Atšķirības starp "Seldžuki" versijām
m |
m |
||
| (11 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Seldžuki''' – [[Tjurki|tjurku]] oguzu [[Nomadi|nomadu]] | + | '''Seldžuki''' – [[Tjurki|tjurku]] oguzu [[Nomadi|nomadu]] klanu kopība, "lielklans", kas t.s. Lielo Seldžuku dinastijas vadībā X-XI gs. dominēja centrālāzijā. Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava [[Beks|beka]] Seldžuka (''Seljuk beg'', ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairāki citi [[Oguzi|oguzu]] [[Klans|klani]]. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 klani/ciltis (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī [[Kipčaki|kipčaku]] u.c. tjurki, izveidojot t.s. seldžuku (''seljuklar'') [[Orda|ordu]]. Nostiprinājies Sirdarjas upes baseina vidustecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki - karadraudze un cilšu aristokrātija, - pieņēma [[islams|islamu]] ([[Sunnītisms|sunnītismu]]), un uzsāka reģiona atbrīvošanu no oguzu varas, gūstot sabiedrotos, ietekmi un kara laupījumu. Bez tam viņš stājās [[Samanīdu valsts]] militārajā dienestā, kā atalgojumu saņemot plašas teritorijas. 1034. gadā, pēc asiņaina kara sagrāvis [[Gaznevīdu sultanāts|Gaznevīdu sultanātu]], Seldžuka mazdēls Togrul-[[beks]] (pers. السلطان رکنالدین ابوطالب طغرلبک محمد بن میکائیل بن سلجوق یمین امیرالمومنین, ''Rukn al-Dunya wa al-Din Abu Talib Muhammad Toghrul-beg ibn Mikail'', 990-1063) izveidoja t.s. [[Lielo Seldžuku impērija|Seldžuku lielvalsti]]. |
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * Claude Cahen. The Turkish Invasion: The Selchükids. // A History of the Crusades. Vol. 1. / Kenneth M. Setton (Ed.) – University of Wisconsin Press u. a., Madison WI, 1969, S. 135-176 | ||
| + | * Islam and Empire from the Seljuks through the Mongols. // Carter Vaughn Findley. The Turks in World History. – Oxford University Press, Oxford, 2005, p. 56-92. ISBN 0-19-517726-6 | ||
| + | * Gillies E. Tetley. The Ghaznavid and Seljuk Turks. Poetry as a Source for Iranian History. – Routledge, New York, 2009, ISBN 978-0-415-43119-4 | ||
| + | * Peacock A.C.S. The Great Seljuk Empire. / Edinburgh History of the Islamic Empires Eup - Edinburgh University Press: Edinburgh, 2015, 392 pages ISBN 0748638261 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Martin Strohmeier. Seldschukische Geschichte und türkische Geschichtswissenschaft. Die Seldschuken im Urteil moderner türkischer Historiker. – Klaus Schwarz Verlag, Berlin 1984, ISBN 392296897X | ||
| + | ---- | ||
| + | * Райс Т. Сельджуки. Кочевники - завоеватели Малой Азии. - ЗАО Центрполиграф: Москва, 2004 – 238 с. | ||
| + | |||
| + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://oldevrasia.ru/library/V--M--Zaporozhets_Seldzhuki/ Запорожец В.М. Сельджуки. - Воениздат: Москва, 2011] | ||
| + | * [http://mggu-sh.ru/sites/default/files/zaporozhec.pdf Запорожец В.М. Образование государства Сельджуков в Хорасане. // Университетский научный журнал. № 6, 2013, 45-52 c.] | ||
| + | * [http://nomadica.ru/ethnic/seljuks.html Сельджуки – nomadica.ru] | ||
[[Kategorija:Tautas, ciltis]] | [[Kategorija:Tautas, ciltis]] | ||
Pašreizējā versija, 2017. gada 27. janvāris, plkst. 10.32
Seldžuki – tjurku oguzu nomadu klanu kopība, "lielklans", kas t.s. Lielo Seldžuku dinastijas vadībā X-XI gs. dominēja centrālāzijā. Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava beka Seldžuka (Seljuk beg, ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairāki citi oguzu klani. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 klani/ciltis (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī kipčaku u.c. tjurki, izveidojot t.s. seldžuku (seljuklar) ordu. Nostiprinājies Sirdarjas upes baseina vidustecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki - karadraudze un cilšu aristokrātija, - pieņēma islamu (sunnītismu), un uzsāka reģiona atbrīvošanu no oguzu varas, gūstot sabiedrotos, ietekmi un kara laupījumu. Bez tam viņš stājās Samanīdu valsts militārajā dienestā, kā atalgojumu saņemot plašas teritorijas. 1034. gadā, pēc asiņaina kara sagrāvis Gaznevīdu sultanātu, Seldžuka mazdēls Togrul-beks (pers. السلطان رکنالدین ابوطالب طغرلبک محمد بن میکائیل بن سلجوق یمین امیرالمومنین, Rukn al-Dunya wa al-Din Abu Talib Muhammad Toghrul-beg ibn Mikail, 990-1063) izveidoja t.s. Seldžuku lielvalsti.
Literatūra par šo tēmu
- Claude Cahen. The Turkish Invasion: The Selchükids. // A History of the Crusades. Vol. 1. / Kenneth M. Setton (Ed.) – University of Wisconsin Press u. a., Madison WI, 1969, S. 135-176
- Islam and Empire from the Seljuks through the Mongols. // Carter Vaughn Findley. The Turks in World History. – Oxford University Press, Oxford, 2005, p. 56-92. ISBN 0-19-517726-6
- Gillies E. Tetley. The Ghaznavid and Seljuk Turks. Poetry as a Source for Iranian History. – Routledge, New York, 2009, ISBN 978-0-415-43119-4
- Peacock A.C.S. The Great Seljuk Empire. / Edinburgh History of the Islamic Empires Eup - Edinburgh University Press: Edinburgh, 2015, 392 pages ISBN 0748638261
- Martin Strohmeier. Seldschukische Geschichte und türkische Geschichtswissenschaft. Die Seldschuken im Urteil moderner türkischer Historiker. – Klaus Schwarz Verlag, Berlin 1984, ISBN 392296897X
- Райс Т. Сельджуки. Кочевники - завоеватели Малой Азии. - ЗАО Центрполиграф: Москва, 2004 – 238 с.
