriets” (“Zweierlei Untergang” - “dubults”, jo uz svaru kausiem salīdzinot tiek likti ebreju izdzīvošanas un vācu tautas pašaizsardzības jautājumi). Hilgrubers pārmet, ka līdz šim ir dominējušas teorijas, kas skatās uz cīņām Austrumu frontē tikai kā Hitlera ekspansijas politikas sastāvdaļu, bet bez tās esot pastāvējušas arī citas. Autors norāda, ka šie vācu tautības civiliedzīvotāji Vācijas austrumos bija iespiesti starp nacionālsociālistu interesēm un patriotisma jūtām. Viņu cīņas Austrumu frontē bija nacionālsociālistu labā un ļāva ieilgt gan karam, gan arī nacistu noziegumiem; bet tai pat laikā šie karavīri un arī civiliedzīvotāji bija patrioti, kas cīnījās par savu dzimteni un savu nākotni. Hilgrubers uzskata, ka vāciešu padzīšana no Prūsijas bijusi sens lielvaru sapnis, ko beidzot izdevās realizēt, neskatoties uz to, ka tas arī bijais noziegums pret vācu tautu.

Kritiķi

Par lielākajiem Noltes, Hilgrubera u.c. “revizionistu” kritiķiem kļuva filozofs J. Habermass (Habermas), vēsturnieki J. Koka (Kocka) un H. L. Vēlers (Wehler), uzstājot, ka nacisma noziegumi ne ar ko nav salīdzināmi un tie ir vienreizīgi. 1986. gada jūnijā Habermass laikrakstā Die Zeit nopublicēja rakstu “Vainas nomazgāšanas veids” (Eine Art Schadensabwicklung), kurā vērsās pret Nolti, Hilgruberu u.c. revizionistiem.

Habermass nostājas opozīcijā gandrīz ik vienam Noltes izteikumam, apstrīdot visas tā faktu interpretācijas - gan holokausta noziedzības pakāpes mazināšanu, apšaubot mēģinnājumus to “noslīcināt” citos itkā līdzvērtīgos noziegumos, gan mēģinājumus padarīt holokaustu leģitīmu, aizbildinoties ar vispasaules ebreju “kara pieteikumu”. Hilgruberam viņš pārmet, ka tas, runājot par Austrumvāciju kā vairogu, atsauc atmiņā karalaika propogandas skrejlapas retoriku. Arī Koka līdzīgi mēģina atspēkot Noltes un viņa domubiedru argumentus, turklāt Koka un Vēlers uz nacisma noziegumiem skatās Sonderweg ideoloģijas ietvaros, kas bija neatkārtojama un unikāla, tikai Vācijai raksturīga parādība.

“Preventīvā kara” tēzes pretinieki, piem., Īberšērs (Ueberschaer) apgalvo, ka Hitlera politika bija agresīva arī neatkarīgi no PSRS, turklāt pati PSRS bijusi pārāk vāja, lai gatavotu karu pret Vāciju. Tapat “preventīvā kara” tēzes pretinieki argumentē ar to, ka šādiem apgalvojumiem vismaz pagaidām nav avotu bāzes. “Preventīvā kara” tēzes atbalstītāju skaits vēsturnieku vidū ir ļoti neliels, viennozīmīgi dominējot šīs tēzes pretiniekiem, bet tai pat laikā arvien pieaug to vēsturnieku skaits, kas “preventīvā kara” tēzi atbalsta daļēji.

Diskusiju nozīme

“Vēsturnieku strīds” lielā mērā bija šī laika Vācijas aktīvās iekšpolitikas sastāvdaļa, nevis zinātniska diskusija vien. Turklāt tas bija populārzinātnisks, koncentrējoties pārsvarā dienas un nedēļas laikrakstos, tādos kā Frankfurter Allgemeine Zeitung un Die Zeit, nevis zinātniskos žurnālos. “Revizionisms”, ko pārstāv Nolte, Hilgrubers, Hofmans, sakrita ar CDU (Kristīgo demokrātu savienība) centieniem padarīt vācu tautu patriotiskāku un pašapzinīgāku, - skatoties uz sevi kā lielākajiem noziedzniekiem visas cilvēces vēsturē, tas bija grūti izdarāms. Tāpat tajā laikā aktīvi noritēja sarunas par Vācijas iekļaušanu ANO Drošības padomē, kas arī lielā mērā izskaidro “vēsturnieku strīda” parādīšanos.

Tomēr no otras puses tas bija mēģinājums pārtraukt vācu vēstures dēmonizāciju, kas lika pastāvīgi šausmās atskatīties uz “netīro pagātni”, un aicinājums skatīties uz nacisma noziegumiem tikai zinātniski, bez pastiprinātām emocijām un politikas.

“Vēsturnieku strīdam” bija liela ietekme uz Vācijas sabiedrību, jo, atšķirībā no daudziem jautājumiem, kas ir aktuāli tikai šaurai speciālistu grupai, šī diskusija notika visas sabiedrības acu priekšā, turklāt arī pati sabiedrība piedalījās tajā. Tas pierādīja, ka nacisma noziegumi tiešām ir pagātne, kas nevēlas aiziet.

Literatūra par šo tēmu

• Rudolf Augstein u. a. (Hg.): Historikerstreit. Die Dokumentation der Kontroverse um die Einzigartigkeit der nationalsozialistischen Judenvernichtung. Piper, München/Zürich 1987, ISBN 3-492-10816-4
• Das Buch enthält nahezu alle wichtigen Texte der Debatte aus dem Jahr 1986. Eine Person als Herausgeber oder Bearbeiter wird vom Piper-Verlag nicht genannt; Augstein ist hier nur der erste Beiträger in alphabetischer Reihenfolge.
• Andreas Hillgruber: Zweierlei Untergang. Siedler, München 1986, ISBN 3-8868-0187-X
• Ernst Nolte: Der europäische Bürgerkrieg 1917-1945. Nationalsozialismus und Bolschewismus, 5., überarb. und erw. Aufl., Herbig, München 1997 (1. Aufl. Frankfurt/Main 1987) ISBN 3-7766-9003-8
• Reinhard Kühnl (Hg.): Vergangenheit, die nicht vergeht. Die „Historiker-Debatte“. Dokumentation, Darstellung und Kritik. Pahl-Rugenstein, Köln 1987, ISBN 3-7609-1114-5
• Imanuel Geiss: Die Habermas-Kontroverse. Ein deutscher Streit, Berlin 1988, ISBN 3-88680-328-7
• Rafael Seligmann: Mit beschränkter Hoffnung. Juden, Deutsche, Israelis, Hamburg 1991, ISBN 3-455-08420-6
• Imanuel Geiss: Der Hysterikerstreit. Ein unpolemischer Essay, Bonn/Berlin 1992, ISBN 3-416-02370-6
• Steffen Kailitz: Die politische Deutungskultur im Spiegel des „Historikerstreits“. What’s right? What’s left, Westdeutscher Verlag, Wiesbaden 2001, ISBN 3531137018.
• Jürgen Peter: Der Historikerstreit und die Suche nach einer nationalen Identität der achtziger Jahre, Peter Lang Verlag, Frankfurt am Main, New York 1995, ISBN 3-631-49294-4
• Wehler, Hans-Ulrich Entsorgung der deutschen Vergangenheit? Ein polemischer Essay zum "Historikerstreit". Beck, München 1988. ISBN 3-406-33027-4.
• Richard J. Evans: Im Schatten Hitlers? Historikerstreit und Vergangenheitsbewältigung in der Bundesrepublik. Suhrkamp, Frankfurt am Main 1991, ISBN 3-518-11637-1
• Michael Schneider: „Volkspädagogik“ von rechts. Ernst Nolte, die Bemühungen um die „Historisierung“ des Nationalsozialismus und die „selbstbewußte Nation“. Friedrich-Ebert-Stiftung, Bonn 1995, ISBN 3-860-77463-8 (Volltext als Electronic ed., Bibliothek der FES, 1998).
• Baldwin, Peter. 1990. Hitler, the Holocaust and the Historians Dispute. Boston, MA: Beacon Press.
• Cohen, Roger. 2000. Hitler Apologist Wins German Honor, and a Storm Breaks Out. New York Times, June 21, 2000.
• Craig, Gordon. 1987. The War of the German Historians. New York Review of Books, February 15, 1987, 16-19.
• Eley, Geoff. 1988. Nazism, Politics and the Image of the Past: Thoughts on the West German Historikerstreit 1986–1987. Past and Present, 1988 Nov., 121: 171–208.
• Jarausch, Konrad H. 1988. Removing the Nazi stain? The quarrel of the historians. German Studies Review, 1988 May, 11(2): 285-301.
• Muller, Jerry. 1989. German Historians At War. / Commentary. 1989 May, 87(5): 33-42.
• Nolte, Ernst. 1985. Between myth and revisionism. In H. W. Koch (ed.), Aspects of the Third Reich. London: Macmillan.
• Nolte, Ernst. 1986. Die Vergangenheit, die nicht vergehen will. Frankfurter Allgemeine Zeitung, June 6, 1986.
• Nolte, Ernst. 1987. Das Vergehen der Vergangenheit: Antwort an meine Kritiker im sogenannten Historikerstreit, Berlin: Ullstein.

Resursi internetā par šo tēmu

• Ernst Nolte: Die Vergangenheit, die nicht vergehen will. Eine Rede, die geschrieben, aber nicht gehalten werden konnte (Deutsches Historisches Museum, Quelle: Frankfurter Allgemeine Zeitung, 6. Juni 1986).
• Susann Fegter und Niels Heinemann: Der Historikerstreit als Debatte um Vergangenheitsbewältigung. Die Deutung des Nationalsozialismus als Fundament für Selbstverständnis und Legitimation der Bundesrepublik Deutschland. Universität Bielefeld 2001.
• Sven Felix Kellerhoff: Eine Art Schadensentwicklung. 20 Jahre Historikerstreit: Wie der Sozialphilosoph Jürgen Habermas eine Verschwörung von „Regierungshistorikern“ erfand und damit durchkam (Die Welt, 11. Juli 2006).
• Konrad Adam: Glaubenskrieg der alten Republik. Zwanzig Jahre danach ist der Historikerstreit auf dem besten Wege, historisiert zu werden (Die Welt, 7. Juni 2006).
• Götz Aly: Logik des Grauens. Was wissen wir heute wirklich vom Holocaust? Eine Bestandsaufnahme 20 Jahre nach dem Historikerstreit (Die Zeit, 1. Juni 2006).