Atšķirības starp "Bonaventura Džovanni Fidanca" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Sv. Bonevantura no Bonaredžio''' jeb '''Džovanni di Fidanza''' (''San Bonaventura da Bagnoregio'', dzimis kā ''Giovanni Fidanza'', ~1217./1221.-1274.) – teologs, filosofs sholasts, [[Baznīcas Tēvs]], franciskāņu ordeņa ģenerālministrs, Jorkas arhibīskaps (angl. ''Archbishop of York'', 1265.–1266.), Albanas bīskaps (1273.–1274.). Dzimis ap (1217.)1221. gadu Bonaredžio (it. ''Civita di Bagnoregio''), Lacijā (''Lazio'', mūsdienu Itālija). 1243. gadā iestājies [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[Klosteris|klosterī]] un pieņēma vārdu "Bonaventura". Nosūtīts uz studijām Parīzē, kur mācījies pie slavenā [[Aleksandrs no Hales|Hales Aleksandra]]. 1245. aizstāvēja licenciāta zinātnisko grādu, bet 1248. gadā bakalaura grādu. Pēc universitātes absolvēšanas palika strādāt kā mācību spēks (1248.-1257.). 1257. gadā ievēlēts par franciskāņu ģenerālministru (it. ''Ministro generale dell' Ordine francescano''). 1273. gadā [[pāvests]] [[Gregors X, pāvests|Gregors X]] iesvētīja Bonaventuru par Albanas [[Bīskaps|bīskapu]] (it. ''vescovo di Albano'') un iecēla par Ostijas [[Kardināls|kardinālu]]. Miris 1274. gada 15. jūlijā Lionā, kur Bonaventūra piedalījās vispārējā Baznīcas koncilā (fr. ''IIe concile de Lyon''). Tika svinīgi apbedīts, klātesot visiem augstākajiem Baznīcas hierarhiem.
+
'''Sv. Bonevantura no Bonaredžio''' jeb '''Džovanni di Fidanza''' (''San Bonaventura da Bagnoregio'', dzimis kā ''Giovanni Fidanza'', ~1217./1221.-1274.) – teologs, filosofs sholasts, [[Baznīcas Tēvs]], franciskāņu ordeņa ģenerālministrs, Jorkas arhibīskaps (angl. ''Archbishop of York'', 1265.–1266.), Albanas bīskaps (1273.–1274.). Dzimis ap (1217.)1221. gadu Bonaredžio (it. ''Civita di Bagnoregio''), Lacijā (''Lazio'', mūsdienu Itālija). 1243. gadā iestājies [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[Klosteris|klosterī]] un pieņēma vārdu "Bonaventura". Nosūtīts uz studijām Parīzē, kur mācījies pie slavenā [[Aleksandrs no Hales|Hales Aleksandra]]. 1245. aizstāvēja licenciāta zinātnisko grādu, bet 1248. gadā bakalaura grādu. Pēc universitātes absolvēšanas palika strādāt kā mācību spēks (1248.-1257.). Šajā laikā sarakstīja [[Svētie Raksti|Svēto Rakstu]] komentārus un skaidrojumus, t.s. "disputu jautājumu" (''quaestiones disputatae'') žanrā Lombardijas Pētera ''Sentenču'' komentārus "Par evanģēlisko pilnību (''De perfectione evangelica'') un filosofijas un dogmatikas "Kopsavilkumu" (''Breviloquium''). Pateicoties saviem teorētiskajiem darbiem un sprediķiem Bonevantura kļuva visai atpazīstams kristīgās pasaules teologu un sholastu lokā un, kopā ar [[Akvīnas Toms|Akvīnas Tomu]] (kurš arī šai laikā bija pasniedzējs Parīzes universitātē), viņam bija visai liela loma jauno ubagotājmūku ordeņu - [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] un [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]], - statusa un pastāvēšanas jēgas atzīšanā. 1257. gada 2. februārī viņš tika ievēlēts par franciskāņu ģenerālministru (it. ''Ministro generale dell' Ordine francescano''). Pārstājis būt pasniedzējs, viņš paralēli organizatoriskajam darbam turpināja teorētisko darbu, saraksto ievērojamu skaitu teorētisko tarbu un komentāru. 1273. gadā [[pāvests]] [[Gregors X, pāvests|Gregors X]] iesvētīja Bonaventuru par Albanas [[Bīskaps|bīskapu]] (it. ''vescovo di Albano'') un iecēla par Ostijas [[Kardināls|kardinālu]]. Miris 1274. gada 15. jūlijā Lionā, kur Bonaventūra kā [[pāvesta legāts]] piedalījās vispārējā Baznīcas koncilā (fr. ''IIe concile de Lyon''). Tika svinīgi apbedīts, klātesot visiem augstākajiem Baznīcas hierarhiem.
  
 
Savās idejās sekoja [[Aurēlijs Augustīns|Sv. Augustīna]] idejām, atzina [[Anselms no Kenterberijas|Kenterberijas Anselma]] izvirzīto ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu. Par izziņas augstāko pakāpi uzskatīja ekstātisku kontemplāciju, kurā cilvēks saplūst ar Dievu. Diskusijās par universālijām ieņēma [[Viduslaiku reālisms|reālisma]] pozīcijas. Nepieļāva iespēju, ka [[Aristotelis no Stagiras|Aristoteļa]] mācību varētu savienot ar kristietības ideju, uzskatot tās pamatus tomēr par pagāniskiem. Savos darbos (piem. "Itinerarium mentis in Deum", "Reductio artium in theologiam" u.c.) postulēja, ka augstākā filosofijas pakāpe ir teoloģija.
 
Savās idejās sekoja [[Aurēlijs Augustīns|Sv. Augustīna]] idejām, atzina [[Anselms no Kenterberijas|Kenterberijas Anselma]] izvirzīto ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu. Par izziņas augstāko pakāpi uzskatīja ekstātisku kontemplāciju, kurā cilvēks saplūst ar Dievu. Diskusijās par universālijām ieņēma [[Viduslaiku reālisms|reālisma]] pozīcijas. Nepieļāva iespēju, ka [[Aristotelis no Stagiras|Aristoteļa]] mācību varētu savienot ar kristietības ideju, uzskatot tās pamatus tomēr par pagāniskiem. Savos darbos (piem. "Itinerarium mentis in Deum", "Reductio artium in theologiam" u.c.) postulēja, ka augstākā filosofijas pakāpe ir teoloģija.

Versija, kas saglabāta 2009. gada 19. marts, plkst. 13.46

Sv. Bonevantura no Bonaredžio jeb Džovanni di Fidanza (San Bonaventura da Bagnoregio, dzimis kā Giovanni Fidanza, ~1217./1221.-1274.) – teologs, filosofs sholasts, Baznīcas Tēvs, franciskāņu ordeņa ģenerālministrs, Jorkas arhibīskaps (angl. Archbishop of York, 1265.–1266.), Albanas bīskaps (1273.–1274.). Dzimis ap (1217.)1221. gadu Bonaredžio (it. Civita di Bagnoregio), Lacijā (Lazio, mūsdienu Itālija). 1243. gadā iestājies franciskāņu klosterī un pieņēma vārdu "Bonaventura". Nosūtīts uz studijām Parīzē, kur mācījies pie slavenā Hales Aleksandra. 1245. aizstāvēja licenciāta zinātnisko grādu, bet 1248. gadā bakalaura grādu. Pēc universitātes absolvēšanas palika strādāt kā mācību spēks (1248.-1257.). Šajā laikā sarakstīja Svēto Rakstu komentārus un skaidrojumus, t.s. "disputu jautājumu" (quaestiones disputatae) žanrā Lombardijas Pētera Sentenču komentārus "Par evanģēlisko pilnību (De perfectione evangelica) un filosofijas un dogmatikas "Kopsavilkumu" (Breviloquium). Pateicoties saviem teorētiskajiem darbiem un sprediķiem Bonevantura kļuva visai atpazīstams kristīgās pasaules teologu un sholastu lokā un, kopā ar Akvīnas Tomu (kurš arī šai laikā bija pasniedzējs Parīzes universitātē), viņam bija visai liela loma jauno ubagotājmūku ordeņu - dominikāņu un franciskāņu, - statusa un pastāvēšanas jēgas atzīšanā. 1257. gada 2. februārī viņš tika ievēlēts par franciskāņu ģenerālministru (it. Ministro generale dell' Ordine francescano). Pārstājis būt pasniedzējs, viņš paralēli organizatoriskajam darbam turpināja teorētisko darbu, saraksto ievērojamu skaitu teorētisko tarbu un komentāru. 1273. gadā pāvests Gregors X iesvētīja Bonaventuru par Albanas bīskapu (it. vescovo di Albano) un iecēla par Ostijas kardinālu. Miris 1274. gada 15. jūlijā Lionā, kur Bonaventūra kā pāvesta legāts piedalījās vispārējā Baznīcas koncilā (fr. IIe concile de Lyon). Tika svinīgi apbedīts, klātesot visiem augstākajiem Baznīcas hierarhiem.

Savās idejās sekoja Sv. Augustīna idejām, atzina Kenterberijas Anselma izvirzīto ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu. Par izziņas augstāko pakāpi uzskatīja ekstātisku kontemplāciju, kurā cilvēks saplūst ar Dievu. Diskusijās par universālijām ieņēma reālisma pozīcijas. Nepieļāva iespēju, ka Aristoteļa mācību varētu savienot ar kristietības ideju, uzskatot tās pamatus tomēr par pagāniskiem. Savos darbos (piem. "Itinerarium mentis in Deum", "Reductio artium in theologiam" u.c.) postulēja, ka augstākā filosofijas pakāpe ir teoloģija.

1482. gada 14. aprīlī kanonizēts, 1587. gadā izsludināts par vienu Baznīcas Tēviem. Viņa vārdā pasaulē nosauktas daudzas augstskolas, skolas, kopienas (piemēram: St. Bonaventure University, Saint Bonaventure High School, St. Bonaventure Parish School, St. Bonaventure Parish Community, Saint Bonaventures School and Technology College, Saint Bonaventure Catholic Community u.c.).

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 53. lpp.
  • Bonaventure. - Paulist Press, Mahwah, New Jersey, 1978; ISBN 0-8091-2121-2
  • Bougerol Jacques Guy. Saint Bonaventure. Études sur les sources de sa pensée. - Variorum Reprints, Northampton, 1989
  • Hattrup Dieter. Ekstatik der Geschichte. Die Entwicklung der christologischen Erkenntnistheorie Bonaventuras. - Schöningh, Paderborn, 1993; ISBN 3-506-76273-7
  • Joseph Ratzinger. Die Geschichtstheologie des heiligen Bonaventura. - Schnell & Steiner, München, 1959
  • Gilson Étienne. Die Philosophie des hl. Bonaventura, 2. Aufl. - WBG, Darmstadt, 1960
  • Hemmerle Klaus. Theologie als Nachfolge. Bonaventura, ein Weg für heute. - Herder, Freiburg im Breisgau, 1975; ISBN 3-451-17183-X
  • Hermann Schalück. Armut und Heil. Eine Untersuchung über den Armutsgedanken in der Theologie Bonaventuras. - 1971, ISBN 3506794140
  • Bonaventura. Studien zu seiner Wirkungsgeschichte. Referate des Bonaventura-Kongresses vom 10.-12. September 1974 in Münster/Westfalen. - Dietrich-Coelde, Münster, 1976
  • Dieter Hattrup. Bonaventura zwischen Mystik und Mystifikation. Wer ist der Autor von De Reductione? // ThGl 87 (1997) S. 541-562.
  • Gaß F. Nitzsch. Bonaventura, Johannes Fidanza. / Realencyklopädie für protestantische Theologie und Kirche (RE). 3. Auflage. Band 3 - Hinrichs, Leipzig, 1897, S. 282–287.
  • Étienne Gilson. La philosophie de saint Bonaventure. - Vrin, Paris, 1953
  • Joseph Ratzinger. La théologie de l'histoire de saint Bonaventure. - PUF, Paris, 1988
  • Marianne Schlosser. Saint Bonaventure, la joie d'approcher Dieu, traduction de l'allemand par J. Gréal. - Cerf et Editions franciscaines, Paris, 2006
  • Emmanuel Falque. Saint Bonaventure ou l'entrée de Dieu en théologie, éditions. - Vrin, Paris, 2000

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bonaventura_Džovanni_Fidanca&oldid=13786"