Beks

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Beks, arī begs, bejs (tj. bəq/bəy/bəyg - "vadonis", mng. beki - "stiprais", an. bey, vc. Bey, fr. bey, beg, krievu бей, бек) - "kungs" - dižciltīgās aristokrātijas apzīmējums Centrālāzijā tjurku un mongoļu ciltīs (Eiropā biežāk lietotā forma ir "bejs", kas aizgūta no Turcijas). Sākotnēji nomadu dzimtas, klana vecākais, vēlāk cilts vadonis vai karaspēka grupas komandieris. Viduslaikos pēc statusa hierarhijā līdzvērtīgs eiropiešu barons, arābu emīrs, mongoļu noijons. VII gs. sastopam avotos lietojot titulu beglerbeg (burt. "beku beks" - pēc ranga jau atbilstošs vietvaldim vai suverēnam vasaļvalsts valdniekam). Vārda etimoloģija nav īsti skaidra. Palladijs Kafarovs to atvasināja no ķīniešu titula "bo" (mandž. "be") kā aizgūtu titulu, Vladimircovs to atvasina no mongoļu val. īpašības vārda beki - "stiprs, izturīgs", mandžūru bekin - "uzticams draugs" (vēlāk pēcnāves tituls), tjurku bekem - "stiprs", tatāru bek - "ļoti izturīgs", bet Novoseļcevs atvasina no indoirāņu bag - "kungs".

  • Mongoļu impērijā "beks" bija cienījamāko dzimtu vadoņu un to vecāko dēlu tituls, savukārt "begi" ("begi-jin") - hanu meitu (princešu) tituls, kam nav nekā kopīga ne etimoloģiski, ne nozīmes ziņā ar "beks".
  • Osmaņu impērijā beji bija pirmie trīs osmaņu valdnieki, bet pēc 1383. gada, kad bejam Muradam I kalifs piešķīra titulu „sultāns”, titula "bejs" statuss pazeminājās un bija domāts tikai bijušo galvaspilsētu Bursas un Edirnes vietvalžiem, Samas salas vietvaldim, Valahijas un Moldāvijas gospodariem. Jaunajos laikos titulu bejs piešķīra tiem virsniekiem un amatpersonām, kurām pēc sociālā ranga nevarēja dot tik augstu titulu kā pašā un šis tituls līdz ar to kļuva par apzīmējumu nedaudz zemākai pakāpei, bet augstāks par "aga" un efendi. Tomēr, šie divi zemākie tituli bieži tika lietoti kopā ar "bejs", piemēram, bejs-efendi kā apzīmēja valdnieka nama princeses vīru (pilns apzīmējums: Damads Šahjars bejs-efendi) un dēlu (Sultanzade bejs efendi), bet viņu dēlus sauca par bejzade (beja dēls), kas faktiski bija apzīmējums valdošā nama mazdēlam. XIX gs. impērijā par bejiem sāka dēvēt vienkārši cienījamus pilsoņus, pārvēršoties par uzrunu, līdzīgi kā līdzīgi kā britu sers, vai latviešu valodā - kungs.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens, Rīga, 2001., 12., 84., 100. lpp.

  • Bold Bat-Ochir. Mongolian Nomadic Society: A Reconstruction of the 'Medieval' History of Mongolia. - Routledge: London, 2000, 224 pages, ISBN 0700711589
  • Hangin Gombojab. The Mongolian Titles ǰinong and Sigeǰin. // Journal of the American Oriental Society. Vol. 100, No. 3 (Jul. - Oct., 1980), pp. 255-266
  • Boyle J.A., On the Titles Given in Juvaini to Certain Mongolian Princes. // Harvard Journal of Asiatic Studies. vol 19, pp. 146-154, 1956;

  • Erdal M. Die türkisch-mongolische Titel elχan und elči. // Altaica Berolinensia. - Kellner-Heinkele: Wiesbaden, 1993, S. 81-99
  • Ramstedt G. J. Alte türkische und mongolische Titel. // Journal de la Société Finno-Ougrienne (Suomalais-Ugrilaisen Seuran Aikakauskirja), 55 (1951), S. 59-82

  • Владимирцов Б.Я. Монгольские титулы beki и begi. // Доклады Академии наук СССР. N°9, 1930, 163-168 с.

Resursi internetā par šo tēmu