Atšķirības starp "1968. gada Studentu maijs Francijā" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 21. aprīlis, plkst. 13.04

1968. gada maija studentu nemieri Parīzē - studentu sacelšanās Parīzē, Francijā, laikā no 1968. gada aprīlim līdz jūnijam, nomainīja konservatīvo morāli, (reliģiju, patriotismu, respektu pret autoritāti) pret liberālu morāli (vienlīdzību, seksuālu atbrīvotību, cilvēktiesībām), kā rezultātā daudzas turpmākās pārmaiņas sabiedrībā un uzvedībā turpmāk saistās ar tā saukto "68. gada paaudzi". Aiz atšķirīgiem iemesliem un ar atšķirīgu vardarbības pakāpi nemieri un protesti noritēja arī citviet, ieskaitot ASV, Meksiku, Japānu, Ķīnu, Dienvidkoreju u. c., taču tie nopietni neapdraudēja politisko sistēmu, kas palika nemainīga.

Notikumu hronoloģija

• 22. martā Humanitāro zinātņu fakultātes studenti Nanterā, protestējot pret "Dienvidvjetnamas aizstāvēšanas nacionālās komitejas" aktīvistu grupas arestu, uzsāka nemierus fakultātes ēkā, paralizējot darbu tajā. Izveidojās t.s. 22. marta kustība. Ar saukli "No universitātes kritikas līdz sabiedrības kritikai" fakultātē sākās pastāvīgas studentu diskusijas par nepieciešamajām pārmaiņām augstskolas darbības principos un visā sabiedrībā kopumā.
• 3. maijā Sorbonnas universitātes rektors Rošs pavēl pārtraukt darbu augstskolā un aicina iejaukties varas iestādes. Latīņu kvartālā tika ievesti īpašie policijas spēki, kas uzsāka kreisi noskaņoto studentu mītiņa izdzenāšanu (500 arestēti, vairāki simti guvuši vieglākas vai smagākas traumas). Protesta demonstrācijā iziet liela daļa pasniedzēju un vairāki tūkstoši līdz tam apolitiski noskaņoto studentu. Aktivizējās kreisi noskaņoto grupas, kaisot skrejlapas ar aicinājumiem, zīmējot grafiti, uzsākot izdot apkārtrakstus (avīzi).
• 4. maijā sākās vispārējs studentu streiks Parīzē, Tulūzā, Lionā, Nantē, Strasbūrā u.c. augstskolu centros, demonstrācijas iziet ārpus universitātes kvartāla un jau tiek vērstas nevis pret universitātes kārtību, bet pret pastāvošo varu.
• 6. maijā studentu demonstrācija (~6000) dodas uz Santē cietumu, kur, kā baumo, ieslodzīti arestētie studenti. Atgriežoties Latvīņu kvartālā demonstrantus sagaida policija un sākas ielu kaujas, tiek improvizētas pirmās barikādes.
• 7. maijā ~30 000 studentu un pasniedzēju demonstrācija ar prasību pārtraukt policijas patvaļu un atvērt universitāti. Nemieri aptvēruši visu Parīzi. Izcilākie franču intelektuāļi (piemēram, Sartrs) uzstājas ar atbalstu studentu prasībām.
• 10. maijā studentu nemieri visā Francijā. Parīzē ~50 000 demonstrācija, kas vakarpusē pārauga barikāžu cīņās ar policiju, t.s. "pirmā barikāžu nakts". Izmantojot asaru gāzi, uz rīta pusi policijai izdevās barikādes ieņemt (demonstrantu vidū vairāki simti ievainoto).
• 13. maijā ~400 000 liela studentu kustības atbalstītāju demonstrācija Parīzē. Sākās strādnieku streiki. Studenti ieņem Sorbonnu un teātri "Odeon", ko pārvērš par diskusiju vietu.
• 16. maijā vairāk nekā 50 Francijas rūpnīcu strādnieki, par spīti arodbiedrību vadības un Francijas komunistiskās partijas noraidošajai nostājai, sāka streiku, atbalstot Parīzes studentu protestus - kopumā streikā iesaistījās 10 000 000 strādnieku. Virknē vietu strādnieki pārņēma savā kontrolē ražošanas telpas ("Renault" rūpnīcas, metalurģiskais kombināts Nantē u.c.). Sākas konflikti starp aģitatoriem no studentu vidus un komunistiem, kas nevēlas pieļaut studentu anarhistisko ideju ietekmes pieaugumu strādnieku vidū. Izveidojas t.s. studentu Revolucionārās Darbības Komitejas (RDK) kā studentu pašpārvaldes un pašorganizēšanās veids, alternatīva līdz tam pastāvošajam dalījumam pēc piederības fakultātei.
• 23. maijā t.s. Otrā barikāžu nakts - ielu cīņas starp studentiem, kuri protestē pret varas iestāžu cenbtieniem izraidīt vienu no to līderiem D.Kon-Benditu no valsts, un policiju.
• 25. maijā arodbiedrību līderi slepus vienojas par streiku pārtraukšanu, panākot valdības un darba devēju piekāpšanos atsevišķos saimnieciskos jautājumos, t.s. Grenela vienošanās.
• 27. maijā Šarletti stadionā plaša pret valdību un komunistiem (pret de Gollu un Grenela vienošanām) vērsta demonstrācija, ko organizēja 22. marta kustība un sociālisti.
• 29. maijā arodbiedrību vadība piekāpās strādniekiem un pasludināja streika turpināšanu. ~500 000 liela strādnieku demonstrācija pret valdību. Francijas prezidentsa de Golls pameta Parīzi un devās uz Francijas armijas kontingenta štābu VFR, apspriesties par šī kontingenta izmantošanu nemieru apspiešanā ar bruņotu spēku.
• 1. jūnijā de Golls atgriezās Parīzē, atlaida parlamentu un paziņoja, ka nepiekāpsies nemierniekiem nevienā jautājumā. Valdību atbalstošas labēji noskaņoto iedzīvotāju demonstrācijas. Sarunu par streika pārtraukšanu atsākšana ar arodbiedribu vadību.
• 10.-11. jūnijā pēdējās pret valdību vērstās masu demonstrācijas barikāžu cīņas Latīņu kvartālā. Arodbiedrības pārtrauca streiku.
• 15. jūnijā publiskots prezidenta dekrēts par studentu kreiso radiķāļu kustību (22. marta kustība, RDK u.c.) pasludināšanu par nelikumīgām.
• 16. jūnijā policija ieņēma Sorbonnu un "Odeon", izdzenāja, arestējot līderus, studentu komūnas Latīņu kvartālā. Nemieri bija apspiesti.

Resursi internetā par šo tēmu

• Mediņa I. Gads, kad pasaule «aizgāja pa kreisi». // NRA, 5.jūnijs, 2008.
• Serdžo Benvenuto. Pretoties Parīzei. Pretoties Parīzē. // Rīgas laiks
• Sedlenieks A. Francijas "baltā bruņinieka" sabojātā reputācija. // nedēļa, Nr.8., 16. februāris, 2009.
• Kaža J. 1968.

• Дойл K. Месяц революции - Франция 1968
• Миронин С. Кто стоял за бунтом во Франции 1968?
• Христофоров И. 1968 год: на изломе эпох. // ВОКРУГ СВЕТА, №9 (2816) | Сентябрь 2008
• Телевич A. Май 1968-го
• Студенческое движение (сборник статьей)