Atšķirības starp "Arkesilajs no Pitanes" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 6. februāris, plkst. 14.47

Arkesilajs no Pitanes (sengr. Ἀρκεσίλαος,, lat. Arkesilaos; ~315.-241. g.p.m.ē.), Seuta dēls – sengrieķu filosofs. Dzimis Pitanā (Etolijā), pamatizglītību guvis pie matemātiķa Autolika. No 240. g.p.m.ē. dzīvoja Atēnās, mācījies pie paripatētiķa Teoprasta un akadēmiķiem Krantora un Polemona. Ietekmējies no Pirona filosofijas, izveidoja pats savu skaptisku pasaules skatījumu, kura pamattēze bija, ka pasaulē nav neapstrīdamu kritēriju patiesības noteikšanai, un jebkurai tēzei var atrast argumentus, kas to apstrīd un arī šķiet ticami. Tāpēc cilvēka apziņai un prātam pieeja absolūtajai patiesībai liegta, jāapmierinās tikai ar pieņēmumiem, kas cilvēka praktiskajai darbībai ir pietiekami. Kļuvis par t.s. "vidējās" Platona akadēmijas vadītāju (vadīja to līdz pat savai nāvei), nevēlējās ieturēt iepriekšējo tradīciju, kur lielākā uzmanība tika pievērsta morālfilosofijas jautājumiem. Viņa filosofijai raksturīga daļēja atkāpšanās no Platona pozitīvisma par labu skepticismam. Arkesilaju vairāk interesēja sokratiskā metode, nevis Platona pozitīvā filosofija, tāpēc arī viņa paša filosofijai drīzāk ir metodoloģisks raksturs. No Platona idejām izmantoja kā metodi dažāda veida loģiskās koncepcijas, kuras izmantoja klasisko filosofijas shēmu satricināšanai. Skeptiskās metodoloģijas būtība ir pieņemt sava oponenta pozīciju un, izejot no tās pamatpremisām, parādīt, ka tā ir pašpretrunīga. To Arkesilajs un viņa sekotāji izmantoja, lai kritizētu sava laika dogmatiskās mācības, vispirms jau stoicismu un epikūrismu. Būtībā Arkesilaja filosofiskā metode bija tā pati sokratiskā procedūra, kas uzlabota, lai ņemtu vērā filosofijas stāvokli trešajā gadsimtā. Acīmredzot tieši skepticisma filosofijas metodoloģiskais raksturs ir pamatā tam, ka Arkesilajs neuzskatīja par nepieciešamu savas idejas nodot pierakstiem, tādējādi atstājot saviem sekotājiem milzīgi plašu lauku interpretācijām par savu nostāju. Ētikā atteicās no Platona mācības par entuziasmu par labu dvēseles mieram.

Literatūra

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 29. lpp.

• Inwood B., and Gerson L. Hellenistic Philosophy: Introductory Readings. - Indianapolis, 1972
• Long A., and Sedley D. The Hellenistic Philosophers. vol. 1 - Cambridge, 1987
• Long A.A., Diogenes Laertius, the Life of Arcesilaus. - Elenchos 7, 1986, P. 429-449
• Cooper J., Arcesilaus: Socratic and Sceptic. / Cooper J., Knowledge, Nature, and the Good. - Princeton, 2004, P. 81-103

• Görler W., Älterer Pyrrhonismus – Jüngere Akademie, Antiochos aus Askalon, § 47 Arkesilaos. / Die Philosophie der Antike 4: Die Hellenistische Philosophie. in H. Flashar Hrsg. - Basel, 1994, S. 786-796
• Habicht C., Hellenistic Athens and her philosophers. / Athen in Hellenistischer Zeit. - Munich, 1994, S. 231-247

• Dorandi T. Arcesilas de Pitane. / Dictionnaire des Philosophes Antiques. R. Goulet (ed.) - Paris, 1989, 326-30

Resursi internetā par šo tēmu

• Knoks A. Ticības attaisnojums un patiesības izzināmības pamatojums Sv. Augustīna darbā Contra academicos.

• Arcesilaus - Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Arcesilaus - Internet Encyclopedia of Philosophy

• Эпилог. Аркесилай и поворот к скептицизму. (.pdf)
• Асмус В.Ф. Аркесилай. / Античная философия.
• Лаэртский Диоген. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов. - Книга 4
• Рассоха И.Н. Апология софистов. Релятивизм как онтологическая система. - Харьков, 2007
• Тихонравов Ю.В. Древний и новый скептицизм.