Atšķirības starp "Nacionālie partizāni Latvijā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
69. rindiņa: 69. rindiņa:
  
  
−
Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida [[Latvijas iedzīvotāju deportācija (1949.)|deportācijai]] (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais [[VDK]] priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.<ref>Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.</ref>
+
Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida [[Latvijas iedzīvotāju deportācija (1949.)|deportācijai]] (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais [[VDK]] priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/pec_kara.htm Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.]</ref>
  
 
''Piezīme: "Latvijas Nacionālo partizānu apvienība" atrodas Rīgā, Antonijas iela 6 3.st., tālrunis: (+371) 67220635''
 
''Piezīme: "Latvijas Nacionālo partizānu apvienība" atrodas Rīgā, Antonijas iela 6 3.st., tālrunis: (+371) 67220635''

Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. aprīlis, plkst. 11.40

Kurzemes partizānu grupu pārstāvju sanāksmes dalībnieki Usmas mežu masīvā. 09.1946. Fotografējis LPSR IeM aģents M. Vītoliņš. TSDC arhīvs

Latvijas nacionālie partizāni - bruņota partizānu kara pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā 1944.-1956. gados dalībnieki: leģionāri, kas negribēja padoties Sarkanās armijas daļām zinot, ka viņus gaida filtrācijas nometnes, dezertieri un tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos, un kas īstenoja partizānu karu pret PSRS.

Komentāri

LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 nacionālo partizānu vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus. [1]

1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. mežabrāļi (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.[2]


Latvijas nacionālo partizānu nogalinātie un ievainotie padomju varas pārstāvji, atbalstītāji un to ģimeņu locekļi
(1944.g. jūlijs - 1953.g. oktobris)[3]
Kategorija Nogalināti  % Ievainoti  % Kopā
NKGB, VDM, VDK štata darbinieki 569 25,8 377 36,4 946
NKVD, VDM karaspēka karavīri un tehniskais personāls 259 11,7 222 21,5 481
NKVD, IeM štata darbinieki 111 5,0 46 4,5 157
Iznīcinātāju bataljonu karavīri 199 9,0 109 10,5 308
Civilpersonas (ierēdņi, atbalstītāji, to ģimeņu locekļi) 1070 48,5 281 27,1 1351
Kopā 2208 100 1035 100 3243


Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijai (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.[4]

Piezīme: "Latvijas Nacionālo partizānu apvienība" atrodas Rīgā, Antonijas iela 6 3.st., tālrunis: (+371) 67220635

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
  2. ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
  3. ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
  4. ↑ Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.

Literatūra

  • Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. - Rīga: Preses nams, 1999.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Nacionālie_partizāni_Latvijā&oldid=14666"