Atšķirības starp "Zass Gideons Heinrihs fon" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls: | + | [[Attēls:Sass_Baron_von_und.png|right|thumb|200px|]] |
| − | '''Gideons Heinrihs fon Zass''' (''Gideon Heinrich von | + | '''Gideons Heinrihs fon Zass''' (''Gideon Heinrich von und Sass'', 1736-1808) - [[Muižniecība|muižnieks]] [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]]. |
| + | |||
| + | Dzimis 1736. gadā. Kandavas [[pilskungs]] (1783.-1786.). [[Goldingena]]s [[virspilskungs]] (1786.-1796., 1797.-1803.). [[Kurzemes bruņniecība]]s [[maršals]] (vadīja 6 [[Landtāgs|landtāgus]] 1775.-1786. gados), muižniecības pilnvarotais (1783.-1787.). [[Apgaismība]]s ideju piekritējs. Šķēdes un Lutriņu muižu īpašnieks. 1793. gadā apstrīdēja [[Bīrons Pēteris Ernsts, Kurzemes hercogs|hercoga Pētera]] rīkojumu, ka tiem brīvzemniekiem, kas pieder pie Lipaiķu draudzes, jāpiedalās baznīcas un mācītājmuižas būvdarbos - virspilskungs hercogam iesniedza protestu, kurā izteica pārsteigumu, ka [[sizerens]] neievēro [[Ķoniņi|kuršu ķoniņu]] tiesības un privilēģijas un lūdza minēto rīkojumu atcelt, jo saskaņā ar ķoniņu privilēģijām, tie kā [[Vasalis|vasaļi]] esot brīvi no jebkādām klaušām un nodevām. 1801. gadā virspilskungs fon Zass būtiski uzlaboja arī ķoniņu saimnieciskos apstākļus, ar visu 7 ķoniņu ciemu saimniekiem noslēdza mantošanas līgumu<ref>Turpmāk pēc tēva nāves mājas mantoja vecākais dēls (majorāta princips muižnieku dzimtās); saimnieka brāļiem un māsām, ja viņi bija ar mieru turpmāk strādāt tēva sētā, bija jāmaksā kalpa alga un lietošanai jāpiešķir tā sauktā bandas zeme uz tik ilgu laiku, kamēr viņi pilda kalpa dienestu. Zemi nedrīkstēja dāvināt vai pārdot personām, kas nepieder ķoniņu kārtai. Lidz tam ķoniņu sētu mantošana noritēja haotiski, bez jebkādiem likumiem un noteikumiem. Mirušā tēva zemi sadalīja vienlīdzīgi starp visiem dēliem, nākamajās paaudzēs dalīšana atkārtojās, un rezultātā brīvciemu aramzeme tika saskaldīta daudzos sīkos zemesgabaliņos. Tas apgrūtināja saimniekošanu un veicināja nesaskaņas mantinieku starpā. </ref> (''Erbvertrag''), saskaņā ar kuru saimniecības drīkstēja mantot, dāvināt vai pārdot vienīgi nedalītas un kas ciemu sadzīves ietvaros vēlāk ieguva lokāla likuma spēku. | ||
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
{{atsauces}} | {{atsauces}} | ||
| − | |||
| − | |||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2017. gada 20. aprīlis, plkst. 18.10
Gideons Heinrihs fon Zass (Gideon Heinrich von und Sass, 1736-1808) - muižnieks Kurzemes un Zemgales hercogistē.
Dzimis 1736. gadā. Kandavas pilskungs (1783.-1786.). Goldingenas virspilskungs (1786.-1796., 1797.-1803.). Kurzemes bruņniecības maršals (vadīja 6 landtāgus 1775.-1786. gados), muižniecības pilnvarotais (1783.-1787.). Apgaismības ideju piekritējs. Šķēdes un Lutriņu muižu īpašnieks. 1793. gadā apstrīdēja hercoga Pētera rīkojumu, ka tiem brīvzemniekiem, kas pieder pie Lipaiķu draudzes, jāpiedalās baznīcas un mācītājmuižas būvdarbos - virspilskungs hercogam iesniedza protestu, kurā izteica pārsteigumu, ka sizerens neievēro kuršu ķoniņu tiesības un privilēģijas un lūdza minēto rīkojumu atcelt, jo saskaņā ar ķoniņu privilēģijām, tie kā vasaļi esot brīvi no jebkādām klaušām un nodevām. 1801. gadā virspilskungs fon Zass būtiski uzlaboja arī ķoniņu saimnieciskos apstākļus, ar visu 7 ķoniņu ciemu saimniekiem noslēdza mantošanas līgumu[1] (Erbvertrag), saskaņā ar kuru saimniecības drīkstēja mantot, dāvināt vai pārdot vienīgi nedalītas un kas ciemu sadzīves ietvaros vēlāk ieguva lokāla likuma spēku.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Turpmāk pēc tēva nāves mājas mantoja vecākais dēls (majorāta princips muižnieku dzimtās); saimnieka brāļiem un māsām, ja viņi bija ar mieru turpmāk strādāt tēva sētā, bija jāmaksā kalpa alga un lietošanai jāpiešķir tā sauktā bandas zeme uz tik ilgu laiku, kamēr viņi pilda kalpa dienestu. Zemi nedrīkstēja dāvināt vai pārdot personām, kas nepieder ķoniņu kārtai. Lidz tam ķoniņu sētu mantošana noritēja haotiski, bez jebkādiem likumiem un noteikumiem. Mirušā tēva zemi sadalīja vienlīdzīgi starp visiem dēliem, nākamajās paaudzēs dalīšana atkārtojās, un rezultātā brīvciemu aramzeme tika saskaldīta daudzos sīkos zemesgabaliņos. Tas apgrūtināja saimniekošanu un veicināja nesaskaņas mantinieku starpā.
