Atšķirības starp "Sjoguns" versijām

'''Sjoguns''' (将軍 - ''šōgun''<ref>Tieša ķīniešu titula "dzjandzjun" japanizācija (将军, jiāngjūn, "karavadonis", literatūrā parasti tiek tulkots kā "ģenerālis"), kur "dzjan" (''sjo'') nozīmē "turēt rokās", "vadīt", "komandēt", bet "dzjun" (''gun'') - "karaspēks", "armija". "Japānas vēstures enciklopēdijā" (''Kokusi daidziten'') tituls "sjoguns" tiek tulkots kā "karavadonis, kurš pēc imperatora pavēles uzņēmies vadīt karaspēku, kā uzdevums ir apspiest dumpjus vai pakļaut barbarus".</ref>, "pavēlnieks"; no titula 征夷大将軍, ''sei'itaišōgun'', "armijas virspavēlieks") - armijas virspavēlnieks, "militārais premjerministrs" rietumnieku izpratnē, Japānas impērijas faktiskais vadītājs [[Sjogunāts|sjogunāta]] laikā - no 1192. līdz 1867. gadam. Amats bija mantojams (kā rezultātā veidojās ''sjogunu'' [[dinastija]]s). Kopš VIII gs. ''seitaisjoguns'' bija trīs armiju, kuru katru vadīja ''sjoguns'', virspavēlnieks. Hieroglifs "sei" (夷, "lokšāvējs") nozīmē "pakļaut", "uzvarēt", un ar šo hieroglifu apzīmēja "barbarus" Japānas ziemeļaustrumos - pirmo reizi šis tituls tika piešķirts 794. gadā Otomo no Otomaro, uzticot tam vadīt karaspēku pret "barbariem". X gs. "barbaru" ciltis bija tā novājinātas, ka pārstāja apdraudēt valsti, un [[mikado]] pārstāja iecelt ''seitaisjogunus''. 1192. gadā tituls tika atjaunots, to piešķirot Joritomo no Minamoto, kurš reformēja valsts un bruņoto spēku pārvaldi, izveidojot [[Sjogunāts|sjogunātu]]. 1867. gadā  [[Meidzi reforma|Meidzi reformas]] ietvaros ''sjoguna'' tituls tika likvidēts.