Atšķirības starp "Gramši Antonio" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Antonio Gramši''' (''Antonio Gramsci'', 1891.-1937.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, [[Marksisms|marksisma]] teorētiķis, Itālijas Komunistiskās partijas un t.s. ''kultūrmarksisma'' izveidotājs. Dzimis 1891. gadā Sardīnijā. Par pretvalstisku darbību 1928. gadā notiesāts uz 20 gadiem ieslodzījumā. Galvenie darbi apkopoti "Cietuma burtnīcās". | '''Antonio Gramši''' (''Antonio Gramsci'', 1891.-1937.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, [[Marksisms|marksisma]] teorētiķis, Itālijas Komunistiskās partijas un t.s. ''kultūrmarksisma'' izveidotājs. Dzimis 1891. gadā Sardīnijā. Par pretvalstisku darbību 1928. gadā notiesāts uz 20 gadiem ieslodzījumā. Galvenie darbi apkopoti "Cietuma burtnīcās". | ||
| − | Savos teorētiskajos apcerējumos pievērsās estētikai, socioloģijai, filosofijas vēsturei, itāļu kultūrai, [[Baznīca]]s lomas kritikai utt. | + | Savos teorētiskajos apcerējumos pievērsās estētikai, socioloģijai, filosofijas vēsturei, itāļu kultūrai, [[Baznīca]]s lomas kritikai utt., Lielu vērību veltīja [[Proletariāts|proletariāta]] un [[inteliģence]]s attiecībām, jautājumiem par kultūras revolūciju un [[ideoloģija]]s lomu sabiedrības attīstībā. |
| + | |||
| + | Valdošās aprindas, lai nodrošinātu savu varu, paļaujas ne tikai uz policejisku un militāru spēku, bet arī uz labprātīgu masu piekrišanu. Varas mehānisms ietver ne tikai piespiešanu, bet arī pārliecināšanu. Varas stabilitāti nevar nodrošināt tikai ar ekonomikas pārņemšanu valdošās šķiras īpašumā. Varas noturēšanai nepieciešama arī pakļauto brīvprātīga piekrišana. Stāvokli, kad panākts pietiekams piekrišanas līmenis, Gramši nosauc par "hegemoniju", t.i. paņēmienu kompleksu, pēc kura valdošā šķira izmanto ideoloģiju, lai slēptu savu kontroli pār masām. Hegemonija nav vienreiz sasniegts, sastindzis stāvoklis, bet nepārtraukts, smalki strukturēts un dinamisks process, kas jāuztur, ja grib saglabāt varu. Šajā sakarībā jebkura valsts ir hegemonija, kas bruņota gan ar piespiedu pasākumiem, gan vienkāršu, pasīvu sabiedrības piekrišanu, gan arī labvēlīgu, aktīvu piekrišanu (kad sabiedrība patiešām grib to, kas nepieciešams valdošajām aprindām). Gan hegemonijas sasniegšana, gan tās noārdīšana ir “molekulārs” process. Tas notiek nevis kā [[Šķira|šķiru]] sadursme, bet kā gandrīz neredzamas, niecīgas viedokļu un noskaņojuma pārmaiņas katra cilvēka apziņā. Hegemonija balstās uz sabiedrības “kultūras kodolu”, kurā ietilpst priekšstati par pasauli un cilvēku, labo un ļauno, skaisto un atbaidošo, tradīcijām un aizspriedumiem, simboliem un tēliem, zināšanām un pieredzi, kas sakrājusies vairākos gadsimtos. Kamēr šis kodols ir stabils un noturīgs, sabiedrībā valda “noturīga kolektīvā griba”, kas vērsta uz esošās kārtības saglabāšanu. Lai panāktu revolūciju, nepieciešams sagraut “kultūras kodolu” un kolektīvo gribu. To panāk ar “molekulāru agresiju” kultūras kodolā. Šī agresija nenozīmē kādas patiesības vai atklāsmes pasludināšanu, kas var panākt apvērsumu sabiedrības apziņā: “milzīgu daudzumu grāmatu, brošūru, žurnālu un avīžrakstu, sarunu un strīdu, kas bez gala atkārtojas un savā milzīgajā apjomā veido tos ilgstošos pūliņus, no kuriem dzimst zināmā mērā viendabīga kolektīvā griba, kas nepieciešama, lai rastos laikā un telpā koordinēta, vienota darbība”. Kad nobriedusi hegemonijas krīze un izveidojies “kara stāvoklis”, protams, nepieciešama ne tikai molekulāra iedarbība uz apziņu, bet arī ātras, mērķtiecīgas un enerģiskas operācijas, kas sabiedrības apziņā izsauc šoku un lielām ļaužu masām liek pāriet no pasivitātes uz aktīvu darbību. Gramši to raksturo kā ķēdes reakciju (“sintēžu ķēdi”) un nosauc par katarsi, kas atgādina publikas attīrošo reakciju pēc traģēdijas noskatīšanās teātrī. Lai ieviestu jaunu hegemoniju vai esošo sagrautu, nav vērts vērsties pret ideoloģisko pretinieku teorijām. Jāiedarbojas uz ikdienas apziņu – parastām, “mazām” vidējā cilvēka domām. Vislielākais efekts tiek sasniegts ar nenogurstošu vienu un to pašu apgalvojumu atkārtošanu, kamēr sabiedrība pie tiem pierod un sāk pieņemt nevis ar saprātu, bet ar ticību. “Masas,” raksta Gramši, “nespēj pieņemt filozofiju savādāk kā tikai ar ticību.” Šai sakarā Gramši kā piemēri min Baznīcu, kas reliģisko pārliecību uztur, nepārtraukti atkārtojot lūgšanas un rituālus. Par masu ikdienas apziņu jācīnās gan varas spēkiem, kas sargā savu hegemoniju, gan arī revolucionāriem, kas vēlas situāciju kardināli mainīt - abiem dota iespēja uzvarēt, jo kultūras kodols un ikdienas apziņa ir ne tikai konservatīva, bet spēj arī mainīties. Revolucionāriem spēkiem nav varas rīcībā esošo resursu, taču ir pieejama tā ikdienas apziņas daļa, ko Gramši nosauca par "veselo saprātu". Savukārt valdošajām aprindām, kas grib saglabāt savu hegemoniju, ir svarīgi šo veselo saprātu neitralizēt, ieviešot apziņā mītus. Līdz ar to, galvenais darbojošais spēks hegemonijas radīšanā vai sagraušanā pēc Gramši domām ir inteliģence, jo tikai šis sabiedrības slānis ir intelektuāli pietiekami spēcīgs, lai radītu jaunas konvencijas, un pietiekami apspiests, lai būtu gatavs nostāties opozīcijā varai. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 15. jūlijs, plkst. 11.09
Antonio Gramši (Antonio Gramsci, 1891.-1937.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, marksisma teorētiķis, Itālijas Komunistiskās partijas un t.s. kultūrmarksisma izveidotājs. Dzimis 1891. gadā Sardīnijā. Par pretvalstisku darbību 1928. gadā notiesāts uz 20 gadiem ieslodzījumā. Galvenie darbi apkopoti "Cietuma burtnīcās".
Savos teorētiskajos apcerējumos pievērsās estētikai, socioloģijai, filosofijas vēsturei, itāļu kultūrai, Baznīcas lomas kritikai utt., Lielu vērību veltīja proletariāta un inteliģences attiecībām, jautājumiem par kultūras revolūciju un ideoloģijas lomu sabiedrības attīstībā.
Valdošās aprindas, lai nodrošinātu savu varu, paļaujas ne tikai uz policejisku un militāru spēku, bet arī uz labprātīgu masu piekrišanu. Varas mehānisms ietver ne tikai piespiešanu, bet arī pārliecināšanu. Varas stabilitāti nevar nodrošināt tikai ar ekonomikas pārņemšanu valdošās šķiras īpašumā. Varas noturēšanai nepieciešama arī pakļauto brīvprātīga piekrišana. Stāvokli, kad panākts pietiekams piekrišanas līmenis, Gramši nosauc par "hegemoniju", t.i. paņēmienu kompleksu, pēc kura valdošā šķira izmanto ideoloģiju, lai slēptu savu kontroli pār masām. Hegemonija nav vienreiz sasniegts, sastindzis stāvoklis, bet nepārtraukts, smalki strukturēts un dinamisks process, kas jāuztur, ja grib saglabāt varu. Šajā sakarībā jebkura valsts ir hegemonija, kas bruņota gan ar piespiedu pasākumiem, gan vienkāršu, pasīvu sabiedrības piekrišanu, gan arī labvēlīgu, aktīvu piekrišanu (kad sabiedrība patiešām grib to, kas nepieciešams valdošajām aprindām). Gan hegemonijas sasniegšana, gan tās noārdīšana ir “molekulārs” process. Tas notiek nevis kā šķiru sadursme, bet kā gandrīz neredzamas, niecīgas viedokļu un noskaņojuma pārmaiņas katra cilvēka apziņā. Hegemonija balstās uz sabiedrības “kultūras kodolu”, kurā ietilpst priekšstati par pasauli un cilvēku, labo un ļauno, skaisto un atbaidošo, tradīcijām un aizspriedumiem, simboliem un tēliem, zināšanām un pieredzi, kas sakrājusies vairākos gadsimtos. Kamēr šis kodols ir stabils un noturīgs, sabiedrībā valda “noturīga kolektīvā griba”, kas vērsta uz esošās kārtības saglabāšanu. Lai panāktu revolūciju, nepieciešams sagraut “kultūras kodolu” un kolektīvo gribu. To panāk ar “molekulāru agresiju” kultūras kodolā. Šī agresija nenozīmē kādas patiesības vai atklāsmes pasludināšanu, kas var panākt apvērsumu sabiedrības apziņā: “milzīgu daudzumu grāmatu, brošūru, žurnālu un avīžrakstu, sarunu un strīdu, kas bez gala atkārtojas un savā milzīgajā apjomā veido tos ilgstošos pūliņus, no kuriem dzimst zināmā mērā viendabīga kolektīvā griba, kas nepieciešama, lai rastos laikā un telpā koordinēta, vienota darbība”. Kad nobriedusi hegemonijas krīze un izveidojies “kara stāvoklis”, protams, nepieciešama ne tikai molekulāra iedarbība uz apziņu, bet arī ātras, mērķtiecīgas un enerģiskas operācijas, kas sabiedrības apziņā izsauc šoku un lielām ļaužu masām liek pāriet no pasivitātes uz aktīvu darbību. Gramši to raksturo kā ķēdes reakciju (“sintēžu ķēdi”) un nosauc par katarsi, kas atgādina publikas attīrošo reakciju pēc traģēdijas noskatīšanās teātrī. Lai ieviestu jaunu hegemoniju vai esošo sagrautu, nav vērts vērsties pret ideoloģisko pretinieku teorijām. Jāiedarbojas uz ikdienas apziņu – parastām, “mazām” vidējā cilvēka domām. Vislielākais efekts tiek sasniegts ar nenogurstošu vienu un to pašu apgalvojumu atkārtošanu, kamēr sabiedrība pie tiem pierod un sāk pieņemt nevis ar saprātu, bet ar ticību. “Masas,” raksta Gramši, “nespēj pieņemt filozofiju savādāk kā tikai ar ticību.” Šai sakarā Gramši kā piemēri min Baznīcu, kas reliģisko pārliecību uztur, nepārtraukti atkārtojot lūgšanas un rituālus. Par masu ikdienas apziņu jācīnās gan varas spēkiem, kas sargā savu hegemoniju, gan arī revolucionāriem, kas vēlas situāciju kardināli mainīt - abiem dota iespēja uzvarēt, jo kultūras kodols un ikdienas apziņa ir ne tikai konservatīva, bet spēj arī mainīties. Revolucionāriem spēkiem nav varas rīcībā esošo resursu, taču ir pieejama tā ikdienas apziņas daļa, ko Gramši nosauca par "veselo saprātu". Savukārt valdošajām aprindām, kas grib saglabāt savu hegemoniju, ir svarīgi šo veselo saprātu neitralizēt, ieviešot apziņā mītus. Līdz ar to, galvenais darbojošais spēks hegemonijas radīšanā vai sagraušanā pēc Gramši domām ir inteliģence, jo tikai šis sabiedrības slānis ir intelektuāli pietiekami spēcīgs, lai radītu jaunas konvencijas, un pietiekami apspiests, lai būtu gatavs nostāties opozīcijā varai.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 140. lpp.
- Džeremijs Stengrūms. Filosofijas dižas idejas mazā grāmatā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2008.
- Skapska G. Learning to be a Citizen: Cognitive and Ethical Aspects of Post-communist Society Transformation. // Civil Society: Democratic Perspectives. / eds. R. Fine & S. Rai - Frank Cass: London, 1997, p. 147
