Atšķirības starp "Lībieši" versijām

Pašreizējā versija, 2023. gada 14. aprīlis, plkst. 16.18

Lībieši (lat. lyvones, vc. Live, Livenvolk, senkr. либь, любь; pašnosaukums līb, lībe roust), daiļliteratūrā arī līvi - tauta Daugavas un Gaujas upju lejteču baseinos, kā arī Vidzemes piekrastē. Kā etnoss veidojies 9.-10. gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats (~70% rotu un apģērba elementu skandināviskas izcelsmes vai ietekmes).

Klasiska vadonības sabiedrība. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur Daugavas lībieši 12. sākumā minēti Polockas kņaza meslu maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan akmeņkrāvumu kapulauki, gan uzkalniņkapi, gan līdzenie kapi ar kremācijām un inhumācijām). 17. gs. Tomasa Jērnes 17.gs. 2. pusē sarakstītajā Livonijas vēsturē minēts, ka lībiešu tautas atliekas dzīvo dažos ciemos Salacas, Ainažu, Limbažu, Nabes un Liepupes apkārtnē. 19 gs. vidū nedaudzi lībieši vēl dzīvoja Svētciema apkaimē. Par vārdos nosauktiem Svētciema lībiešiem un viņu apdzīvotām 16 sētām 1849. gadā materiālu publicēja Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns, minot 22 cilvēkus, kuri kaut cik pilnīgi runāja lībiešu valodā. Šēgrēns arī piemin, ka Vecsalacas muižas sētās lībiešu vairs neesot, bet daži, kaut arī visai apšaubāmi lībieši, vēl varot būt Ainažos. Vēl esošie lībieši strauji izzūdot, pārejot latviešos, jo viņi dzīvojot latviešu vidē izkliedētās viensētās un nespējot uzturēt savas valodas lietošanu. Vēl ap 1830. gadu lībieši varējuši savā starpā un pat muižas klaušu darbos sarunāties savā valodā, bet 1846.gadā lībiešu valoda bija reti dzirdama. Visi lībieši brīvi runājot latviski, pat vēl brīvāk nekā lībiski, bet visjaunākā paaudze vispār vairs nesaprotot lībiešu valodu. Vidzemes lībieši neesot Kurzemes līvus atzinuši par saviem tautas brāļiem.

Līvi (vc. Lieve) - 20. gs. pirmajā pusē radīts nosaukums somugru valodu lietojošam subetnosam, kas izveidojies 17. gs., pēc tam kad 16. gs. otrajā pusē uz mazpdzīvoto Ziemeļkurzemes piekrasti imigrēja visai liela skaita sāmsaliešu un kontinentālo igauņu (līdz 16. gadsimtam Kurzemes piekrastē nekādas līvu pēdas nav rodamas).

Pateicoties Kurzemes superintendenta P. Einhorna ziņām, varam samērā droši uz 17.gs. vidu Kurzemes līvu dzīvesvietu lokalizēt hercoga Engures muižas jūrmalā, kas stiepās no Klapkalnciema līdz Mērsragam. 1767. gada aprīlī Ģipkas draudzes mācītājs Ulrihs Johans Cimmermanis ziņoja, ka piekrastē no Rojas upītes ietekas līdz hercoga Ventspils muižas robežām dzīvo jūrmalas zemnieki, kas runā līvu (Lievische) valodā. Viņi neesot sajaukušies ar latviešiem, jo latvieši nepieprot zvejnieku amatu. Savā starpā viņi runā tikai līvu valodā, un viņu bērni līdz 8-9 gadu vecumam nezina citu valodu, taču tad apgūst latviešu valodu, lai varētu iemācīties ticības mācību. Šie zemnieki dzīvo pavisam 150 sētās. Lielākie ciemi ir: Mellsils, Kolka pie Domaraga bākām, Sanrags, Pitrags, Mazirbe un Sīkrags, kas pieder fon Sakenam, bet Lielirbe un Pise pieder Popes muižai. Viņu paražas maz atšķiras no latviešu. Tie, kas caur saskarsmi kļuvuši civilizētāki, ir pieklājīgi un iznesīgi, bet lielākā daļa - rupji un neaptēsti. Visi viņi ir ļoti māņticīgi un pieturas pie vecajām paražām. Viņu apģērbs ir tāds pats kā holandiešu matrožiem.

18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš līvu asimilācijas process. 20. gs. pirmajā pusē līvi apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā.


Somu valodnieks L. Ketunens 1938. gadā, publicējot Lībiešu vārdnīcu, rakstīja, ka tā laika Kurzemes līvi sevis apzīmēšanai visbiežāk lieto vārdus kurālist, rāndalist un kalāmīed (kurzemnieki, jūrmalnieki un zvejnieki). Viņš atzīmēja, ka etnonīms lībõ/z/ ienācis no latviešu valodas, bet līvõ/z/ - no igauņu, taču ar vācu valodas starpniecību. Augusts Šlecers (August Ludwig Schlözer) savā "Beylagen zum neuveranderten Rußland" (Hartknoch, 1770) Salacas lībiešus konsekventi dēvē par Liven, bet randāļus - Lieven.

Literatūra par šo tēmu

• Grāvere Rita. Jānis Vilde un lībiešu antropoloģija. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 152.-164.lpp.
• Mugurēvičs Ēvalds. Lībiešu izcelsmes un kultūras veidošanās problēmas. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr4., – 15.–37. lpp.
• Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
• Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.
• Bandere Vita. Jaunas atziņas lībiešu kultūras izpētē. // Latvijas vēsture LU, 2002., Nr. 3(47), 25-30. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Lībieši - Latvijas vēstures enciklopēdija
• Lībiešu valoda - Latvijas Nacionālā enciklopēdija
• Lībieši 44 atbildēs - Latviešu valodas aģentūra
• Kas ir lībieši - livones.net
• Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē - Turaidas muzejrezervāts
• Saulvedis Cimermanis. Par Svētciema lībiešiem 1795.—1850. gada ļaužu revīzijās.
• Jurģīte L. Lībieši un viņu valoda.
• Zirnīte M. Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā.
• Daugavas lībieši - segewoldiana
• Lībiešu muzejs “Pivälind”
• Cimermanis S. Lībietis vai līvs?
• Cimermanis S. Lībiešu zīmē. // Latvijas Vēstnesis, 07.08.1998., Nr. 228/229