Atšķirības starp "Pugo Boriss" versijām

Pašreizējā versija, 2017. gada 2. marts, plkst. 17.28

Boriss Pugo (kr. Борис Карлович Пуго, 1937-1990) – PSKP un VDK darbinieks.

Boriss Pugo, dzimis 1937. gada 19. februārī Kaļiņinā (mūsd. Tvera), latvietis. 1940. gadā ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu 1940. gadā sakarā ar tēva – Kārļa Pugo (1896–1955) – pārcelšanu partijas darbā. Sākoties Vācijas-PSRS karam 2. pasaules kara ietvaros, ģimene evakuējās uz Ķirovu, bet 1943. gadā pārcēlās uz Maskavu. 1948. gadā Pugo ģimene atkal pārcēlās uz Rīgu. 1951. gadā Boriss Pugo kļuva par Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS) biedru. Pēc vidusskolas absolvēšanas, 1955. gada septembrī uzsāka mācības Latvijas Valsts universitātē, kur studējis līdz 1958. gada jūlijam – daļu iepriekš Latvijas Valsts universitātes īstenoto studiju programmu pārcēla uz tikko izveidoto Rīgas Politehnisko institūtu, kur viņš turpināja studijas no 1958. gada augusta līdz 1960. gada jūlijam. Absolvēja mašīnbūves tehnoloģijas, metālgriešanas darba galdu un instrumentu specialitāti un iegūstot inženiera mehāniķa kvalifikāciju.

Vēl būdams students, 1959. gada decembrī sāka strādāt par inženieri tehnologu Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcas (RER) speciālajā konstruktoru birojā. Tur strādāja līdz 1961. gada oktobrim, paralēli darbojās kā Latvijas komjaunatnes (LĻKJS) pirmorganizācijas sekretārs. Dienējis PSRS Bruņoto spēku autoceļu karaspēka daļā, politiskajā sastāvā, iegūstot vecākā leitnanta dienesta pakāpi. 1961. gadā Pugo apprecējās] ar Valentīnu Golubevu. No 1961. gada oktobra turpināja darbu kā LĻKJS Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona otrais un tad pirmais sekretārs. 1962. gadā piedzimis dēls Vadims Pugo. No 1963. gada jūlija līdz 1968. gada februārim Boriss Pugo bija VĻKJS CK komjaunatnes organizāciju nodaļas sektora vadītāja vietnieks Maskavā. 1963. gada jūlijā kļuva par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedru. Apbalvots ar VĻKJS CK Goda rakstu un nozīmi "Par aktīvu darbu komjaunatnē". 1968. gada februārī norīkots darbā Rīgā,kur līdz 1969. gada aprīlim ir LKP Rīgas pilsētas komitejas organizatoriskā darba nodaļas vadītājs. No 1969. gada aprīļa LĻKJS CK pirmais sekretārs, ko viņš pildīja līdz 1970. gada jūnijam, kā arī LĻKJS CK biroja loceklis. No 1970. gada jūnija Boriss Pugo atkal pārcelts uz Maskavu, kur pildīja VĻKJS CK pirmā sekretāra pienākumus, tad īsu brīdi līdz 1974. gada novembrim kļuva par PSKP CK inspektoru. Apbalvots ar jubilejas medaļu "Par varonīgu darbu. Atzīmējot V. I. Ļeņina 100. dzimšanas dienu", Atzinības zīmi, kā arī Bulgārijas Tautas Republikas, Čehoslovākijas un Mongolijas Tautas Republikas apbalvojumiem. 1974. gada novembrī pārcelts uz darbu Rīgā, kur pildīja LKP CK partijas organizatoriskā darba nodaļas vadītāja amatu. 1975. gada jūlijā Pugo kļuva par LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmo sekretāru; 1975. gadā – par LKP CK biroja locekli. 1976. gada aprīlī saņēmis "Darba Sarkanā Karoga ordeni" par sasniegtajiem panākumiem, izpildot devītās piecgades uzdevumus, kā arī saņemts Augstākās Padomes Prezidija Goda raksts.

1976. gada oktobrī viņu atkal pārcēla darbā uz Maskavu, lai tur pildītu PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) inspekcijas pārvaldes nodaļas vadītāja amatu. No 1976. gada 26. oktobra līdz 1977. gada 12. maijam apmeklē speciālo vadošā valsts drošības struktūru operatīvā sastāva sagatavošanas kursu Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā skolā Maskavā. 1977. gada jūnijā viņu pārcēla uz Rīgu, lai tur pildītu LPSR VDK priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatu, piešķirta VDK pulkveža dienesta pakāpe. Dienesta gaitas LPSR VDK novērtētas ar vairākām medaļām, sākot ar 1977. gada decembrī saņemto II pakāpes medaļu "Par nevainojumu dienestu". 1978. gada februārī Pugo saņēma jubilejas medaļu "PSRS Bruņoto Spēku 60 gadi", bet 1980. gada 8. oktobrī apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. 1980. gada novembrī Borisu Pugo iecēla par LPSR VDK priekšsēdētāju, kā amata pienākumus viņš pildīj līdz 1984. gada aprīlim. Šajā laika posmā saņēma vairākus apbalvojumus un atzinības. 1980. gada 16. decembrī paaugstināts par VDK ģenerālmajoru. No 1981. gada janvāra līdz 1984. gada aprīlim bija LKP CK biroja locekļa kandidāts.

1984. gada martā Boriss Pugo kļuva par PSRS Augstākās Padomes deputātu. 1984. gada 6. jūnijā viņu iecēla par Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Baltijas kara apgabala Kara padomes locekli. 1984. gada aprīlī Pugo kļuva par LKP CK pirmo sekretāru, un šajā amatā atradās līdz 1988. gada oktobrim, kad tika pārcelts no LKP CK biroja kandidāta amata uz LKP CK biroja locekļa amatu. No 1984. gada 14. jūnija līdz 1985. gada 29. martam Pugo bija LPSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis, bet no 1986. gada februāra pildīja PSKP CK locekļa amatu. 1987. gadā Borisu Pugo apbalvoja ar Ļeņina ordeni par lieliem nopelniem Komunistiskās partijas un Padomju valsts labā un sakarā ar piecdesmit gadu jubileju, bet 1988. gada 28. janvārī piešķīra jubilejas medaļu "PSRS Bruņoto Spēku 70 gadi". No 1989. gada septembra līdz 1990. gada jūlijam bija PSKP CK politbiroja locekļa kandidāts. 1990. gada 1. decembrī kļuva par PSRS Iekšlietu ministru. Pēc t.s. augusta puča izgāšanās, 22. augustā izdarīja pašnāvību, nošaujoties ar dienesta pistoli.

Resursi internetā par šo tēmu

• Ieskats LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Borisa Pugo LKP CK personas lietā. - LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija