Atšķirības starp "Radiometriskā datēšana" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
* [[kālija-argona datēšana]] | * [[kālija-argona datēšana]] | ||
| − | * [[ | + | * [[Radioaktīvā oglekļa datēšana]] |
* [[stroncija datēšana]] | * [[stroncija datēšana]] | ||
* [[termoluminiscences datēšana]] | * [[termoluminiscences datēšana]] | ||
Pašreizējā versija, 2021. gada 25. oktobris, plkst. 16.40
Radiometriskā datēšana - vairākas laika datēšanas metodes, kas izmanto ķīmisko elementu nestabilo formu (izotopu) īpašību sabrukt stabilākos elementu atomos, izstarojot radiāciju - daļiņas, vai enerģiju.
Dažādu elementu izotopiem ir dažāds pussabrukšanas periods un sabrukšanas konstante λ. Pussabrukšana ir puse no elementa mūža un variē no sekundes mikroskopiskākās daļas līdz laikam, kurš neskaitāmi lielāks par laiku kopš Universa pastāvēšanas brīža. Radiometrisko datēšanu veic ar atbilstošu iekārtu palīdzību - masas spektroskopiem, kas skaita individuālu elementu atomus un nosaka to attiecības paraugos (mātišķo - sākotnējais radioaktīvais elements) un meitas elementu attiecību (sabrukušais elements). Masu spektroskopi vai akseleratora masas spektrometrija (Accelerator Mass Spectrometry) nosaka elementa atomus, izmantojot magnētisko spēku. Lādētu elementu atomi ar lielāku nuklonu ir smagāki, tāpēc tie var tikt detektēti pēc to uzvedības kustoties caur magnētiskā lauka spēku iedarbībai - elementu noliece no to kustības trajektorijas ir tieši proporcionāla elementa svaram.
