Atšķirības starp "Imanentisms" versijām
m |
m |
||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:Filosofijas vēsture]] |
Pašreizējā versija, 2010. gada 29. oktobris, plkst. 10.14
Imanentisms jeb imanentu skola (no lat. imanentus = piemītošs, iekšā esošs) - viens no virzieniem Rietumu filosofijā XIX gs. beigās. Pazīstamākie tā pārstāvji bija Šupe, Šūberts-Zolderns, Remke un Leklērs. Savu ideju tuvumu šim virzienam atzina arī Mahs un Avenāriuss. Imanenti kritizēja Kanta mācību par "lietu par sevi" un aicināja atgriezties no kantisma pie Bērklija un Jūma. Galvenās tēzes: "pastāv tikai tas, kas tiek domāts", esamība ir imanenta apziņai, objekts ir nesaraujamām saitē° saistīts ar subjektu. Lai izvairītos no solipisma, imanenti (izņemot Šūbertu-Zoldernu, kurš postulēja, ka viņa viedoklis esot "gnozeoloģiskais solipsisms") sāka lietot jēdzienu "apziņa vispār" jeb "ģints apziņa", kas pastāvot neatkarīgi no cilvēka prāta. Imanentu postulēto atspoguļošanas teorijas noraidišanu kā "lietu ieiešanu apziņā" vēlāk pieņēma neoreālisma pārstāvji. XX gs. imanentu skola saira daudzos sīkākos virzienos.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 167. lpp.
