Atšķirības starp "Brizūra" versijām
m |
m |
||
| (9 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls:Brizuras.png|right|thumb| | + | [[Attēls:Brizuras.png|right|thumb|300px|angļu heraldikā izmantotās brizūras]] |
| − | '''Brizūra''' jeb '''ģerboņa lauzums''' (fr. ''brisure'', an. ''marks of cadency'', vc. ''Beizeichen, Brüche'', kr. ''прибавления, переломления'') – papildus simbols, kam jāprecizē [[Ģerbonis|ģerboņa]] lietotāja (personas vai dzimtas līnijas) stāvokli dzimtā un ģimenē: principā tiesības uz titulu un dzimtas ģerboni bija tikai vecākajam dēlam, tāpēc pārējiem bērniem nācās dzimtas ģerbonī pamainīt krāsas, vai papildināt ar brizūrām. Lauzumam lietotā figūra nav saistīta ar ar zem tās esošā vairoga saturu, šķērso to, pie tam ignorē apakšā un virsū likto [[Heraldiskās krāsas|krāsu un metālu]] mijas principu. Franču un britu heraldikā visbiežāk kā brizūra kalpo '''labā pavedienspāre''', '''labais brīvstūris''', t.s. '''turnīra apkakle''' (fr. ''lambel'', an. ''label'', vc. ''Turnierkragen'') un vairoga '''apmale''', savukārt vācu heraldikā biežāk saglabā vairoga figūras neskartas, izmainot tikai lauka krāsas, [[Kleinods|kleinodu]], vai arī galveno figūru ietverot ar sīkiem papildu elementiem (krustiņiem, jumstiņiem, svaigznēm, lapām u.tml.), un ievērojot heraldisko krāsu lietojuma principus. | + | '''Brizūra''' jeb '''ģerboņa lauzums''' (fr. ''brisure'', an. ''marks of cadency'', vc. ''Beizeichen, Brüche'', kr. ''прибавления, переломления'') – papildus simbols, kam jāprecizē [[Ģerbonis|ģerboņa]] lietotāja (personas vai dzimtas līnijas) stāvokli dzimtā un ģimenē: principā tiesības uz titulu un dzimtas ģerboni bija tikai vecākajam dēlam, tāpēc pārējiem bērniem nācās dzimtas ģerbonī pamainīt krāsas, vai papildināt ar brizūrām. Lauzumam lietotā figūra nav saistīta ar ar zem tās esošā vairoga saturu, šķērso to, pie tam ignorē apakšā un virsū likto [[Heraldiskās krāsas|krāsu un metālu]] mijas principu. Franču un britu heraldikā visbiežāk kā brizūra kalpo '''labā pavedienspāre''', '''labais brīvstūris''', t.s. '''turnīra apkakle''' (fr. ''lambel'', an. ''label'', vc. ''Turnierkragen'') un vairoga '''apmale''', savukārt vācu heraldikā biežāk saglabā vairoga figūras neskartas, izmainot tikai lauka krāsas, [[Kleinods|kleinodu]], vai arī galveno figūru ietverot ar sīkiem papildu elementiem (krustiņiem, jumstiņiem, svaigznēm, lapām u.tml.), un ievērojot heraldisko krāsu lietojuma principus. Strikti noteiktas vietas, kur novietot brizūru, nav, taču visbiežāk, ja vairoga figūru izvietojums to ļāva, tā atrodas vairoga galvas vidū. |
Francijā karaļa dēlam ģerbonī, lai to atšķirtu no tēva ģerboņa, bija sarkana turnīru apkakle, Normandijas hercogu līnijai vairogu šķērso sarkana ar sudrabu salikta turnīra apkakle, Anžū hercogu līnijai – sarkana vairogu apmale. Sistēma tika izveidota visai sarežģīta, un nekad nav tikusi konsekventi ievērota. | Francijā karaļa dēlam ģerbonī, lai to atšķirtu no tēva ģerboņa, bija sarkana turnīru apkakle, Normandijas hercogu līnijai vairogu šķērso sarkana ar sudrabu salikta turnīra apkakle, Anžū hercogu līnijai – sarkana vairogu apmale. Sistēma tika izveidota visai sarežģīta, un nekad nav tikusi konsekventi ievērota. | ||
| − | Jau XV gs., pamazām samazinoties heraldikas praktiskajai nozīmai kara laukā, brizūras pamazām zaudēja savu nozīmi. Bez tam dažādās zemēs dzimtas locekļiem bija dažādas tiesības uz dzimtas titulu. Piemēram, vācu zemēs un Krievijas impērijā visi [[Grāfs|grāfa]] dēli un meitas bija grāfi un grāfienes, lietoja kopējo dzimtas ģerboni, savukārt Anglijas karalistē titulu un dzimtas ģerboni mantoja tikai vecākais dēls, bet pārējiem bērniem bija vienīgi dzimtas uzvārds un, attiecīgi, brizūra, kas norāda vietu ģimenes hierarhijā. Tāpēc angļu heraldikā konsekvence tika ieturēta līdz pat mūsdienām, un joprojām lieto simbolus, kas ļauj noteikt personas vietu dzimtas hierarhijā, piemēram, pirmdzimtības secībā: turnīra apkakle, pusmēness, piecstaru zvaigzne, merlete, riņķis, lilija, roze, | + | Jau XV gs., pamazām samazinoties heraldikas praktiskajai nozīmai kara laukā, brizūras pamazām zaudēja savu nozīmi. Bez tam dažādās zemēs dzimtas locekļiem bija dažādas tiesības uz dzimtas titulu. Piemēram, vācu zemēs un Krievijas impērijā visi [[Grāfs|grāfa]] dēli un meitas bija grāfi un grāfienes, lietoja kopējo dzimtas ģerboni, savukārt Anglijas karalistē titulu un dzimtas ģerboni mantoja tikai vecākais dēls, bet pārējiem bērniem bija vienīgi dzimtas uzvārds un, attiecīgi, brizūra, kas norāda vietu ģimenes hierarhijā. Tāpēc angļu heraldikā konsekvence tika ieturēta līdz pat mūsdienām, un joprojām lieto simbolus, kas ļauj noteikt personas vietu dzimtas hierarhijā, piemēram, pirmdzimtības secībā: turnīra apkakle, pusmēness, piecstaru zvaigzne, merlete, riņķis, lilija, roze, enkurkrusts, dubultais četrlapis, savukārt skotu heraldikā no brizūrām izmanto tikai turnīra apkakli, pārējās aizstāj ar apmalēm (jaunākajā Kanādas heraldikā radītas ir arī brizūras meitām). |
| + | [[Attēls:Bastardi.png|left|thumb|300px|bastardu ģerboņa veidošanas pamattipi]] | ||
| + | Adoptētiem bērniem gadījumā, ja audžuvecāki piekrīt, kā brizūru visbiežāk ievieto divus vai vairākus ķēdes posmus. | ||
| + | |||
| + | ==== bastardu ģerboņi ==== | ||
| + | |||
| + | Viena no lauzumu funkcijām bija arī dzimtas ārlaulības bērnu ģerboņu iezīmēšana. Lielākajā daļā Eiropas zemju t.s. bastardi tika atzīti kā līdzvērtīgi (īpaši raksturīgs Spānijai, kur vairākās grandu dzimtās pat oficiāli bija paredzētas bastardu tiesības uz mantojumu), taču lielākajā daļā gadījumu netika uzņemti dzimtā. Ja tiem bija pēcnācēji, tad aizsāka t.s. dzimtas atvasināto līniju jeb atzaru. | ||
| + | |||
| + | Viena no senākajām bastardu atšķirības pazīmēm bija vienkrāsas vairoga lietošana, kurā mazs tēva ģerbonis tika likts labajā brīvstūrī, taču tikpat labi varēja atrasties arī uz pāļa, sijas vai ševrona. Kopš XV gs. uz tēva ģerboņa, lai no tā atšķirtos, aizvien biežāk tika likta kreisā pavedienspāre, kas ar laiku saīsinājās, iegūstot savrupu formu. (tādi, piemēram, bija Francijas karaļa Luija XIV ārlaulības dēlu ģerboņi), taču ne vienmēr kreisā pavedienspāre automātiski nozīmē ārlaulības izcelsmi. Viduslaikos, kad heraldikas noteiktumi vēl nebija pārāk sīki izstrādāti, ir gadījumi, kad likumīgie dēli lietojuši tēva ģerboni ar kreiso pavedienspāri kā brizūru, gan arī bastardi lietojuši nemainītu tēva ģerboni. | ||
| + | |||
| + | Vācu zemēs retāk izmanto kreiso pavedienspāri: bastardi biežāk lieto tēva ģerboni reversās krāsās, dažkārt mainot kleinodu. | ||
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0 | ||
[[Kategorija:Heraldika]] | [[Kategorija:Heraldika]] | ||
Pašreizējā versija, 2017. gada 13. februāris, plkst. 09.20
Brizūra jeb ģerboņa lauzums (fr. brisure, an. marks of cadency, vc. Beizeichen, Brüche, kr. прибавления, переломления) – papildus simbols, kam jāprecizē ģerboņa lietotāja (personas vai dzimtas līnijas) stāvokli dzimtā un ģimenē: principā tiesības uz titulu un dzimtas ģerboni bija tikai vecākajam dēlam, tāpēc pārējiem bērniem nācās dzimtas ģerbonī pamainīt krāsas, vai papildināt ar brizūrām. Lauzumam lietotā figūra nav saistīta ar ar zem tās esošā vairoga saturu, šķērso to, pie tam ignorē apakšā un virsū likto krāsu un metālu mijas principu. Franču un britu heraldikā visbiežāk kā brizūra kalpo labā pavedienspāre, labais brīvstūris, t.s. turnīra apkakle (fr. lambel, an. label, vc. Turnierkragen) un vairoga apmale, savukārt vācu heraldikā biežāk saglabā vairoga figūras neskartas, izmainot tikai lauka krāsas, kleinodu, vai arī galveno figūru ietverot ar sīkiem papildu elementiem (krustiņiem, jumstiņiem, svaigznēm, lapām u.tml.), un ievērojot heraldisko krāsu lietojuma principus. Strikti noteiktas vietas, kur novietot brizūru, nav, taču visbiežāk, ja vairoga figūru izvietojums to ļāva, tā atrodas vairoga galvas vidū.
Francijā karaļa dēlam ģerbonī, lai to atšķirtu no tēva ģerboņa, bija sarkana turnīru apkakle, Normandijas hercogu līnijai vairogu šķērso sarkana ar sudrabu salikta turnīra apkakle, Anžū hercogu līnijai – sarkana vairogu apmale. Sistēma tika izveidota visai sarežģīta, un nekad nav tikusi konsekventi ievērota.
Jau XV gs., pamazām samazinoties heraldikas praktiskajai nozīmai kara laukā, brizūras pamazām zaudēja savu nozīmi. Bez tam dažādās zemēs dzimtas locekļiem bija dažādas tiesības uz dzimtas titulu. Piemēram, vācu zemēs un Krievijas impērijā visi grāfa dēli un meitas bija grāfi un grāfienes, lietoja kopējo dzimtas ģerboni, savukārt Anglijas karalistē titulu un dzimtas ģerboni mantoja tikai vecākais dēls, bet pārējiem bērniem bija vienīgi dzimtas uzvārds un, attiecīgi, brizūra, kas norāda vietu ģimenes hierarhijā. Tāpēc angļu heraldikā konsekvence tika ieturēta līdz pat mūsdienām, un joprojām lieto simbolus, kas ļauj noteikt personas vietu dzimtas hierarhijā, piemēram, pirmdzimtības secībā: turnīra apkakle, pusmēness, piecstaru zvaigzne, merlete, riņķis, lilija, roze, enkurkrusts, dubultais četrlapis, savukārt skotu heraldikā no brizūrām izmanto tikai turnīra apkakli, pārējās aizstāj ar apmalēm (jaunākajā Kanādas heraldikā radītas ir arī brizūras meitām).
Adoptētiem bērniem gadījumā, ja audžuvecāki piekrīt, kā brizūru visbiežāk ievieto divus vai vairākus ķēdes posmus.
bastardu ģerboņi
Viena no lauzumu funkcijām bija arī dzimtas ārlaulības bērnu ģerboņu iezīmēšana. Lielākajā daļā Eiropas zemju t.s. bastardi tika atzīti kā līdzvērtīgi (īpaši raksturīgs Spānijai, kur vairākās grandu dzimtās pat oficiāli bija paredzētas bastardu tiesības uz mantojumu), taču lielākajā daļā gadījumu netika uzņemti dzimtā. Ja tiem bija pēcnācēji, tad aizsāka t.s. dzimtas atvasināto līniju jeb atzaru.
Viena no senākajām bastardu atšķirības pazīmēm bija vienkrāsas vairoga lietošana, kurā mazs tēva ģerbonis tika likts labajā brīvstūrī, taču tikpat labi varēja atrasties arī uz pāļa, sijas vai ševrona. Kopš XV gs. uz tēva ģerboņa, lai no tā atšķirtos, aizvien biežāk tika likta kreisā pavedienspāre, kas ar laiku saīsinājās, iegūstot savrupu formu. (tādi, piemēram, bija Francijas karaļa Luija XIV ārlaulības dēlu ģerboņi), taču ne vienmēr kreisā pavedienspāre automātiski nozīmē ārlaulības izcelsmi. Viduslaikos, kad heraldikas noteiktumi vēl nebija pārāk sīki izstrādāti, ir gadījumi, kad likumīgie dēli lietojuši tēva ģerboni ar kreiso pavedienspāri kā brizūru, gan arī bastardi lietojuši nemainītu tēva ģerboni.
Vācu zemēs retāk izmanto kreiso pavedienspāri: bastardi biežāk lieto tēva ģerboni reversās krāsās, dažkārt mainot kleinodu.
Literatūra par šo tēmu
- Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0
