Atšķirības starp "Lunačarskis Anatolijs" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Anatolijs Lunačarskis''' (''Луначарский Анатолий Васильевич'', 1875.-1933.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, mākslas teorētiķis, pirmais [[PSRS]] tautas izglītības komisārs, diplomāts. | '''Anatolijs Lunačarskis''' (''Луначарский Анатолий Васильевич'', 1875.-1933.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, mākslas teorētiķis, pirmais [[PSRS]] tautas izglītības komisārs, diplomāts. | ||
| − | Dzimis 1875. gada 11.(23.) novembrī Poltavā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Tēvs - [[īstenais valsts padomnieks]] Aleksandrs Antonovs (''Александр Иванович Антонов''). 1892. gadā, mācoties ģimnāzijā Kijevā, iesaistījās nelegālajā sociāldemokrātiskajā kustībā. 1895. gadā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas, uzsāka filosofijas un dabaszinātņu vispārējā kursa studijas Cīrihes universitātē (''Universität Zürich''). 1896.-1898. gados apceļoja Franciju un Itāliju, bet atgriezies Maskavā, aktīvi iesaistījās pretvalstiskajā darbībā. | + | Dzimis 1875. gada 11.(23.) novembrī Poltavā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Tēvs - [[īstenais valsts padomnieks]] Aleksandrs Antonovs (''Александр Иванович Антонов''). Pēc tēva nāves zēnu adoptējis Vasilijs Lunačarskis (''Василий Фёдорович Луначарский''). 1892. gadā, mācoties ģimnāzijā Kijevā, iesaistījās nelegālajā sociāldemokrātiskajā kustībā. No 1895. gada Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. 1895. gadā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas, uzsāka filosofijas un dabaszinātņu vispārējā kursa studijas Cīrihes universitātē (''Universität Zürich''). 1896.-1898. gados apceļoja Franciju un Itāliju, bet atgriezies Maskavā, aktīvi iesaistījās pretvalstiskajā darbībā. 1899. gadā arestēts un izsūtīts vispirms uz Kalugu (''Калуга''), pēc tam uz Vologdu (''Вологда'') un Totjmu (''Тотьма''). 1903. gadā, partijai sašķeļoties, pieslējies [[lielinieki]]em. 1904. gadā pēc nometinājuma termiņa beigām atgriezās Kijevā, bet tad emigrējis uz Šveici, kur aktīvi publicējies krievu marksistu preses izdevumos "Proletārietis" (''Пролетарий'') un "Uz priekšu" (''Вперёд''). 1905. gada oktobrī atgriezies Krievijā, kur strādājis kreisajā laikrakstā "Jaunā dzīve" (''Новая жизнь''). [[1905. gada revolūcija]]s laikā arestēts, taču izbēdzis no apcietinājuma un emigrējis uz Eiropu. Pameta partiju, kurā atjaunoja dalību tikai 1917. gadā. Labi pazinis Raini (1912. gadā viesojies pie tā Kastaņolā<ref>Raiņa dienasgrāmatu ieraksti 23.5.1912., 5.6.1912. u.c.</ref>). Sākoties [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karam]], proponēja pacifismu, viens no kreisā laikraksta "Mūsu vārds" (''Наше слово'') izveidotājiem. 1917.-1929. gados pirmais Padomju Savienības tautas izglītības komisārs. Aizrāvās ar [[Teosofija|teosofiju]]. 1926. gada maijā bijis oficiālā vizītē arī Rīgā. No 1930. gada PSRS ZA akadēmiķis. 1933. gadā iecelts par pirmo vēstnieku Spānijā. Miris 1933. gada 26. decembrī Mentonā, Francijā (apbedīts Maskavā). |
Izstrādāja "mākslas partejiskuma" teoriju, daudz teoretizēja par kultūras lomu [[Šķiru cīņa|šķiru cīņā]], autora pasaules skatījuma ietekmi tā darbos u.tml. Lika pamatus turpmākajai kultūras dzīves ideoloģizācijai PSRS. Vairāku lugu autors. | Izstrādāja "mākslas partejiskuma" teoriju, daudz teoretizēja par kultūras lomu [[Šķiru cīņa|šķiru cīņā]], autora pasaules skatījuma ietekmi tā darbos u.tml. Lika pamatus turpmākajai kultūras dzīves ideoloģizācijai PSRS. Vairāku lugu autors. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 3. marts, plkst. 12.32
Anatolijs Lunačarskis (Луначарский Анатолий Васильевич, 1875.-1933.) - publicists, sabiedrisks darbinieks, mākslas teorētiķis, pirmais PSRS tautas izglītības komisārs, diplomāts.
Dzimis 1875. gada 11.(23.) novembrī Poltavā, Krievijas impērijā. Tēvs - īstenais valsts padomnieks Aleksandrs Antonovs (Александр Иванович Антонов). Pēc tēva nāves zēnu adoptējis Vasilijs Lunačarskis (Василий Фёдорович Луначарский). 1892. gadā, mācoties ģimnāzijā Kijevā, iesaistījās nelegālajā sociāldemokrātiskajā kustībā. No 1895. gada Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. 1895. gadā, pēc ģimnāzijas absolvēšanas, uzsāka filosofijas un dabaszinātņu vispārējā kursa studijas Cīrihes universitātē (Universität Zürich). 1896.-1898. gados apceļoja Franciju un Itāliju, bet atgriezies Maskavā, aktīvi iesaistījās pretvalstiskajā darbībā. 1899. gadā arestēts un izsūtīts vispirms uz Kalugu (Калуга), pēc tam uz Vologdu (Вологда) un Totjmu (Тотьма). 1903. gadā, partijai sašķeļoties, pieslējies lieliniekiem. 1904. gadā pēc nometinājuma termiņa beigām atgriezās Kijevā, bet tad emigrējis uz Šveici, kur aktīvi publicējies krievu marksistu preses izdevumos "Proletārietis" (Пролетарий) un "Uz priekšu" (Вперёд). 1905. gada oktobrī atgriezies Krievijā, kur strādājis kreisajā laikrakstā "Jaunā dzīve" (Новая жизнь). 1905. gada revolūcijas laikā arestēts, taču izbēdzis no apcietinājuma un emigrējis uz Eiropu. Pameta partiju, kurā atjaunoja dalību tikai 1917. gadā. Labi pazinis Raini (1912. gadā viesojies pie tā Kastaņolā[1]). Sākoties I Pasaules karam, proponēja pacifismu, viens no kreisā laikraksta "Mūsu vārds" (Наше слово) izveidotājiem. 1917.-1929. gados pirmais Padomju Savienības tautas izglītības komisārs. Aizrāvās ar teosofiju. 1926. gada maijā bijis oficiālā vizītē arī Rīgā. No 1930. gada PSRS ZA akadēmiķis. 1933. gadā iecelts par pirmo vēstnieku Spānijā. Miris 1933. gada 26. decembrī Mentonā, Francijā (apbedīts Maskavā).
Izstrādāja "mākslas partejiskuma" teoriju, daudz teoretizēja par kultūras lomu šķiru cīņā, autora pasaules skatījuma ietekmi tā darbos u.tml. Lika pamatus turpmākajai kultūras dzīves ideoloģizācijai PSRS. Vairāku lugu autors.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Raiņa dienasgrāmatu ieraksti 23.5.1912., 5.6.1912. u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 247. lpp.
- Drāmas teorija un tehnika. Rakstu kopojums. / sast. A. Grigulis - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1961., - 798 lpp.
