Atšķirības starp "Apgaismotais absolūtisms" versijām
m |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Apgaismotais absolūtisms''' (no lat. ''absolutus'' - "neierobežots") - XVIII gs. izveidojies [[Absolūtā monarhija|absolūtās monarhijas]] modelis, kurā | + | '''Apgaismotais absolūtisms''' (no lat. ''absolutus'' - "neierobežots"; an. ''Enlightened Absolutism'') - XVIII gs. izveidojies [[Absolūtā monarhija|absolūtās monarhijas]] modelis, kurā valdošais monarhs apvieno absolūto monarhiju ar reformām, kuras nodrošinātu valsts attīstību un uzplaukumu, un sabiedrības izglītošanu. |
| − | Tā kā lielākā daļa tā laika Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā bija guvuši labu izglītību, bet viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi, tas, neizbēgami, ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatu (pat gadījumos, kad viņi izraudzījās īstenot politiku, par atskaites punktu kalpoja teorētisko darbu atziņas). Populāra bija [[Apgaismība|apgaismotāju]] ideja, ka izglītots un tālredzīgs [[monarhs]] var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši "laika garam". Prūsijas karalis Fridrihs II daudz diskutēja ar Voltēru, Krievijas [[Imperators|imperatore]] [[Katrīna II (Krievijas imperatore)|Katrīna II]] ilgi sarakstījās ar Voltēru. [[Ruso Žans Žaks|Ruso]] un [[Monteskjē Šarls Luijs de|Monteskjē]] darbi ietekmēja vairāku viņas teorētisko dokumentu izveidi. Uzskatīja, ka tas novērš klasiskā absolūtisma trūkumus - valdnieka patvaļu, pavalstnieku tiesību apdraudēšanu, iejaukšanos tiesvedības darbībā, jo pēc apgaismotā absolūtisma koncepta monarhs no tirāniska valsts īpašnieka pārtapa par progresīvi noskaņotu valsts augstāko ierēdni, kurš tika īpaši izglītots valsts pārvaldīšanas darbam, par savas politikas mērķi izvirzīja tautas labklājības veicināšanu, ar respektu izturējās pret likumiem, veicināja sabiedriskās domas attīstību, uzklausīja sabiedrības kritiku, lai pilnveidotu valsts pārvaldi uz racionālas domas pamatiem. Tātad apgaismota absolūtisma valstij bija jābūt tiesiskai, un labklājības valstij - bez tautvaldības (tolaik uzskatīja, ka tauta līdz tās emancipācijai ir jāizglīto un jāaudzina, kas bija viens no pirmajiem apgaismotā valdnieka uzdevumiem). Apgaismotā absolūtisma devums likumības nostiprināšanā valstī ir bijis ievērojams. Piemēram, viens no apgaismotā absolūtisma ievērojamākiem pārstāvjiem - Austrijas karalis un Svētās Romas impērijas imperators Jozefs II - savas valdīšanas desmit gados esot izdevis 10 tūkstošus dekrētu un 11 tūkstošus jaunu likumu. Īpaši ir jāatzīmē arī [[Prūsijas Vispārējās zemes tiesības]] (1794.). | + | Tā kā lielākā daļa tā laika Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā bija guvuši labu izglītību, bet viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi, tas, neizbēgami, ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatu (pat gadījumos, kad viņi izraudzījās īstenot politiku, par atskaites punktu kalpoja teorētisko darbu atziņas). Populāra bija [[Apgaismība|apgaismotāju]] ideja, ka izglītots un tālredzīgs [[monarhs]] var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši "laika garam". Prūsijas karalis Fridrihs II daudz diskutēja ar Voltēru, Krievijas [[Imperators|imperatore]] [[Katrīna II (Krievijas imperatore)|Katrīna II]] ilgi sarakstījās ar [[Voltērs|Voltēru]]. [[Ruso Žans Žaks|Ruso]] un [[Monteskjē Šarls Luijs de|Monteskjē]] darbi ietekmēja vairāku viņas teorētisko dokumentu izveidi. Uzskatīja, ka tas novērš klasiskā absolūtisma trūkumus - valdnieka patvaļu, pavalstnieku tiesību apdraudēšanu, iejaukšanos tiesvedības darbībā, jo pēc apgaismotā absolūtisma koncepta monarhs no tirāniska valsts īpašnieka pārtapa par progresīvi noskaņotu valsts augstāko ierēdni, kurš tika īpaši izglītots valsts pārvaldīšanas darbam, par savas politikas mērķi izvirzīja tautas labklājības veicināšanu, ar respektu izturējās pret likumiem, veicināja sabiedriskās domas attīstību, uzklausīja sabiedrības kritiku, lai pilnveidotu valsts pārvaldi uz racionālas domas pamatiem. Tātad apgaismota absolūtisma valstij bija jābūt tiesiskai, un labklājības valstij - bez tautvaldības (tolaik uzskatīja, ka tauta līdz tās emancipācijai ir jāizglīto un jāaudzina, kas bija viens no pirmajiem apgaismotā valdnieka uzdevumiem). Apgaismotā absolūtisma devums likumības nostiprināšanā valstī ir bijis ievērojams. Piemēram, viens no apgaismotā absolūtisma ievērojamākiem pārstāvjiem - Austrijas karalis un Svētās Romas impērijas imperators Jozefs II - savas valdīšanas desmit gados esot izdevis 10 tūkstošus dekrētu un 11 tūkstošus jaunu likumu. Īpaši ir jāatzīmē arī [[Prūsijas Vispārējās zemes tiesības]] (1794.). |
Apgaismoto absolūtismu var attiecināt uz Prūsijas karali Fridrihu II (1740.-1786.), Austrijas karali Jozefu II (1780.-1790.), Spānijas karali Kārli III (1759.-1788.), Zviedrijas karali Gustavu III (1771.-1792.) un daļēji arī Krievijas imperatori Katrīnu II (1762.-1796.), | Apgaismoto absolūtismu var attiecināt uz Prūsijas karali Fridrihu II (1740.-1786.), Austrijas karali Jozefu II (1780.-1790.), Spānijas karali Kārli III (1759.-1788.), Zviedrijas karali Gustavu III (1771.-1792.) un daļēji arī Krievijas imperatori Katrīnu II (1762.-1796.), | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 28. oktobris, plkst. 19.22
Apgaismotais absolūtisms (no lat. absolutus - "neierobežots"; an. Enlightened Absolutism) - XVIII gs. izveidojies absolūtās monarhijas modelis, kurā valdošais monarhs apvieno absolūto monarhiju ar reformām, kuras nodrošinātu valsts attīstību un uzplaukumu, un sabiedrības izglītošanu.
Tā kā lielākā daļa tā laika Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā bija guvuši labu izglītību, bet viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi, tas, neizbēgami, ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatu (pat gadījumos, kad viņi izraudzījās īstenot politiku, par atskaites punktu kalpoja teorētisko darbu atziņas). Populāra bija apgaismotāju ideja, ka izglītots un tālredzīgs monarhs var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši "laika garam". Prūsijas karalis Fridrihs II daudz diskutēja ar Voltēru, Krievijas imperatore Katrīna II ilgi sarakstījās ar Voltēru. Ruso un Monteskjē darbi ietekmēja vairāku viņas teorētisko dokumentu izveidi. Uzskatīja, ka tas novērš klasiskā absolūtisma trūkumus - valdnieka patvaļu, pavalstnieku tiesību apdraudēšanu, iejaukšanos tiesvedības darbībā, jo pēc apgaismotā absolūtisma koncepta monarhs no tirāniska valsts īpašnieka pārtapa par progresīvi noskaņotu valsts augstāko ierēdni, kurš tika īpaši izglītots valsts pārvaldīšanas darbam, par savas politikas mērķi izvirzīja tautas labklājības veicināšanu, ar respektu izturējās pret likumiem, veicināja sabiedriskās domas attīstību, uzklausīja sabiedrības kritiku, lai pilnveidotu valsts pārvaldi uz racionālas domas pamatiem. Tātad apgaismota absolūtisma valstij bija jābūt tiesiskai, un labklājības valstij - bez tautvaldības (tolaik uzskatīja, ka tauta līdz tās emancipācijai ir jāizglīto un jāaudzina, kas bija viens no pirmajiem apgaismotā valdnieka uzdevumiem). Apgaismotā absolūtisma devums likumības nostiprināšanā valstī ir bijis ievērojams. Piemēram, viens no apgaismotā absolūtisma ievērojamākiem pārstāvjiem - Austrijas karalis un Svētās Romas impērijas imperators Jozefs II - savas valdīšanas desmit gados esot izdevis 10 tūkstošus dekrētu un 11 tūkstošus jaunu likumu. Īpaši ir jāatzīmē arī Prūsijas Vispārējās zemes tiesības (1794.).
Apgaismoto absolūtismu var attiecināt uz Prūsijas karali Fridrihu II (1740.-1786.), Austrijas karali Jozefu II (1780.-1790.), Spānijas karali Kārli III (1759.-1788.), Zviedrijas karali Gustavu III (1771.-1792.) un daļēji arī Krievijas imperatori Katrīnu II (1762.-1796.),
Apgaismotā absolūtisma pamatpazīmes:
- lielāka kontrole pār Baznīcas īpašumiem (dažkārt pat aplikšana ar nodokļiem vai pat sekularizācija);
- Reliģijas ietekmes samazināšanās valsts pārvaldē, multireliģiozas sabiedrības parādīšanās;
- laicīgo īzglītības iestāžu skaita pieaugums;
- modernizēta nodokļu politika (līdz XVIII gs. zemnieki maksā nodokļus nevis valstij, bet muižniekam);
- tiesu reformas (vienoti likumi, tiesas neatkarība no vietējās varas);
- dzimtbūšanas likvidēšana.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 34. lpp.
- Anderson, Perry. Lineages of the Absolutist State. - Verso: London, 1974
- Kimmel, Michael S. Absolutism and Its Discontents: State and Society in Seventeenth-Century France and England. - Transaction Books: New Brunswick, NJ, 1988
- Miller, John (ed.). Absolutism in Seventeenth Century Europe. - Palgrave Macmillan: New York, 1990
- Wilson, Peter H. Absolutism in Central Europe. - Routledge, New York, 2000
- Nicholas Henshall. Early modern Absolutism 1550-1700. Political reality or propaganda. / Ronald Asch (Hrsg.): Absolutismus, ein Mythos. - Böhlau, Köln, 1996, ISBN 3-412-06096-8
- Perry Anderson. Die Entstehung des absolutistischen Staates. - Suhrkamp, Frankfurt/M. 1984, ISBN 3-518-10950-2.
- Ernst Hinrichs. Fürsten und Mächte. Zum Problem des europäischen Absolutismus. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2000, ISBN 3-525-36245-5
- Johannes Kunisch. Absolutismus. Europäische Geschichte vom Westfälischen Frieden bis zur Krise des Ancien Régime (UTB; Bd. 1426). - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1999, ISBN 3-8252-1426-5
- Fanny Cosandey, Robert Descimon. L'absolutisme en France. Histoire et historiographie (Points Seuil; Bd. 313). Edition du Seuil - Paris, 2002, ISBN 2-02-048193-6
Resursi internetā par šo tēmu
- The Theory of Absolutism. / Jackson J. Spielvogel. Western Civilization (St. Paul, 1991) pp. 523-528
- French Absolutism.
- Absolutismus - Portal zu Bibliotheken, Archiven, Museen
- Christoph Hoffmann. Absolutismus in Thüringen. (.pdf)
