Atšķirības starp "Imperators" versijām
No ''Vēsture''
(→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| (10 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Imperators''' (no lat. ''Imperator'' – "pavēlnieks") – | + | [[Attēls:Augustus.jpg|right|thumb|150px|imperatora Augusta Oktaviana skulptūra]] |
| + | '''Imperators''' (no lat. ''Imperator'' – "pavēlnieks") – atkarībā no konteksta: | ||
| + | * [[Senā Roma|Senajā Romā]] ar augstāko varu apveltīta karavadoņa tituls. | ||
| + | * Augstākais iespējamais [[Monarhs|monarha]] tituls. Sieviešu dzimtē '''imperatore'''; [[Konsorts|konsortā]] līdzvaldoša laulātā draudzene ir '''imperatrise'''. | ||
| − | + | Titula izcelsme rodama [[Romas valsts|Senajā Romā]], kur ar šo jēdzienu apzīmēja amatus, kuru pildītājiem piešķirta augstākā militārā, tiesu vai administratīvā vara: [[Konsuls|konsulus]], [[Pretors|pretorus]], [[Diktators|diktatorus]] utt. [[Oktaviāns Augusts|Oktaviānam Augustam]] (27. g.p.m.ē. – 14. g.m.ē.) [[Senāts]] šo titulu piešķīra uz mūžu ar tiesībām nodot tālāk mantojumā - ''imperatora'' statuss sāka atbilst monarha statusam. Kopš ''imperatora'' Diokletiana (284.-305.) pār Romas valsti valdīja divi ''imperatori'' ar titulu '''augusts''' (''augustus''), bet to līdzvaldītāju tituls bija '''cēzars''' ('vācu valodā lieto titulu 'Kaizer" - ''Kaiser'', - no kā atvasināts arī krievu ''Кесарь'' un bieži latviešu valodā sastopamais '''ķeizars'''). Pēc Konstantinopoles ieņemšanas arī [[Osmaņu impērija|osmāņu]] [[Sultāns|sultāni]] kā vienu no saviem tituliem lietoja ''Kaiser-i-Rum'' (''Romas imperators''). | |
Ērtības labad vēstures literatūrā bieži par „imperatoru“ pieņemts dēvēt citu civilizāciju impēriju valdniekus, kuru tituli oriģinālvalodā ir citi, taču semantiski pēc statusa līdzvērtīgi šim apzīmējumam (piemēram, persu [[Šahs|šahanšahs]], ķīniešu [[huandi]], japāņu [[tenno]], osmaņu [[Sultāns|sultan]], etiopiešu [[Neguss|negus]] u.c.). | Ērtības labad vēstures literatūrā bieži par „imperatoru“ pieņemts dēvēt citu civilizāciju impēriju valdniekus, kuru tituli oriģinālvalodā ir citi, taču semantiski pēc statusa līdzvērtīgi šim apzīmējumam (piemēram, persu [[Šahs|šahanšahs]], ķīniešu [[huandi]], japāņu [[tenno]], osmaņu [[Sultāns|sultan]], etiopiešu [[Neguss|negus]] u.c.). | ||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 82., 83. lpp. | ||
---- | ---- | ||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
* Агеева О. Г. Титул императора Петра I и понятие «империя» в России в первой четверти XVIII в. // Межславянские взаимоотношения и связи. М., 1999. С. 5-8 | * Агеева О. Г. Титул императора Петра I и понятие «империя» в России в первой четверти XVIII в. // Межславянские взаимоотношения и связи. М., 1999. С. 5-8 | ||
| + | * Глинский Б. Б. К вопросу о титуле «самодержец» (Из истории кодификации Ос-новных законов в 1906 г.) // Исторический вестник. 02. 1913 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Demandt Alexander, Der Fall Roms. Die Auflösung des Römischen Reiches im Urteil der Nachwelt. München 1984 | ||
| + | * Flaig Egon. Den Kaiser herausfordern. Die Usurpation im römischen Reich. (Historische Studien 7) Frankfurt 1992 | ||
| + | * Flaig Egon. Mehrheitsentscheidungen in der Antike. Dynamiken und Risiken. In: Max-Planck-Gesellschaft. Jahrbuch (1997). S. 676–681 | ||
| + | * Schneidmüller Bernd, Weinfurter Stefan (Hrsg.). Die deutschen Herrscher des Mittelalters, Historische Porträts von Heinrich I. bis Maximilian I. C. H. Beck, München 2003 | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://www.tellur.ru/~historia/archive/05/ageyeva.htm Агеева О. Г. Титул «император» и понятие «империя» в России в первой четверти XVIII века // Мир истории: Российский электронный журнал. 1999. № 5] | * [http://www.tellur.ru/~historia/archive/05/ageyeva.htm Агеева О. Г. Титул «император» и понятие «империя» в России в первой четверти XVIII века // Мир истории: Российский электронный журнал. 1999. № 5] | ||
| + | * [http://www.krotov.info/acts/02/02/vlasteliy_00.htm Гаспаров М.Л. Биографии римских императоров от Адриана до Диоклетиана] | ||
| + | |||
| + | [[Kategorija:Tituli un amati]] | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 5. jūlijs, plkst. 10.57
Imperators (no lat. Imperator – "pavēlnieks") – atkarībā no konteksta:
- Senajā Romā ar augstāko varu apveltīta karavadoņa tituls.
- Augstākais iespējamais monarha tituls. Sieviešu dzimtē imperatore; konsortā līdzvaldoša laulātā draudzene ir imperatrise.
Titula izcelsme rodama Senajā Romā, kur ar šo jēdzienu apzīmēja amatus, kuru pildītājiem piešķirta augstākā militārā, tiesu vai administratīvā vara: konsulus, pretorus, diktatorus utt. Oktaviānam Augustam (27. g.p.m.ē. – 14. g.m.ē.) Senāts šo titulu piešķīra uz mūžu ar tiesībām nodot tālāk mantojumā - imperatora statuss sāka atbilst monarha statusam. Kopš imperatora Diokletiana (284.-305.) pār Romas valsti valdīja divi imperatori ar titulu augusts (augustus), bet to līdzvaldītāju tituls bija cēzars ('vācu valodā lieto titulu 'Kaizer" - Kaiser, - no kā atvasināts arī krievu Кесарь un bieži latviešu valodā sastopamais ķeizars). Pēc Konstantinopoles ieņemšanas arī osmāņu sultāni kā vienu no saviem tituliem lietoja Kaiser-i-Rum (Romas imperators).
Ērtības labad vēstures literatūrā bieži par „imperatoru“ pieņemts dēvēt citu civilizāciju impēriju valdniekus, kuru tituli oriģinālvalodā ir citi, taču semantiski pēc statusa līdzvērtīgi šim apzīmējumam (piemēram, persu šahanšahs, ķīniešu huandi, japāņu tenno, osmaņu sultan, etiopiešu negus u.c.).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 82., 83. lpp.
- Агеева О. Г. Титул императора Петра I и понятие «империя» в России в первой четверти XVIII в. // Межславянские взаимоотношения и связи. М., 1999. С. 5-8
- Глинский Б. Б. К вопросу о титуле «самодержец» (Из истории кодификации Ос-новных законов в 1906 г.) // Исторический вестник. 02. 1913
- Demandt Alexander, Der Fall Roms. Die Auflösung des Römischen Reiches im Urteil der Nachwelt. München 1984
- Flaig Egon. Den Kaiser herausfordern. Die Usurpation im römischen Reich. (Historische Studien 7) Frankfurt 1992
- Flaig Egon. Mehrheitsentscheidungen in der Antike. Dynamiken und Risiken. In: Max-Planck-Gesellschaft. Jahrbuch (1997). S. 676–681
- Schneidmüller Bernd, Weinfurter Stefan (Hrsg.). Die deutschen Herrscher des Mittelalters, Historische Porträts von Heinrich I. bis Maximilian I. C. H. Beck, München 2003
