Atšķirības starp "Hjūms Deivids" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Deivids Hjūms''' jeb '''Deivids Jūms''' (''David Hume, Esq.'', 1711.-1776.) – [[skvairs]], filosofs, psihologs, vēsturnieks. | '''Deivids Hjūms''' jeb '''Deivids Jūms''' (''David Hume, Esq.'', 1711.-1776.) – [[skvairs]], filosofs, psihologs, vēsturnieks. | ||
| − | Dzimis 1711. gada 7. maijā (26. aprīlī p.v.s.) Edinburgā, [[Lielbritānijas karaliste|Lielbritānijas karalistē]]. Tēvs Jozefs (''Joseph Home of Chirnside'') advokāts, sīkmuižnieks un [[vigs]], bet māte Katrīna, dzimusi lēdija Falknere (''Katherine, lady Falconer''). Audzis vecāku muižā, guvis labu mājas apmācību. 1723. gadā uzsāka studijas Edinburgas universitātē (ko pameta 1726. gadā). 1734. gadā karjeras apsvērumu dēļ nomainīja uzvārdu no ''Home'' un ''Hume'' un iestājās darbā par tirdzniecības klerku Bristolē pie kāda uzņēmēja, taču tirgotāja karjera neraisījās un viņš pārcēlās uz dzīvi Francijā, kur 1739. gadā publicējis savu pirmo filosofisko darbu "Traktāts par cilvēka dabu" (''A Treatise of Human Nature''), kas bija pamatā viņa pēc gadiem izdotajā "Pētījums par cilvēka sapratni" (''An Enquiry Concerning Human Understanding''). 1740. gadā atgriezās dzimtas muižā, kur nodevās rakstīšanai, taču laikabiedru vidū nekādu atzinību neguva. 1745. gadā strādāja par Anandeilas [[Marķīzs|marķīza]] (''Marquise of Annandale'') mājskolotāju, bet tad izmēģināja veiksmi militārajā karjerā - 1746. gadā kā sava attāla radinieka ģenerāļa Džeimsa Senklēra (''Lieutenant-General James St Clair'') adjutants piedalījā karaflotes reidā [[Francijas karaliste]]s piekrastē, bet 1748.–1749. gados piedalījās slepenā diplimātiskajā misijā Vīnes un Turīnas galmos. Sākot ar 1748. gadu viņš sāka parakstīt savus sacerējumus ar īsto vārdu un pamazām ieguva popularitāti interesentu un kritiķu vidū. 1752. gadā Edinburgas advokātu biedrība Hjūmu ievēlēja par Advokātu bibliotēkas (musd. Skotijas Nacionālā bibliotēka - ''National Library of Scotland'') pārraugu. 1763. gadā iesaistījās Viņa Majestātes diplomātiskajā dienestā Parīzes vēstniecībā. 1767. gadā tika iecelts par valsts sekretāra ziemeļu teritoriju jautājumos palīgu. 1768. gadā Hjūms atgriezās Edinburgā visai ievērojami uzlabojis savu materiālo stāvokli, un atlikušo mūža daļu nodarbojās ar zinātni. | + | Dzimis 1711. gada 7. maijā (26. aprīlī p.v.s.) Edinburgā, [[Lielbritānijas karaliste|Lielbritānijas karalistē]]. Tēvs Jozefs (''Joseph Home of Chirnside'') advokāts, sīkmuižnieks un [[vigs]], bet māte Katrīna, dzimusi lēdija Falknere (''Katherine, lady Falconer''). Audzis vecāku muižā, guvis labu mājas apmācību. 1723. gadā uzsāka studijas Edinburgas universitātē (ko pameta 1726. gadā). 1734. gadā karjeras apsvērumu dēļ nomainīja uzvārdu no ''Home'' un ''Hume'' un iestājās darbā par tirdzniecības klerku Bristolē pie kāda uzņēmēja, taču tirgotāja karjera neraisījās un viņš pārcēlās uz dzīvi Francijā, kur 1739. gadā publicējis savu pirmo filosofisko darbu "Traktāts par cilvēka dabu" (''A Treatise of Human Nature''), kas bija pamatā viņa pēc gadiem izdotajā "Pētījums par cilvēka sapratni" (''An Enquiry Concerning Human Understanding''). 1740. gadā atgriezās dzimtas muižā, kur nodevās rakstīšanai, taču laikabiedru vidū nekādu atzinību neguva. 1745. gadā strādāja par Anandeilas [[Marķīzs|marķīza]] (''Marquise of Annandale'') mājskolotāju, bet tad izmēģināja veiksmi militārajā karjerā - 1746. gadā kā sava attāla radinieka ģenerāļa Džeimsa Senklēra (''Lieutenant-General James St Clair'') adjutants piedalījā karaflotes reidā [[Francijas karaliste]]s piekrastē, bet 1748.–1749. gados piedalījās slepenā diplimātiskajā misijā Vīnes un Turīnas galmos. Sākot ar 1748. gadu viņš sāka parakstīt savus sacerējumus ar īsto vārdu un pamazām ieguva popularitāti interesentu un kritiķu vidū. 1752. gadā Edinburgas advokātu biedrība Hjūmu ievēlēja par Advokātu bibliotēkas (musd. Skotijas Nacionālā bibliotēka - ''National Library of Scotland'') pārraugu. 1763. gadā iesaistījās Viņa Majestātes diplomātiskajā dienestā Parīzes vēstniecībā. 1767. gadā tika iecelts par valsts sekretāra ziemeļu teritoriju jautājumos palīgu (''Under Secretary of State for the Northern Department''). 1768. gadā Hjūms atgriezās Edinburgā visai ievērojami uzlabojis savu materiālo stāvokli, un atlikušo mūža daļu nodarbojās ar zinātni. |
Uzskatīja, ka zināšanu uzdevums nav izprast esamību, bet gan būt par ceļvedi praktiskajā dzīvē. Vienīgais drošu zināšanu priekšmets ir matemātikas objekti, bet visi citi pētīšanas priekšmeti skar faktus, kas nav pārbaudāmi, bet tiek secināti tikai loģiski vai no pieredzes. Visi spriedumi par pastāvēšanu arī rodas no pieredzes: īstenība ir tikai „iespaidu“ plūsma, kuru cēloņi nav zināmi un izziņai nav pieejami. Jautājumu par to, vai objektīvā pasaule pastāv vai nē, Jūms uzskatīja par neatrisināmu. Viena no pamatattiecībām, kuru konstatē pieredze, ir attiecība starp cēloni un sekām, kuru nav iespējams noteikt ne ar intuīciju, ne ar loģisku analīzi un pierādījumiem. No tā, ka viena parādība ir dota pirms otras, nevar secināt, ka viena ir cēlonis, bet otra – sekas. Pat tad, ja sakars, kas laika ziņā pastāv starp parādībām, atkārtojas ļoti bieži, mēs neko nezinām par apslēpto spēku, ar kura palīdzību viens objekts rada citu. Tomēr cilvēki, pamatojoties uz to, kā zināmi priekšmeti iedarbojušies pagātnē, mēdz secināt, ka tiem arī nākotnē jādarbojas līdzīgā kārtā. Šie secinājumi tiekot izdarīti tikai pieraduma pēc. T.i. Hjūms zināmā mērā noliedza cēlonības objektīvo raksturu. Mūsu iedomu plūsma nav absolūts haoss: dažus objektus mēs uztveram kā spilgtus, dzīvus un stabilus, un ar to praktiskajai dzīvei pilnīgi pietiek. Jātiek tikai skaidrībā par to, ka praktiskās paļāvības avots ir nevis teorētiskas zināšanas, bet ticība. Ētikā Hjūms izveidoja [[Utilitārisms|utilitārisma]] teoriju, definētams derīgumu par tikumības pamatkritēriju. Reliģijas filosofijā viņš aprobežojās ar pieņēmumu, ka Visumā valdošās kārtības cēloņiem ir zināma analoģija ar saprātu, taču noraidīja jebkādu mācību par Dievu un, atsaukdamies uz vēstures pieredzi, atzina, ka reliģija slikti ietekmē tikumību un sabiedrisko dzīvi. Hjūma [[skepticisms]] visai ietekmēja tā laika un vēlāku laiku [[buržuāzija]]s locekļu pasaules izpratni, bet viņa [[agnosticisms]] ievērojami ietekmēja jaunāko laiku filosofiju, kļūstot par vienu no [[Neopozitīvisms|neopozitīvisma]] pamatavotiem. | Uzskatīja, ka zināšanu uzdevums nav izprast esamību, bet gan būt par ceļvedi praktiskajā dzīvē. Vienīgais drošu zināšanu priekšmets ir matemātikas objekti, bet visi citi pētīšanas priekšmeti skar faktus, kas nav pārbaudāmi, bet tiek secināti tikai loģiski vai no pieredzes. Visi spriedumi par pastāvēšanu arī rodas no pieredzes: īstenība ir tikai „iespaidu“ plūsma, kuru cēloņi nav zināmi un izziņai nav pieejami. Jautājumu par to, vai objektīvā pasaule pastāv vai nē, Jūms uzskatīja par neatrisināmu. Viena no pamatattiecībām, kuru konstatē pieredze, ir attiecība starp cēloni un sekām, kuru nav iespējams noteikt ne ar intuīciju, ne ar loģisku analīzi un pierādījumiem. No tā, ka viena parādība ir dota pirms otras, nevar secināt, ka viena ir cēlonis, bet otra – sekas. Pat tad, ja sakars, kas laika ziņā pastāv starp parādībām, atkārtojas ļoti bieži, mēs neko nezinām par apslēpto spēku, ar kura palīdzību viens objekts rada citu. Tomēr cilvēki, pamatojoties uz to, kā zināmi priekšmeti iedarbojušies pagātnē, mēdz secināt, ka tiem arī nākotnē jādarbojas līdzīgā kārtā. Šie secinājumi tiekot izdarīti tikai pieraduma pēc. T.i. Hjūms zināmā mērā noliedza cēlonības objektīvo raksturu. Mūsu iedomu plūsma nav absolūts haoss: dažus objektus mēs uztveram kā spilgtus, dzīvus un stabilus, un ar to praktiskajai dzīvei pilnīgi pietiek. Jātiek tikai skaidrībā par to, ka praktiskās paļāvības avots ir nevis teorētiskas zināšanas, bet ticība. Ētikā Hjūms izveidoja [[Utilitārisms|utilitārisma]] teoriju, definētams derīgumu par tikumības pamatkritēriju. Reliģijas filosofijā viņš aprobežojās ar pieņēmumu, ka Visumā valdošās kārtības cēloņiem ir zināma analoģija ar saprātu, taču noraidīja jebkādu mācību par Dievu un, atsaukdamies uz vēstures pieredzi, atzina, ka reliģija slikti ietekmē tikumību un sabiedrisko dzīvi. Hjūma [[skepticisms]] visai ietekmēja tā laika un vēlāku laiku [[buržuāzija]]s locekļu pasaules izpratni, bet viņa [[agnosticisms]] ievērojami ietekmēja jaunāko laiku filosofiju, kļūstot par vienu no [[Neopozitīvisms|neopozitīvisma]] pamatavotiem. | ||
Pašreizējā versija, 2009. gada 1. septembris, plkst. 14.51
Deivids Hjūms jeb Deivids Jūms (David Hume, Esq., 1711.-1776.) – skvairs, filosofs, psihologs, vēsturnieks.
Dzimis 1711. gada 7. maijā (26. aprīlī p.v.s.) Edinburgā, Lielbritānijas karalistē. Tēvs Jozefs (Joseph Home of Chirnside) advokāts, sīkmuižnieks un vigs, bet māte Katrīna, dzimusi lēdija Falknere (Katherine, lady Falconer). Audzis vecāku muižā, guvis labu mājas apmācību. 1723. gadā uzsāka studijas Edinburgas universitātē (ko pameta 1726. gadā). 1734. gadā karjeras apsvērumu dēļ nomainīja uzvārdu no Home un Hume un iestājās darbā par tirdzniecības klerku Bristolē pie kāda uzņēmēja, taču tirgotāja karjera neraisījās un viņš pārcēlās uz dzīvi Francijā, kur 1739. gadā publicējis savu pirmo filosofisko darbu "Traktāts par cilvēka dabu" (A Treatise of Human Nature), kas bija pamatā viņa pēc gadiem izdotajā "Pētījums par cilvēka sapratni" (An Enquiry Concerning Human Understanding). 1740. gadā atgriezās dzimtas muižā, kur nodevās rakstīšanai, taču laikabiedru vidū nekādu atzinību neguva. 1745. gadā strādāja par Anandeilas marķīza (Marquise of Annandale) mājskolotāju, bet tad izmēģināja veiksmi militārajā karjerā - 1746. gadā kā sava attāla radinieka ģenerāļa Džeimsa Senklēra (Lieutenant-General James St Clair) adjutants piedalījā karaflotes reidā Francijas karalistes piekrastē, bet 1748.–1749. gados piedalījās slepenā diplimātiskajā misijā Vīnes un Turīnas galmos. Sākot ar 1748. gadu viņš sāka parakstīt savus sacerējumus ar īsto vārdu un pamazām ieguva popularitāti interesentu un kritiķu vidū. 1752. gadā Edinburgas advokātu biedrība Hjūmu ievēlēja par Advokātu bibliotēkas (musd. Skotijas Nacionālā bibliotēka - National Library of Scotland) pārraugu. 1763. gadā iesaistījās Viņa Majestātes diplomātiskajā dienestā Parīzes vēstniecībā. 1767. gadā tika iecelts par valsts sekretāra ziemeļu teritoriju jautājumos palīgu (Under Secretary of State for the Northern Department). 1768. gadā Hjūms atgriezās Edinburgā visai ievērojami uzlabojis savu materiālo stāvokli, un atlikušo mūža daļu nodarbojās ar zinātni.
Uzskatīja, ka zināšanu uzdevums nav izprast esamību, bet gan būt par ceļvedi praktiskajā dzīvē. Vienīgais drošu zināšanu priekšmets ir matemātikas objekti, bet visi citi pētīšanas priekšmeti skar faktus, kas nav pārbaudāmi, bet tiek secināti tikai loģiski vai no pieredzes. Visi spriedumi par pastāvēšanu arī rodas no pieredzes: īstenība ir tikai „iespaidu“ plūsma, kuru cēloņi nav zināmi un izziņai nav pieejami. Jautājumu par to, vai objektīvā pasaule pastāv vai nē, Jūms uzskatīja par neatrisināmu. Viena no pamatattiecībām, kuru konstatē pieredze, ir attiecība starp cēloni un sekām, kuru nav iespējams noteikt ne ar intuīciju, ne ar loģisku analīzi un pierādījumiem. No tā, ka viena parādība ir dota pirms otras, nevar secināt, ka viena ir cēlonis, bet otra – sekas. Pat tad, ja sakars, kas laika ziņā pastāv starp parādībām, atkārtojas ļoti bieži, mēs neko nezinām par apslēpto spēku, ar kura palīdzību viens objekts rada citu. Tomēr cilvēki, pamatojoties uz to, kā zināmi priekšmeti iedarbojušies pagātnē, mēdz secināt, ka tiem arī nākotnē jādarbojas līdzīgā kārtā. Šie secinājumi tiekot izdarīti tikai pieraduma pēc. T.i. Hjūms zināmā mērā noliedza cēlonības objektīvo raksturu. Mūsu iedomu plūsma nav absolūts haoss: dažus objektus mēs uztveram kā spilgtus, dzīvus un stabilus, un ar to praktiskajai dzīvei pilnīgi pietiek. Jātiek tikai skaidrībā par to, ka praktiskās paļāvības avots ir nevis teorētiskas zināšanas, bet ticība. Ētikā Hjūms izveidoja utilitārisma teoriju, definētams derīgumu par tikumības pamatkritēriju. Reliģijas filosofijā viņš aprobežojās ar pieņēmumu, ka Visumā valdošās kārtības cēloņiem ir zināma analoģija ar saprātu, taču noraidīja jebkādu mācību par Dievu un, atsaukdamies uz vēstures pieredzi, atzina, ka reliģija slikti ietekmē tikumību un sabiedrisko dzīvi. Hjūma skepticisms visai ietekmēja tā laika un vēlāku laiku buržuāzijas locekļu pasaules izpratni, bet viņa agnosticisms ievērojami ietekmēja jaunāko laiku filosofiju, kļūstot par vienu no neopozitīvisma pamatavotiem.
Miris 1776. gada 25. augustā, 65 gadu vecumā, Edinburgā.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 186.-187. lpp.
- Ernest Campbell Mossner. The Life of David Hume. Oxford University Press, 1980
- Beauchamp T., Rosenberg A. Hume and the Problem of Causation. - Oxford University Press: New York, 1981
- David Fate Norton. David Hume: Commonsense Moralist, Skeptical Metaphysician. - Princeton University Press, 1978
- Garrett Don. Cognition and Commitment in Hume's Philosophy. - Oxford University Press: New York / Oxford, 1996
- Russell Paul. The Riddle of Hume's Treatise: Skepticism, Naturalism and Irreligion. - Oxford University Press: New York / Oxford, 2008
Resursi internetā par šo tēmu
- David Hume - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Hume's Aesthetics - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Hume's Moral Philosophy - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Hume on Religion - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Hume on Free Will - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- The History of England in Three Volumes By David Hume, Esq. - Gutenberg project
- David Hume Bibliography
- Works by David Hume at Project Gutenberg
