Atšķirības starp "Vēstures avots" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Vēstures avots''' (angl. ''Historical Source'', kr. ''исторический источник'') - autentisks [[artefakts]], kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā un ir izmantojams kā  līdzeklis vēstures pētīšanai. Ir lietiskie avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.); mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas u.tml.); rakstiskie avoti (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.); vizuālie avoti (gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.). Iedala tiešajos un netiešajos. Netiešie avoti satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā (piem., apģērbs, aprakstoša literatūra u.tml.). Tiešie tiesību vēstures avoti ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem., lēņa grāmatas, statūti, hronikas, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits aspekts avotā apzināti noklusēts vai izkropļots). T.i. vēstures avoti ir viss, kas nonāk mūsdienās
+
'''Vēstures avots''' (angl. ''Historical Source'', kr. ''исторический источник'') - autentisks [[artefakts]], kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā un ir izmantojams kā  līdzeklis vēstures pētīšanai. T.i. vēstures avoti ir viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, baznīca, dienasgrāmata, lelle, vēstule, zābaks, glezna, – un liecina par savu laiku. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības.
no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, baznīca, dienasgrāmata, lelle, vēstule, zābaks, glezna, – un liecina par savu laiku.
 
  
 +
Ir lietiskie avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.); mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas u.tml.); rakstiskie avoti (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.); vizuālie avoti (gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.). Iedala tiešajos un netiešajos. Netiešie avoti satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā (piem., apģērbs, aprakstoša literatūra u.tml.). Tiešie tiesību vēstures avoti ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem., lēņa grāmatas, statūti, hronikas, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits aspekts avotā apzināti noklusēts vai izkropļots).
  
 
Skat. arī:
 
Skat. arī:

Versija, kas saglabāta 2010. gada 13. aprīlis, plkst. 10.00

Vēstures avots (angl. Historical Source, kr. исторический источник) - autentisks artefakts, kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā un ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai. T.i. vēstures avoti ir viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, baznīca, dienasgrāmata, lelle, vēstule, zābaks, glezna, – un liecina par savu laiku. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības.

Ir lietiskie avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.); mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas u.tml.); rakstiskie avoti (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.); vizuālie avoti (gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.). Iedala tiešajos un netiešajos. Netiešie avoti satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā (piem., apģērbs, aprakstoša literatūra u.tml.). Tiešie tiesību vēstures avoti ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem., lēņa grāmatas, statūti, hronikas, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits aspekts avotā apzināti noklusēts vai izkropļots).

Skat. arī:

Literatūra par šo tēmu

  • Dokumenti liecina: Latvijas vēstures dokumentu izlase skolām. 1939–1991 / sast. Z.Baķe, I.Gundare, M.Kotts, V.Nollendorfs, R.Pētersons, D.Staško, Dz.Zujeva. – Latvijas Okupācijas muzejs: Rīga, 1999. – 197 lpp. ISBN 9984-9332-1-0


Resursi internetā par šo tēmu