Atšķirības starp "Dabiskās tiesības" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Dabiskās tiesības''' – mācība par ideālām tiesībām, kas nav atkarīgas no valsts un izriet no cilvēka saprāta un dabas. Šāda ideja parādās jau [[Antīkā filosofija|antīkajā filosofijā]] ([[Aristotelis no Stagiras|Aristotelis]], Cicerons u.c.). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu ([[sv. Augustīns]], [[Akvīnas Toms]], Johans Duns Skots). Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. [[Buržuāziskā revolūcija|buržuāzisko revolūciju]] periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja ([[Grocijs Hugo|Hugo Grocijs]], [[Bodēns Žans|Žans Bodēns]], [[Mēviuss Dāvids|Dāvids Mēviuss]], [[Putendorfs Samuels|Samuels Putendorfs]], [[Kants Imanuels|Imanuels Kants]] u.c.) [[Buržuāzija|buržuāziskās]] sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, [[aristokrātija]]s privilēģiju nepamatotību. Dabiskās tiesības tiek pretnostatītas pozitīvajām tiesībām kā pilnīgas un ideālas normas, un kā normas, kas izriet no pašas dabas un tāpēc tās ir negrozāmas, atšķirībā no valsts izdotiem priekšrakstiem. Mūsdienās ''dabiskās tiesības'' uzskatāmas par reālo tiesību ideālu, kaut gan galu galā tomēr izšķirošās nav pozitīvās tiesības, bet pozitīvās tiesības, kuru nozīmi izsaka reālā likumdevēja griba. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir ''dabisko tiesību'' un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. ''Dabiskās tiesības'' Kants atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i. identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens- viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzsver, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas, kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozmīgas juristam | + | '''Dabiskās tiesības''' – mācība par ideālām tiesībām, kas nav atkarīgas no valsts un izriet no cilvēka saprāta un dabas. Šāda ideja parādās jau [[Antīkā filosofija|antīkajā filosofijā]] ([[Aristotelis no Stagiras|Aristotelis]], Cicerons u.c.). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu ([[sv. Augustīns]], [[Akvīnas Toms]], Johans Duns Skots). Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. [[Buržuāziskā revolūcija|buržuāzisko revolūciju]] periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja ([[Grocijs Hugo|Hugo Grocijs]], [[Bodēns Žans|Žans Bodēns]], [[Mēviuss Dāvids|Dāvids Mēviuss]], [[Putendorfs Samuels|Samuels Putendorfs]], [[Kants Imanuels|Imanuels Kants]] u.c.) [[Buržuāzija|buržuāziskās]] sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, [[aristokrātija]]s privilēģiju nepamatotību. No jauna atdzima pēc [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules kara]] (G. Radbruhs, R. Dvorkins u.c.). Dabiskās tiesības tiek pretnostatītas pozitīvajām tiesībām kā pilnīgas un ideālas normas, un kā normas, kas izriet no pašas dabas un tāpēc tās ir negrozāmas, atšķirībā no valsts izdotiem priekšrakstiem. Mūsdienās ''dabiskās tiesības'' uzskatāmas par reālo tiesību ideālu, kaut gan galu galā tomēr izšķirošās nav pozitīvās tiesības, bet pozitīvās tiesības, kuru nozīmi izsaka reālā likumdevēja griba. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir ''dabisko tiesību'' un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. ''Dabiskās tiesības'' Kants atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i. identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens- viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzsver, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas, kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozmīgas juristam |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. aprīlis, plkst. 16.46
Dabiskās tiesības – mācība par ideālām tiesībām, kas nav atkarīgas no valsts un izriet no cilvēka saprāta un dabas. Šāda ideja parādās jau antīkajā filosofijā (Aristotelis, Cicerons u.c.). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu (sv. Augustīns, Akvīnas Toms, Johans Duns Skots). Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja (Hugo Grocijs, Žans Bodēns, Dāvids Mēviuss, Samuels Putendorfs, Imanuels Kants u.c.) buržuāziskās sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, aristokrātijas privilēģiju nepamatotību. No jauna atdzima pēc 2. Pasaules kara (G. Radbruhs, R. Dvorkins u.c.). Dabiskās tiesības tiek pretnostatītas pozitīvajām tiesībām kā pilnīgas un ideālas normas, un kā normas, kas izriet no pašas dabas un tāpēc tās ir negrozāmas, atšķirībā no valsts izdotiem priekšrakstiem. Mūsdienās dabiskās tiesības uzskatāmas par reālo tiesību ideālu, kaut gan galu galā tomēr izšķirošās nav pozitīvās tiesības, bet pozitīvās tiesības, kuru nozīmi izsaka reālā likumdevēja griba. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Dabiskās tiesības Kants atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i. identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens- viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzsver, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas, kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozmīgas juristam
Literatūra par šo tēmu
Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 68. lpp.
