Atšķirības starp "Lingvistiskā filosofija" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 27. janvāris, plkst. 12.39

Lingvistiskā filosofija, arī loģiskā analīze, lingvistiskā analīze, ikdienas valodas filosofija ( no lat. lingua – valoda) – filozofijas virziens, ko izveidojis Vitgenšteins, un kas analizē valodu, viens no analītiskās filosofijas virzieniem. Lingvistiskās filozofijas mērķis nav izveidot formas ziņā ideālu zinātnes valodu, bet gan aplūkot valodas lietojumu cilvēku dzīvē un no tā izrietošās problēmas. Lingvistiskās analīzes kā atsevišķa modernās filozofijas novirziens aizsākusies XIX gs. beigu posmā, un faktiski piedzīvojusi uzplaukumu un iemantojusi atzinību tikai XX gs. otrajā pusē – sākot no sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem līdz mūsu dienām. Tās ģeokultūras izplatības areāls irgalvenokārt angliski runājošās zemes, tāpēc to dažkārt mēdz dēvēt arī par angļuamerikāņu, dažkārt par pragmatisko filozofiju vai kā citādi. Analītiskās domāšanas redzamākie pārstāvji ir Gotlobs Frēge, Džordžs Mūrs, Ludvigs Vitgenšteins, Jesaja Berlins, Alfrēds Aijers, Airisa Mērdoka u.c. Šī virziena pamatā ir Mūra „veselā saprāta filosofija“ un Vitgenšteina vēlīnie uzskati. Analītiskā paradigma atšķiras no citām filozofiskām “skolām” tādējādi, ka, sākotjau no Frēges, tā piedāvājusi visai oriģinālu un sākotnēji neierastu domāšanas un valodas savstarpējo attiecību uzstādījumu. Domāšana un valoda. Kas vispār ir valoda? Kā valoda notiek, kā tur ienāk vārdi, kā vairojas un pagaist nozīmes? Ciktāl to iespējams kontrolēt? Vitgenšteina darbs "Filozofiskie pētījumi", kas publicēts 1953. gadā, sākas ar pagaru citējumu no "Atzīšanās", kurā Aurēlijs Augustīns stāsta, kā viņš (Augustīns) bērnībā apguvis valodu, vērojot pieaugušo cilvēku rīcību dažādās situācijās un klausoties viņu izrunātos vārdus. Tādējādi Augustīns aptvēris “kādām lietām šie vārdi kalpo kā zīmes, un “ielauzījis šajās zīmēsmēli”, lietojis tās, lai izpaustu savas vēlmes. Pēc šī citējuma visa tālākā Vitgenšteina darba argumentācija veltīta šādas valodas un domāšanas sakarību (ka vārdi kalpo kā zīmes kaut kam citam) izpratnes demontāžai. Attiecīgi, filosofijas objekts ir lingvistiskā analīze, valodas un domāšanas semantiskā noskaidrošana. Filosofiskās problēmas, raksta Vitgenšteins, tiek risinātas nevis iegūstot jaunu informāciju, bet gan organizējot to, ko mēs vienmēr esam zinājuši: filosofija ir cīņa pret mūsu sapratnes noburtību ar mūsu valodu. Filosofiskās problēmas tiek atrisinātas, ielūkojoties mūsu valodas darbības mehānismā un pie tam darot to tādā veidā, lai mēs problēmas atpazītu - pretēji tieksmei tās pārprast. “... skaidrība, pēc kādas tiecamies, ir patiešām pilnīga skaidrība. Bet tas gluži vienkārši nozīmē, ka filosofiskām problēmām vajag pilnīgi izzust”. Pēc Vitgenšteina domām, filosofija ir paradokss, bet tāds paradokss, kuru mēs varam apjēgt vienīgi nonākot pie skaidras izpratnes par to, ko mēs darām, kad veicam domāšanas un runas darbības. Līdzīgi kā citas neopozitīvisma skolas, neatzīst, ka filosofija būtu pasaules uzskats, un tradicionālās filosofijas problēmas uzskata par pseidoproblēmām, kas rodas tāpēc, ka sakarā ar valodas dezorientējošo ietekmi uz domāšanu netiek izprasta valodas īstenā daba. Filosofijai drīzāk jānoskaidro grūtības, kas rodas, nepareizi lietojot vārdus un teikumus. Kā uzsver lingvistiskās filosofijas Kembridžas grupas pārstāvji, filosofijas uzdevums ir pildīt „terapeitisku“ funkciju, ārstēt mūsu valodas kaites. Cenšoties „pārvarēt metafiziku“, lingvistiskās filosofijas piekritēji ne tikai atmet tradicionālās filosofijas „ontoloģisko metafiziku“, bet arī, noliedzot vispār jebkādas viengabalainas filosofiskas koncepcijas iespējamību, noraida loģiskā pozitīvisma gnozeologisko metafiziku ar tās „tieši dotā“ principu, verificējamības principu u.c. Uzskatot valodas analīzi par filosofiskās pētīšanas pamatmērķi, lingvistiskās filosofijas, it īpaši Oksfordas grupas pārstāvji, par savas ievērības objektu izraugās nevis mākslīgās valodas, valodas-modeļus, bet gan dabisko sarunu valodu (pamatojot to, ka sarunvalodas bagātību nav iespējams izsmeļoši izteikt kaut kādās „ideālās valodas“ shēmās). Kritiķi norāda, ka lingvistiskā filosofija pārvēršot pētīšanu par valodai piemītošo izteicienu dažādo lietošanas veidu aprakstu, ka valoda tai ir līdzeklis pasaules konstruēšanai, nevis atspoguļošanai, valoda tiek pārvērsta par mistisku autonomu spēku. Var uzskaitīt vairākas XX gs. filosofijā atrodamas idejas par valodu, piemēram: 1) valodas loģiskais modelis, kas sākas ar Frēges pētījumiem, 2) uz valodas lietotājiem vērstas pieejas (Ostins un Vitgenšteins), 3) valodas divkāršās artikulācija ideja semioloģijā un lingvistikā, 4) Čomska ģeneratīvās gramatikas koncepcija, 5) dihotomija starp valodu un runu jeb kodu un vēstījumu, 6) biheivioristiskā valodas izpratne un 7) valoda kā simbolu sistēma (Gudmens).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 237.-238. lpp.
• Vējš J.N. Lingvistiskā filozofija. – Avots: Rīga, 1981. - 70 lpp.
• Vējš J.N. Darbdienas filozofija. - Zinātne: Rīga, 2005. - 384 lpp. ISBN 9984767566
• Kūle M, Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. - 656 lpp., ISBN 9984-17-119-1

• Философский словарь. / Под ред. И.Т. Фролова. - 4-е изд. - Политиздат: Москва, 1981. - 445 с.

Resursi internetā par šo tēmu

• Filosofijas noteiksme Ludviga Vitgenšteina un Žaka Deridā koncepcijās.
• Taurens J. Lingvistiskās nozīmes teorijas arhitektūras semantikā.
• Vējš Jānis Nameisis, Dr. habil. phil. Lingvistiski analītiskā pieeja akadēmiskajā apmācībā. (.pdf)

• Лингвистическая философия - Электронная библиотека по философии
• Значение слова "Лингвистическая философия" в Большой Советской Энциклопедии
• Лингвистическая философия. // Aналитическая философия. - Русский Гуманитарный Интернет Университет
• Пушкарева Н.В. Неопозитивизм - Б. Рассел, Л. Витгенштейн.