Atšķirības starp "Uzvārdu došana" versijām

Pašreizējā versija, 2023. gada 13. maijs, plkst. 12.30

Uzvārdu došana - uzvārdu piešķiršana zemniekiem dzimtbūšanas atcelšanas procesa (Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.) ietvaros. Viduslaikos sabiedrības zemākajiem slāņiem - atkarīgajai zemniecībai, - dzimtbūšanas ievaros pastāvošo pārvietošanās ierobežojumu dēļ pēc uzvārdiem nebija nekādas vajadzības, ģenealoģiskajai informācijai nebija nekādas vērtības. Taču, personām iegūstot individuālo brīvību un tiesības uz nekustamo īpašumu, radās nepieciešamība pēc patronīma (ģimenei kopīga un pa tēva līniju mantojama) uzvārda kā ģimenes atšķirības simbola un personas pilna identifikatora.

Krievijas impērijas Baltijas guberņās – Kurzemes un Vidzemes – zemnieku uzvārdi tika piešķirti (gan uzspiesti ar varu, gan brīvi izraudzīti) laikā no 1817. līdz 1833. gadam. Saskaņā ar likumdošanas normām, zemniekiem tika ļauts izvēlēties jebkuru uzvārdu pēc saviem ieskatiem. Tomēr 1822. gadā tika precizēts, ka “zemniekiem ir liegts izvēlēties [kārtai] neatbilstošus un nepiemērotus uzvārdus, it īpaši muižnieku, plaši pazīstamu dzimtu vai slavenu cilvēku uzvārdus”. 1824. un 1825. gada papildu rīkojumi uzsvēra, ka uzvārda izvēle esot paša zemnieka ziņā, taču vēlams tomēr izvēlēties “piedienīgus un tautas mēlē labskanīgus uzvārdus”.Ieteica zemniekiem par uzvārdu izraudzīties savu māju nosaukumu, kā arī atturēties no tādu uzvārdu izvēles, ko jau bija izraudzījušies citi zemnieki. Laikraksts “Latviešu Avīzes”, kurā pārsvārā publicējās vācbaltu autori, 1834. gadā lasītājus aicināja saglabāt savu nacionālo piederību un latviskumu: “Neuzņemies sevim nekādu polisku jeb vācisku vārdu, caur to sevi par poli jeb vācieti pacelt domādams, kā daži ar labprāt dara, bet godš savu latviešu valodu un tautu, kas patiesi godinājami, un izlasies kādu skaidru latviešu vārdu".

Ja vectēvs bija izvēlējies sev uzvārdu, tad šis pats uzvārds bija jāņem arī bērniem un bērnu bērniem, pat ja tie paši jau bija nodibinājuši savas ģimenes. Ja vectēvs bija miris, tad uzvārds bija jāizvēlas tēvam (vectēva dēlam), bet šajā gadījumā viņa jaunākajiem brāļiem tika atļauts pašiem izvēlēties sev uzvārdus (kā rezultātā vienas lielģimenes ietvaros bieži tika pieņemti vairāki savstarpēji nesaistīti uzvārdi).

Pārraudzība pār uzvārdu izvēles gaitu tika uzdota muižu īpašniekiem vai pārvaldniekiem (ja īpašnieks neuzturējās muižā), taču realitātē procesu organizēja un vadīja pašu zemnieku pagasttiesas. Ikviens zemnieks stājās pagasta tiesas vai muižas īpašnieka priekšā, paziņoja savu izvēlēto uzvārdu, saņēma piekrišanu vai noraidījumu. Pirmajā gadījumā viņa uzvārdu ierakstīja tiesu aktīs kā zemnieka likumīgo uzvārdu, kā arī to personu likumīgo uzvārdu, kuriem šis zemnieks to izvēlējās.

Literatūra par šo tēmu

• Upelnieks Kr. Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. // Tieslietu ministrijas vēstnesis. 1936. g., Nr. 2.
• Upelnieks K. Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. – Rīga, 1938.
• Siliņš K. Latviešu personvārdu vārdnīca. – Rīga, 1980.

Resursi internetā par šo tēmu

• Andrejs Plakans, Čārlzs Vezerels. Patrilineārā ģenealoģija, uzvārdi un ģimenes identitāte: Krievijas impērijas Baltijas guberņas 19. gadsimtā. // Latvijas arhīvi
• Valda Šuvcāne. Kā lībieši uzvārdus dabūja. // Latvijas Vēstnesis, 11.03.1998., Nr. 65
• Pauts, Drāzējs, Mauceklis un Diršs – nevainīgi latviešu uzvārdi. Skaidro Ilmārs Mežs. // LSM, 19. novembris, 2022