Atšķirības starp "Franku valsts" versijām
m |
m |
||
| 22. rindiņa: | 22. rindiņa: | ||
|} | |} | ||
| − | '''Franku karaliste''', vēlāk '''Franku impērija''' (fr. ''Empire carolingien'', angl. ''Carolingian Empire'', vāc. ''Fränkisches Reich'', kr. ''Франкское государство'') - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja [[Franki|saliešu franku]] cilts, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā sakāva [[vestgoti|vestgotus]] (507.), sagrāba ripuaru franku karaļa Sigiberta Klibā zemes ap Ķelni un Trīru, saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru, izveidojot franku valsti. Tad [[vadonības sabiedrība]]s institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār [[Tautas sapulce|tautas sapulci]] sāka dominēt [[karalis]] un tā [[Grāfs|grāfi]]. VI-VII gs. norisa [[Feodālisms|feodalisma]] sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva [[Majordoms|majordomi]]. Franku valsts bija vienīgā no barbaru karalistēm, kas bija pieņēmusi katoļticību, nevis ariānismu. Hlodviga dēli pakļāva [[Burgundija|Burgundiju]] (532.-534.), [[Provansa|Provansu]] (537.), [[Bavārija|Bavāriju]] (535.) un daļu [[Tīringene]]s (531.). Mirstot, Hlodvigs I franku karalisti bija sadalījis starp četriem saviem dēliem, kas aizsāka gandrīz divus gadsimtus ilgu karu par varu periodu starp dažādiem Merovingu dzimtas atzariem, kad valsts tika atkal apvienota, te no jauna sadalīta. Šo cīņu rezultātā ne tikai pakāpeniski izplēnēja franku varenība, ap 600. gadu tika sagrautas arī vērtīgākās romiešu laika valsts organizācijas atribūtu pēdējās paliekas - nodokļu sistēma, starptautiskā tirdzniecība, tika izpostītas pilsētas un to galvenais labklājības pamats - specializētas manufaktūras. Sabrukusi bija arī naudas sistēma - monētu kalšana un to apgrozības kontrole. Šajā laikā Eiropā samazinājās arī iedzīvotāju skaits, saruka lauksaimniecība. Valsts atguvās un nostiprinājās [[Karolingu dinastija]]s laikā. Lielāko varenību ''franku valsts'' sasniedza [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. '''Karolingu impēriju''' (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā [[impērija]] sašķēlās [[Rietumfranku valsts|Rietumfranku valstī]], [[Austrumfranku valsts|Austrumfranku valstī]] (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]]) un [[Vidusfranku valsts|Vidusfranku valstī]] (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā.</ref>). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī ''de iure''. | + | '''Franku karaliste''', vēlāk '''Franku impērija''' (fr. ''Empire carolingien'', angl. ''Carolingian Empire'', vāc. ''Fränkisches Reich'', kr. ''Франкское государство'') - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja [[Franki|saliešu franku]] cilts, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā sakāva [[vestgoti|vestgotus]] (507.), sagrāba ripuaru franku karaļa Sigiberta Klibā zemes ap Ķelni un Trīru, saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru, izveidojot franku valsti. Tad [[vadonības sabiedrība]]s institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār [[Tautas sapulce|tautas sapulci]] sāka dominēt [[karalis]] un tā [[Grāfs|grāfi]]. Hlodviga I valdīšanas laikā tika kodificēts visvecākais franku tiesību krājums [[Saliešu tiesības]] (''Lex Salica'').<ref>Антология мировой правовой мысли в пяти томах. II том: Европа V-XVII вв. / Семигин Г.Ю. - Мысль: Москва, 1999, с. 32-33</ref> VI-VII gs. norisa [[Feodālisms|feodalisma]] sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva [[Majordoms|majordomi]]. Franku valsts bija vienīgā no barbaru karalistēm, kas bija pieņēmusi katoļticību, nevis ariānismu. Hlodviga dēli pakļāva [[Burgundija|Burgundiju]] (532.-534.), [[Provansa|Provansu]] (537.), [[Bavārija|Bavāriju]] (535.) un daļu [[Tīringene]]s (531.). Mirstot, Hlodvigs I franku karalisti bija sadalījis starp četriem saviem dēliem, kas aizsāka gandrīz divus gadsimtus ilgu karu par varu periodu starp dažādiem Merovingu dzimtas atzariem, kad valsts tika atkal apvienota, te no jauna sadalīta. Šo cīņu rezultātā ne tikai pakāpeniski izplēnēja franku varenība, ap 600. gadu tika sagrautas arī vērtīgākās romiešu laika valsts organizācijas atribūtu pēdējās paliekas - nodokļu sistēma, starptautiskā tirdzniecība, tika izpostītas pilsētas un to galvenais labklājības pamats - specializētas manufaktūras. Sabrukusi bija arī naudas sistēma - monētu kalšana un to apgrozības kontrole. Šajā laikā Eiropā samazinājās arī iedzīvotāju skaits, saruka lauksaimniecība. Valsts atguvās un nostiprinājās [[Karolingu dinastija]]s laikā. Lielāko varenību ''franku valsts'' sasniedza [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. '''Karolingu impēriju''' (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā [[impērija]] sašķēlās [[Rietumfranku valsts|Rietumfranku valstī]], [[Austrumfranku valsts|Austrumfranku valstī]] (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]]) un [[Vidusfranku valsts|Vidusfranku valstī]] (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā.</ref>). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī ''de iure''. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. oktobris, plkst. 14.27
| |
| pastāv: | ~500.-843.(924.) g. |
| galvaspilsēta: |
|
| karaļi: | |
| |
| |
Franku karaliste, vēlāk Franku impērija (fr. Empire carolingien, angl. Carolingian Empire, vāc. Fränkisches Reich, kr. Франкское государство) - valsts Rietumeiropā 486.-843. gados. To izveidoja saliešu franku cilts, kas Hlodviga I (vald. 481.-511.) vadībā sakāva vestgotus (507.), sagrāba ripuaru franku karaļa Sigiberta Klibā zemes ap Ķelni un Trīru, saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru, izveidojot franku valsti. Tad vadonības sabiedrības institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār tautas sapulci sāka dominēt karalis un tā grāfi. Hlodviga I valdīšanas laikā tika kodificēts visvecākais franku tiesību krājums Saliešu tiesības (Lex Salica).[1] VI-VII gs. norisa feodalisma sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva majordomi. Franku valsts bija vienīgā no barbaru karalistēm, kas bija pieņēmusi katoļticību, nevis ariānismu. Hlodviga dēli pakļāva Burgundiju (532.-534.), Provansu (537.), Bavāriju (535.) un daļu Tīringenes (531.). Mirstot, Hlodvigs I franku karalisti bija sadalījis starp četriem saviem dēliem, kas aizsāka gandrīz divus gadsimtus ilgu karu par varu periodu starp dažādiem Merovingu dzimtas atzariem, kad valsts tika atkal apvienota, te no jauna sadalīta. Šo cīņu rezultātā ne tikai pakāpeniski izplēnēja franku varenība, ap 600. gadu tika sagrautas arī vērtīgākās romiešu laika valsts organizācijas atribūtu pēdējās paliekas - nodokļu sistēma, starptautiskā tirdzniecība, tika izpostītas pilsētas un to galvenais labklājības pamats - specializētas manufaktūras. Sabrukusi bija arī naudas sistēma - monētu kalšana un to apgrozības kontrole. Šajā laikā Eiropā samazinājās arī iedzīvotāju skaits, saruka lauksaimniecība. Valsts atguvās un nostiprinājās Karolingu dinastijas laikā. Lielāko varenību franku valsts sasniedza Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. Karolingu impēriju (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Svētais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā impērija sašķēlās Rietumfranku valstī, Austrumfranku valstī (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par Vācijas karalisti) un Vidusfranku valstī (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā[2]). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī de iure.
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 51. lpp.
- Frankland. the Franks and the world of the early middle ages. / Paul Fouracre (Ed.) - Manchester University Press: Manchester, 2008, ISBN 978-0-7190-7669-5
- Ian N. Wood. The Merovingian Kingdoms, 450–751. - Longman: London, 2000, ISBN 0-582-49372-2
- Rosamond McKitterick. Charlemagne: The Formation of a European Identity. - Cambridge University Press, 2008, ISBN 9780521886727
- Joanna Story. Charlemagne: Empire and Society. - Manchester University Press, 2005, ISBN 9780719070891
- Eric Joseph Goldberg. Struggle for Empire: Kingship and Conflict Under Louis the German, 817-876. - Cornell University Press, 2006, ISBN 9780801438905
- Simon MacLean. Kingship and Politics in the Late Ninth Century: Charles the Fat and the End of the Carolingian Empire. - Cambridge University Press, 2003, ISBN 9780521819459
- Reinhard Schneider. Das Frankenreich. - Oldenbourg: München, 2001
- Michael Borgolte. Die Grafen Alemanniens in merowingischer und karolingischer Zeit. Eine Prosopographie. - Thorbecke: Sigmaringen, 1986, ISBN 3-7995-7351-8
- Eugen Ewig. Die Merowinger und das Frankenreich. - Kohlhammer: Stuttgart, 2006, ISBN 3-17-019473-9
- Eugen Ewig. Spätantikes und fränkisches Gallien. Gesammelte Schriften. 2 Bde. - Artemis: München, Zürich, 1976–1979, ISBN 3-7608-4652-1
- Franz Irsigler. Untersuchungen zur Geschichte des frühfränkischen Adels. - Röhrscheid: Bonn, 1981, ISBN 3-7928-0420-4
- Patrick J. Geary. Die Merowinger. Europa vor Karl dem Großen. - Beck: München, 2004, ISBN 3-406-49426-9
- Rudolf Schieffer. Die Karolinger. - Kohlhammer: Stuttgart, 2006, ISBN 3-17-019099-7
- Dieter Hägermann. Karl der Große, Herrscher des Abendlandes. - Propyläen-Verlag: Berlin, 2000; List: München, 2003, ISBN 3-548-60275-4
- Тейс Л. Наследие Каролингов IX-X века. / Перевод с французского Т. А. Чесноковой. - Скарабей: Москва, 1993, Т. 2, 272 с. ISBN 5-86507-043-6
- Лебек С. Происхождение франков. V-IX века. / Перевод В. Павлова. - Скарабей: Москва, 1993, Т. 1, 352 с. ISBN 5-86507-001-0
- Григорий Турский. История франков (Historia Francorum). - Наука: Москва, 1987, 464 с.
- Большие Лоршские анналы. // Хрестоматия по истории средних веков. Том 1. Раннее средневековье. - Издательство Социально-экономической литературы: Москва, 1961
- Анналы королевства франков (фрагменты). // Свод древнейших письменных известий о славянах. Том II (VII-IX в.в.). - Восточная литература РАН: Москва, 1995, С. 464-479, - 592 с. ISBN 5-02-017809-8
Resursi internetā par šo tēmu
- Frankenreich - Historischen Lexikon der Schweiz
- Die Franken - Wegbereiter Europas. // Ein geschichtlicher Hintergrund zur Ausstellung im Reiß-Museum Mannheim
- Ein fränkisches Fürstengrab aus Krefeld-GeIIep
- Fakten der Merowingerzeit vom Jahr 420 bis 751
- Frankenreich (Fränkisches Reich) - Meyers Konversations-Lexikon
- Die fränkische Missionierung ab 500
- Франкское государство - Academic dictionaries and encyclopedias
- Лебек С. Происхождение франков. V-IX века.
- Анналы королевства франков - предсловие
- Анналы королевства франков (741-799 гг.).
- Анналы королевства франков (800-829 гг.).
- Книга истории франков (Liber historiae francorum).
- Ливанцев К.Е. Государство и право франков. Общественный строй.
- Королевские династии Меровингов, Каролингов, Капетингов
