Atšķirības starp "Universitāte" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 18. februāris, plkst. 09.28

Universitātes Eiropā pēc 1300. gada.

Universitātes Eiropā viduslaikos.

Universitāte (no lat. universitas - "kopība"; angl. university, vāc. Universität, fr. université, kr. университет) - viduslaiku Eiropā universitātes bija skolas ar pašpārvaldi, kurās varēja studēt visas t.s. „septiņas brīvās mākslas“ (lat. septem artes liberals): gramatiku, retoriku, loģiku, aritmētiku, ģeometriju, mūziku, astronomiju. Pēc Romas sabrukuma izglītību uzturēja Baznīca klosteros, taču šīs skolas lielāko tiesu bija šauri specializētas. Tā kā prasības pēc izglītības kvalitāti pieauga, pieaugot sabiedrības sarežģītības pakāpei un attīstoties materiālajai civilizācijai, un jau XI gs. sāka pārņemt no musulmaņiem universālo augstskolu principu.

Termins universitas nozīmēja nevis apmācības universalitāti, bet organizāciju (paralēli corpus vai ''collegium) - apvienību, kas ietvēra ļaudis ar kopīgām interesēm un tiesisko statusu. Pat pilsētu iedzīvotāju kopums dažkārt tika dēvēts par "universitātēm" (universitas civium), arī ģildes, cehi. UTāpēc pirmās izglītības universitātes bija visai nekonkrētas zinātņu vīru un studentu kopības: Boloņā, Padujā, Monpeljē faktiski pastāvēja paralēli vairāki šādi mācību centri, kas sevi uzskatīja par vienas "universitas" sastāvdaļām. Tikai XIV-XV gs. universitātes kā akadēmiskas mācību iestādes nodalījās no skolām (studium), nostiprinās kopīgs apzīmējums: "universitas scolarium et magistrorum". Uz šo laiku bija izkristalizējusies universitātes kā augstākā mācību iestādes koncepcija, tās bija ieguvušas virkni tiesību un privilēģiju:

• studēt ne tikai septiņas brīvās mākslas (septem artes liberales), bet arī tiesības (civil- un kanoniskās), teoloģiju, medicīnu, ko īstenoja 4 fakultātēs: jaunākajā jeb sagatavošanas (septiņas brīvās mākslas) un vecākajās (medicīnas, juridiskajā un teoloģiskajā;
• tiesības uz daļu Baznīcas benefīciju;
• ieguvušam zinātnisko grādu vienā skolā, tiesības pasniegt jebkurā citā universitātē bez papildus eksāmeniem (ius ubique docendi);
• pasniedzēju tiesības izvēlēties, ja tāda situācija rodas, starp Baznīcas tiesu un laicīgo tiesu;
• tiesības pieņemt savus statūtus, izdot iekšējās kārtības noteikumus, rīkojumus, noteikt mācībspēku atalgojumu, apmācības metodes un paņēmienus, disciplinārās normas, eksāmenu kārtību u.tt. Bija arī citas, lokālas privilēģijas katrai universitātei atsevišķi.

Vispārpieņemts kļuva arī apzīmējums studentes, kā dēvēja ne tikai skolniekus universitātēs, bet visus, kas "studē", t.i. velta sevi zinātnei - gan studentus, gan pasniedzējus. Universitāte kā "zinātņu ģilde" kas, līdzīgi kā amatnieku vai tirgotāju ģildes, centās nostiprināt savu korporativitāti, t.i. augstākās varas apstiprinātas tiesības uz kopīpašumu, vēlētām amatpersonām, pašu sastādītiem statūtiem, zīmogu, korporatīvo tiesu. Cīņa par to visu ilga gadu desmitus, ja ne gadsimtus.

Mācību metodikā nostiprinājās trīs pamatstili:

1. Lectio - statūtos apstiprinātas programmas pilnīgs un sistemātisks izklāsts, kam paredzēts noteikts laiks ik dienu. Lekcijas tika iedalītas ordinārajās (obligātajās) un ekstraordinārajās (papildu), jo lieta tāda, ka viduslaikos studenti neklausījās kādas konkrētas zinātnes kursu (piemēram, filosofijas vai romiešu tiesību kurss), bet gan lekcijas par konkrētu grāmatu. Vienas grāmatas tika uzskatītas par priekš studenta svarīgākām un obligātām (ordinārām), bet citas - par ne tik nozīmīgām (ekstraordinārām). Atšķirības lekcijās noteica arī mācībspēku dalījumu ordinārajos un ekstraordinārajos. Ordinārie lekcijas lasīja no rīta (no saullēkta līdz aptuveni 9:00), jo tad studenti vēl ir mundri un atvērti, savukārt ekstraordinārie pasniedzēji lekcijas lasīja pievakarē (no 18:00 līdz 22:00). Lekcija ilga 1-2 stundas. Pirms katras lekcijas pasniedzējs nolasīja īsu ievadu, kurā iepazīstināja ar aplūkojamo darbu, veidu, kā tas tiks aplūkots un, protams, paslavēja sevi kā izcilu speciālistu šajā tēmā. Pamatuzdevums bija salīdzināt dažādus teksta variantus, izskaidrot. Studenti nedrīkstēja pārjautāt vai pieprasīt palēnināt stāstījumu. Katram klausītājam vajadzēja uz lekciju ierasties ar savu grāmatas eksemplāru, lai varētu ar tās saturu iepazīties nepastarpināti (grāmatas bija dārgas, tāpēc ļoti izplatīta bija grāmatu īre). Jau XIII gs. universitātēs sāka veidot rokrakstu bibliotēkas, kopēt manuskriptus, veidot paraugtekstus kā mācību materiālu. Auditorijas mūsdienu izpratnē vēl ilgi nebija - katrs pasniedzējs lasīja lekciju savai studentu grupai jebkurā tam noīrētā telpā vai pat savā dzīvoklī. Boloņas universitāte bija pirmā, kas lekcijām sāka iekārtot īpaši tam paredzētas telpas, bet kopš XIV gs. pilsētas sāka būvēt sabiedriskas celtnes, kur izvietot mācību telpas. Tad arī parādījās garie soli, paredzēti līdz 20 klausītājiem, kā arī uz paaugstinājuma esoša katedra zem baldahīna.
2. Repetitio - skrupuloza konkrēta teksta aplūkošana no dažādiem viedokļiem, ņemot vērā visas iespējamās šaubas un iebildumus. Piemēram, Parīzes universitātē uzsvars tika likts uz visu tēmu skarošo avotu pārbaudi un to komentāru salīdzināšanu. Vācu universitātēs to relizēja kā pasniedzēja un studenta dialogu: pasniedzējs uzdeva jautājumus un pēc atbildēm sprieda par studenta zināšanu līmeni. Kā papildus forma bija spilgtāko izlasītā fragmentu analīzes atkārtošana un pat iemācīšanās no galvas.
3. Disputatio - viens no izplatitākajiem mācīšanās veidiem, kam tika piešķirta liela nozīme. Tieši disputos tika apgūtas prasmes uzstāties, noformulēt savu domu, pamanīt pretrunas oponentu teiktajā, argumentēti aizstāvēt savu domu. Vispopulārākā te bija Abelāra piedāvātā metode pro et contra (par un pret), sic et non (jā un nē). Reizi divās nedēļās kāds no maģistriem uzstājās ar referātu par kādu pēc iespējas plašāku tēmu, kur noslēgumā nosauca tēzes un jautājumus, kam jākalpo par pamatu disputam, bet pēc tam turpmākās dienas studenti tam iesniedza savus viedokļus par un pret. Viens no interesantākajiem un populārākajiem disputiem bijis jaunākajā (sagatavošanas) fakultātē "par jebko" (disputatio de quodlibet). Tēmas bijušas visdažādākās, piemēram: pierādīt vai apgāzt Aristoteļa siloģismu "Visi cilvēki ir dzīvnieki. Sokrats ir cilvēks. Tātad Sokrats ir dzīvnieks"; vai var, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem, sastādīt sprediķi, kas aicinātu atcelt laicīgo varu?; vai divkauja vai turnīrs atbilst kanoniskajām tiesībām; vai vienā telpas punktā vienlaicīgi var būt vairāk par vienu eņģeli u.tml. Bija arī ne tik nopietnas tēmas (gan mulsinošas no mūsdienu morāles viedokļa), piemēram, par mīļākās uzticību priesterim (visai nopietni tika analizēta situācija: priesteris naktī ciemojas pie maiznieka meitas, taču spiests bēgt pa logu un paslēpties cūku kūtī kur, uz ienākušā maiznieka jautājumu "kas te ir?", atbildējis: "neviens, izņemot mūs"). Apzināti tika izkopts disputu stils: pamazām tika izskausts kategorisms apgalvojumos, rupjības, kliegšana, oponenta apvainošana (protams, gana bieži bija gadījumi, kad zinātņu vīri tā iekarsa, ka aizmirsās akadēmiskā cieņa un tas, ka loģika ir zinātniskāks arguments par tintes pudeli vai dūri).

Noklausījies visu mācību kursu, students kārtoja gala pārbaudījumu eksāmenu, kuru pieņēma maģistru grupa dekāna vadībā. Studentam nācās pierādīt, ka lasījis visas ordinārās un iepazinies ar neordinārajām grāmatām, piedalījies disputos (minimālais skaits bija seši: 3 pie sava maģistra, 3 universitātes mēroga), atspēkoja šaubas par centību un tikumību. Tad nāca lielais publiskais disputs, kurā nācās atbildēt uz pilnīgi visiem jautājumiem. Ja visas krustuguinis tika izturētas, absolvents saņēma pirmo bakalaura pakāpi. Tad divus gadus tam nācās asistēt maģistram, lai saņemtu "tiesības mācīt" (licentio docendi) un kļūtu par "licenciātu". Vēl pēc pusgada cītīga darba censonis kļuva par maģistru, universitātes aula teica svinīgu runu bakalauriem un maģistriem, zvērēja akadēmisko zvērestu. Kad formalitātes bija nokārtotas un rituāli izpildīti, jaunizceptajam maģistram nācās rīkot dzīres visam universitātes mācībspēku kolektīvam. Ar to mācību ceļš bija beidzies un tālākais dzīves ceļš nu bija vairs atkarīgs no paša vēlmēm, interesēm un centības.

Literatūra

• Peter Schreiner. Konstantinopel. Geschichte und Archäologie. - München, 2007, S. 114-117
• Olaf Pedersen. The First Universities. - Studium Generale and the Origins of University Education in Europe, Cambridge University Press, 1998, ISBN 0-521-59431-6
• A History of the University in Europe. / Walter Ruegg (ed). - Cambridge University Press, Cambridge, 2005 (3 vols) ISBN 0-521-36107-9
• Clyde W. Barrow. Universities and the Capitalist State: Corporate Liberalism and the Reconstruction of American Higher Education, 1894–1928. - University of Wisconsin Press, 1990, ISBN 0-299-12400-2
• M. J. F. M. Hoenen, Jakob Hans Josef Schneider, Georg Wieland (Hrsg.). Philosophy and Learning. Universities in the Middle Ages. - Brill, Leiden, 1997, ISBN 90-04-10212-4

• Karl Griewank. Deutsche Studenten und Universitäten in der Revolution von 1848. - Böhlau, 1949
• Jacques Derrida. Die unbedingte Universität. - Frankfurt am Main 2001, ISBN 3-518-12238-X
• Karl Jaspers. Die Idee der Universität. - Berlin, New York 1980, ISBN 3-540-10071-7
• Beate Krais. Wissenschaftskultur und Geschlechterordnung. Über die verborgenen Mechanismen männlicher Dominanz in der akademischen Welt. - Frankfurt am Main/New York, 2000, ISBN 3-593-36230-9
• Rudolf Stichweh. Der frühmoderne Staat und die europäische Universität – Zur Interaktion von Politik und Erziehungssystem im Prozeß ihrer Ausdifferenzierung. - Frankfurt am Main, 1991
• Wolfgang E.J. Weber. Geschichte der europäischen Universität. - Kohlhammer: Stuttgart, 2002, ISBN 3-17-016482-1
• Franco Cardini, Mariaterese Fumagalli Beonio-Brocchieri (Hrsgg.). Universitäten im Mittelalter. Die Europäischen Stätten des Wissens. - München, 1991, ISBN 3-517-01272-6

• Жорж Дюби. Трехчастная модель или представления средневекового общества о самом себе. - Языки русской культуры, Москва, 2000
• Ричард Тарнас. Трансформация средневековой эпохи. / История Западного мышления. - Крон-Пресс, Москва, 1995.

Resursi internetā par šo tēmu

• Literaturliste zu Bücher, Studenten, Magister und Doktoren in der Universität des Mittelalters. / Umfangreiche Peter Zahn. - HU Berlin, 1997

• Из истории университетов. Как появились университеты
• Луков Вл. А. Мировая университетская культура. // Знание. Понимание. Умение. - 2005, № 3., С. 30-38 (.pdf)
• Ле Гофф Жак. Интеллектуалы в средние века.
• Университеты мира
• Ваганты - бродячие школяры.
• Сапрыкин Д.Л. Концепция образования и науки в «Идее университета» Джона Генри Ньюмана. (.pdf)