Atšķirības starp "Brentano Francis" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Brentano_Franz.jpg‎‎|right|thumb|200px|Francis Brentan]]
 
[[Attēls:Brentano_Franz.jpg‎‎|right|thumb|200px|Francis Brentan]]
'''Francis Brentano''' (''Franz Brentano'', 1838.-1917.) – filosofs, ideālists. Dzimis 1838. gada 16. janvārī Marienbergā (''Marienberg bei Boppard am Rhein'')
+
'''Francis Brentano''' (''Franz Brentano'', 1838.-1917.) – filosofs, [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] [[priesteris]]. Dzimis 1838. gada 16. janvārī Marienbergā (''Marienberg bei Boppard am Rhein''), katoļu intelektuāļu ģimenē. Studējis teoloģiju un psiholoģiju. Zinātņu doktora grādu ieguva 1862. gadā ar disertāciju "Par esošā daudzveidīgo nozīmi atbilstoši Aristotelim" (''Von der mannigfachen Bedeutung des Seienden nach Aristoteles''). Iestājies dominikāņu klosterī Grācā (''Graz''), 1864. iesvētīts par priesteri. 1866. gadā kļuvis par privātdocentu Vircburgā (''Würzburg''), ievēlēts par profesoru, taču tajā pašā gadā aizgājis no darba augstskolā. Kopš 1874, gada filosofijas ordinārprofesors Vīnes (''Wien'') universitātē, taču 1880. gadā atteicās no profesora amata un turpināja lasīt lekcijas kā privātdocents. Miris 1917. gada 17. martā (''Zürich'').
  
Miris 1917. gada 17. martā (''Zürich'') katoļu intelektuāļu ģimenē.
+
Izveidoja pats savu filosofisko koncepciju sistēmu: [[Teisms|teisma]] un [[sholastika]]s papildinātu metafiziku. Brentano interešu galvenā sfēra bija psiholoģija. Pamatojoties uz empīrisko psiholoģiju, viņš izveidoja ideālistisku mācību par psihes fenomenu "intencionalitāti": objekts pastāv tikai kā subjekta "intencijas" (nodoma) priekšmets. Viņu uzskata par vienu no ideālistiskās vērtību teorijas un analītiskās psiholoģijas pamatlicējiem austriešu filosofijā. Brentano mācība ietekmēja [[Huserls Edmunds|Huserlu]], [[Heidegers Martins|Heidegeru]] u.c. Rietumeiropas filosofus.  Galvenie darbi: "Psiholoģija no empīriskā viedokļa" (1874.), "Par tikumiskās izziņas izcelšanos" (1889.), "Filozofijas četras fāzes un tās pašreizējais stāvoklis" (1895.).
 
 
Zinātņu doktora grādu ieguva 1862. gadā ar disertāciju "Par esošā daudzveidīgo nozīmi atbilstoši Aristotelim" (''Von der mannigfachen Bedeutung des Seienden nach Aristoteles''). Filosofijas pasniedzējs Vircburgā, pēc tam Vīnes universitātē. Izveidoja pats savu filosofisko koncepciju sistēmu: [[Teisms|teisma]] un [[sholastika]]s papildinātu metafiziku. Brentano interešu galvenā sfēra bija psiholoģija. Pamatojoties uz empīrisko psiholoģiju, viņš izveidoja ideālistisku mācību par psihes fenomenu "intencionalitāti": objekts pastāv tikai kā subjekta "intencijas" (nodoma) priekšmets. Viņu uzskata par vienu no ideālistiskās vērtību teorijas un analītiskās psiholoģijas pamatlicējiem austriešu filosofijā. Brentano mācība ietekmēja [[Huserls Edmunds|Huserlu]], [[Heidegers Martins|Heidegeru]] u.c. Rietumeiropas filosofus.  Galvenie darbi: "Psiholoģija no empīriskā viedokļa" (1874.), "Par tikumiskās izziņas izcelšanos" (1889.), "Filozofijas četras fāzes un tās pašreizējais stāvoklis" (1895.).
 
 
   
 
   
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 19. marts, plkst. 16.15

Francis Brentan

Francis Brentano (Franz Brentano, 1838.-1917.) – filosofs, dominikāņu priesteris. Dzimis 1838. gada 16. janvārī Marienbergā (Marienberg bei Boppard am Rhein), katoļu intelektuāļu ģimenē. Studējis teoloģiju un psiholoģiju. Zinātņu doktora grādu ieguva 1862. gadā ar disertāciju "Par esošā daudzveidīgo nozīmi atbilstoši Aristotelim" (Von der mannigfachen Bedeutung des Seienden nach Aristoteles). Iestājies dominikāņu klosterī Grācā (Graz), 1864. iesvētīts par priesteri. 1866. gadā kļuvis par privātdocentu Vircburgā (Würzburg), ievēlēts par profesoru, taču tajā pašā gadā aizgājis no darba augstskolā. Kopš 1874, gada filosofijas ordinārprofesors Vīnes (Wien) universitātē, taču 1880. gadā atteicās no profesora amata un turpināja lasīt lekcijas kā privātdocents. Miris 1917. gada 17. martā (Zürich).

Izveidoja pats savu filosofisko koncepciju sistēmu: teisma un sholastikas papildinātu metafiziku. Brentano interešu galvenā sfēra bija psiholoģija. Pamatojoties uz empīrisko psiholoģiju, viņš izveidoja ideālistisku mācību par psihes fenomenu "intencionalitāti": objekts pastāv tikai kā subjekta "intencijas" (nodoma) priekšmets. Viņu uzskata par vienu no ideālistiskās vērtību teorijas un analītiskās psiholoģijas pamatlicējiem austriešu filosofijā. Brentano mācība ietekmēja Huserlu, Heidegeru u.c. Rietumeiropas filosofus. Galvenie darbi: "Psiholoģija no empīriskā viedokļa" (1874.), "Par tikumiskās izziņas izcelšanos" (1889.), "Filozofijas četras fāzes un tās pašreizējais stāvoklis" (1895.).

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 54. lpp.

  • Брентано Ф. Избранные работы. - Москва, 1996.
  • рентано Ф. О многозначности сущего по Аристотелю. // Богословие. Философия. Культурология. Вып. 4. - СП6, 1997

Resursi internetā par šo tēmu