Atšķirības starp "Čaadajevs Pjotrs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Pjotrs Čaadajevs''' (''Чаадаев Пётр Яковлевич'', 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, [[muižnieks]]. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē. 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību [[Borodinas kauja|kaujā pie Borodinas]] apbalvots ar ''Sv. Annas ordeni'' (''Орден Святой Анны''), bet par kauju pie Kulmas - ar [[Prūsijas karaliste]]s ''Kulmas krustu'' (''Kulmer Kreuz''). 1819. gadā iestājās ''Labklājības savienībā''. 1821. gadā iestājās ''Ziemeļu biedrībā''. 1832. gadā pēc [[demobilizācija]]s ceļoja pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1832. gadā un arestēts par sakariem ar [[dekabristi]]em. Pēc izmeklēšanas atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā. Tuvs [[Puškins Aleksandrs|A.Puškina]] draugs. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju<ref>Sarakstītas franču valodā, uz krievu valodu tās pārtulkoja Nikolajs Ketčers (''Кетчер Николай Христофорович'').</ref>, no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā ''Телескоп''. Tā izsauca sašutumu konservatīvajās aprindās un asu valdības reakciju: žurnālu slēdza, tā redaktoru Nadeždinu izsūtīja trimdā, savukārt Čaadajevu pasludināja par psihiski nepieskaitāmu. 1837. gadā viņš sarakstīja "Ārprātīgā apoloģiju" (viņa dzīves laikā darbs netika publicēts). 40. gados iesaistījās sabiedriskajā polemikā, kopā ar Hercenu un Granovski oponējot [[slavofili]]em. Kritizēja [[Dzimtbūšana|dzimtbūšanu]], [[Pareizticība|pareizticību]] un valdības politiku. Liela daļa Čaadajeva publikāciju publicēšanās neiespējamības dēļ tika izplatītas rokrakstā, kopētas | + | '''Pjotrs Čaadajevs''' (''Чаадаев Пётр Яковлевич'', 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, [[muižnieks]]. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē. 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību [[Borodinas kauja|kaujā pie Borodinas]] apbalvots ar ''Sv. Annas ordeni'' (''Орден Святой Анны''), bet par kauju pie Kulmas - ar [[Prūsijas karaliste]]s ''Kulmas krustu'' (''Kulmer Kreuz''). 1819. gadā iestājās ''Labklājības savienībā''. 1821. gadā iestājās ''Ziemeļu biedrībā''. 1832. gadā pēc [[demobilizācija]]s ceļoja pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1832. gadā un arestēts par sakariem ar [[dekabristi]]em. Pēc izmeklēšanas atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā. Tuvs [[Puškins Aleksandrs|A.Puškina]] draugs. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju<ref>Sarakstītas franču valodā, uz krievu valodu tās pārtulkoja Nikolajs Ketčers (''Кетчер Николай Христофорович'').</ref>, no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā ''Телескоп''. Tā izsauca sašutumu konservatīvajās aprindās un asu valdības reakciju: žurnālu slēdza, tā redaktoru Nadeždinu izsūtīja trimdā, savukārt Čaadajevu pasludināja par psihiski nepieskaitāmu. 1837. gadā viņš sarakstīja "Ārprātīgā apoloģiju" (viņa dzīves laikā darbs netika publicēts). 40. gados iesaistījās sabiedriskajā polemikā, kopā ar Hercenu un Granovski oponējot [[slavofili]]em. Kritizēja [[Dzimtbūšana|dzimtbūšanu]], [[Pareizticība|pareizticību]] un valdības politiku. Liela daļa Čaadajeva publikāciju publicēšanās neiespējamības dēļ tika izplatītas rokrakstā, kopētas. Nomainīja reliģisko piederību, pieņemot [[Katolicisms|katolicismu]] (tiesa, Čaadajeva katolicisma izpratne drīzāk bija savdabīga sociālās utopijas forma). Savos filosofiskajos uzskatos meklēja vēstures attīstības likumsakarības. Mēģināja pamatot Dieva likumu augstāko lomu dabā un sabiedrībā, saskaņojot to ar jaunākajām tā laika dabaszinātņu atziņām. Pēc Čaadajeva domām pasaules vispārīgos likumus cilvēks nespēj aptvert bez atklāsmes no augšas. Pamtojoties uz šo principu vēstures filosofijā, viņš nonāca pie atziņas par dievišķās atklāsmes primāro lomu sabiedrības attīstībā. Attiecīgi, cilvēka religisko audzināšanu uzskatīja par pamatlīdzekli "Dieva valstības" realizēšanai zemes virsū. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 24. marts, plkst. 13.13
Pjotrs Čaadajevs (Чаадаев Пётр Яковлевич, 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, muižnieks. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē. 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību kaujā pie Borodinas apbalvots ar Sv. Annas ordeni (Орден Святой Анны), bet par kauju pie Kulmas - ar Prūsijas karalistes Kulmas krustu (Kulmer Kreuz). 1819. gadā iestājās Labklājības savienībā. 1821. gadā iestājās Ziemeļu biedrībā. 1832. gadā pēc demobilizācijas ceļoja pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1832. gadā un arestēts par sakariem ar dekabristiem. Pēc izmeklēšanas atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā. Tuvs A.Puškina draugs. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju[1], no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā Телескоп. Tā izsauca sašutumu konservatīvajās aprindās un asu valdības reakciju: žurnālu slēdza, tā redaktoru Nadeždinu izsūtīja trimdā, savukārt Čaadajevu pasludināja par psihiski nepieskaitāmu. 1837. gadā viņš sarakstīja "Ārprātīgā apoloģiju" (viņa dzīves laikā darbs netika publicēts). 40. gados iesaistījās sabiedriskajā polemikā, kopā ar Hercenu un Granovski oponējot slavofiliem. Kritizēja dzimtbūšanu, pareizticību un valdības politiku. Liela daļa Čaadajeva publikāciju publicēšanās neiespējamības dēļ tika izplatītas rokrakstā, kopētas. Nomainīja reliģisko piederību, pieņemot katolicismu (tiesa, Čaadajeva katolicisma izpratne drīzāk bija savdabīga sociālās utopijas forma). Savos filosofiskajos uzskatos meklēja vēstures attīstības likumsakarības. Mēģināja pamatot Dieva likumu augstāko lomu dabā un sabiedrībā, saskaņojot to ar jaunākajām tā laika dabaszinātņu atziņām. Pēc Čaadajeva domām pasaules vispārīgos likumus cilvēks nespēj aptvert bez atklāsmes no augšas. Pamtojoties uz šo principu vēstures filosofijā, viņš nonāca pie atziņas par dievišķās atklāsmes primāro lomu sabiedrības attīstībā. Attiecīgi, cilvēka religisko audzināšanu uzskatīja par pamatlīdzekli "Dieva valstības" realizēšanai zemes virsū.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Sarakstītas franču valodā, uz krievu valodu tās pārtulkoja Nikolajs Ketčers (Кетчер Николай Христофорович).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 62. lpp.
