Atšķirības starp "Sjoguns" versijām
No ''Vēsture''
m (→Literatūra) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sjoguns''' (将軍 - ''šōgun''<ref> | + | '''Sjoguns''' (将軍 - ''šōgun''<ref>Tiešs ķīniešu titula "dzjandzjun" pārnesums (将军, jiāngjūn, "karavadonis", literatūrā parasti tiek tulkots kā "ģenerālis"), kur "dzjan" (''sjo'') nozīmē "turēt rokās", "vadīt", "komandēt", bet "dzjun" (''gun'') - "karaspēks", "armija". "Japānas vēstures enciklopēdijā" (国史大辭典, ''Kokusi daidziten'') tituls "sjoguns" tiek tulkots kā "karavadonis, kurš pēc imperatora pavēles uzņēmies vadīt karaspēku, kā uzdevums ir apspiest dumpjus vai pakļaut barbarus".</ref>, "pavēlnieks"; no titula 征夷大将軍, ''seītaišōgun'', "armijas virspavēlieks") - armijas virspavēlnieks, "militārais premjerministrs" rietumnieku izpratnē, Japānas impērijas faktiskais vadītājs [[Sjogunāts|sjogunāta]] laikā - no 1192. līdz 1867. gadam. Amats bija mantojams (kā rezultātā veidojās ''sjogunu'' [[dinastija]]s). Kopš VIII gs. ''seitaisjoguns'' bija trīs armiju, kuru katru vadīja ''sjoguns'', kopējais virspavēlnieks. Hieroglifs "sei" (夷, "lokšāvējs") nozīmē "pakļaut", "uzvarēt", un ar šo hieroglifu apzīmēja "barbarus" Japānas ziemeļaustrumos - pirmo reizi šis tituls tika piešķirts 794. gadā Otomo no Otomaro, uzticot tam vadīt karaspēku pret "barbariem". X gs. "barbaru" ciltis bija tā novājinātas, ka pārstāja apdraudēt valsti, un [[mikado]] pārstāja iecelt ''seitaisjogunus''. 1192. gadā tituls tika atjaunots, to piešķirot Joritomo no Minamoto, kurš reformēja valsts un bruņoto spēku pārvaldi, izveidojot sjogunātu. 1867. gadā [[Meidzi reforma|Meidzi reformas]] ietvaros ''sjoguna'' tituls tika likvidēts. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 31. janvāris, plkst. 09.17
Sjoguns (将軍 - šōgun[1], "pavēlnieks"; no titula 征夷大将軍, seītaišōgun, "armijas virspavēlieks") - armijas virspavēlnieks, "militārais premjerministrs" rietumnieku izpratnē, Japānas impērijas faktiskais vadītājs sjogunāta laikā - no 1192. līdz 1867. gadam. Amats bija mantojams (kā rezultātā veidojās sjogunu dinastijas). Kopš VIII gs. seitaisjoguns bija trīs armiju, kuru katru vadīja sjoguns, kopējais virspavēlnieks. Hieroglifs "sei" (夷, "lokšāvējs") nozīmē "pakļaut", "uzvarēt", un ar šo hieroglifu apzīmēja "barbarus" Japānas ziemeļaustrumos - pirmo reizi šis tituls tika piešķirts 794. gadā Otomo no Otomaro, uzticot tam vadīt karaspēku pret "barbariem". X gs. "barbaru" ciltis bija tā novājinātas, ka pārstāja apdraudēt valsti, un mikado pārstāja iecelt seitaisjogunus. 1192. gadā tituls tika atjaunots, to piešķirot Joritomo no Minamoto, kurš reformēja valsts un bruņoto spēku pārvaldi, izveidojot sjogunātu. 1867. gadā Meidzi reformas ietvaros sjoguna tituls tika likvidēts.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tiešs ķīniešu titula "dzjandzjun" pārnesums (将军, jiāngjūn, "karavadonis", literatūrā parasti tiek tulkots kā "ģenerālis"), kur "dzjan" (sjo) nozīmē "turēt rokās", "vadīt", "komandēt", bet "dzjun" (gun) - "karaspēks", "armija". "Japānas vēstures enciklopēdijā" (国史大辭典, Kokusi daidziten) tituls "sjoguns" tiek tulkots kā "karavadonis, kurš pēc imperatora pavēles uzņēmies vadīt karaspēku, kā uzdevums ir apspiest dumpjus vai pakļaut barbarus".
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens, Rīga, 2001., 85. lpp.
- Brazell Karen. The Changing of the Shogun 1289: An Excerpt from Towazugatari. // The Journal of the Association of Teachers of Japanese, November 1972, 8 (1): 58–65.
- Brock Karen L. The Shogun's Painting Match. // Monumenta Nipponica, Winter 1995, 50 (4): 433–484
